Mūsu kultūras zelts. Atvadoties no leģendārā režisora Jāņa Streiča

Atvadoties no leģendārā režisora Jāņa Streiča – Meistara, sirsnīga un asprātīga cilvēkbērna Dieva un Latgales priekšā.

Reti kāds latvietis savā dzīves laikā izpelnījies tik lielu mīlestību kā kinorežisors, aktieris, rakstnieks, gleznotājs, publicists un Rīgas Latviešu biedrības priekšsēdētājs (12.02.1999.–5.03.2002.), sabiedriskais darbinieks Jānis Streičs. Viņš mīlēja, zināja un pazina mūs, savu tautu, turklāt to mācēja attēlot, uzrunāt un vēlreiz mīlēt. Nav pat iespējams apkopot visus pēdējās dienās izskanējušos atvadu vārdus, kuri Meistaru pavada Mūžībā.

Kinorežisors un scenārists Jānis Streičs dzimis 1936. gada 26. septembrī Preiļu pagasta Anspokos. Pamatizglītību ieguvis Rušonas pagasta Gailīšu pamatskolā, absolvējis Rēzeknes pedagoģisko skolu (1955), strādājis par skolotāju un darbojies amatierteātrī; padomju armijā dienējis Krievijā, Voroņežas apgabalā. Pēc dienesta devies uz Rīgu un 1959. gada vēlā rudenī, jau pēc eksāmeniem, uzņemts Latvijas Valsts konservatorijas Teātra fakultātes režijas nodaļā.

Nacionālais kino centrs savos atvadu vārdos raksta, ka 1963. gadā pēc studiju beigšanas pedagogs un kinorežisors Aleksandrs Leimanis piedāvājis savam audzēknim režisora asistenta darbu filmā "Cielaviņas armija" (1964), drīz Jānis Streičs kļuvis par otro režisoru Aleksandra Leimaņa filmā ""Tobago" maina kursu" (1965), bet 1967. gadā pirmizrādi piedzīvoja jaunā režisora debijas spēlfilma "Kapteiņa Enriko pulkstenis". Šīs filmas līdzrežisors, tāpat kā nākamajā "Līvsalas zēni" (1969), bija Jāņa Streiča kursabiedrs Ēriks Lācis.

Pirmā patstāvīgā Jāņa Streiča kinorežija bija filma "Šauj manā vietā!" (1970), tur viņš pats arī spēlējis mācītāja – tēva Arsēnija – lomu. Jāņa Streiča filmogrāfijā ir vēl vairākas kinolomas – pedagogs Dūms Oļģerta Dunkera filmā "Cāļus skaita rudenī" (1973), direktors Kalsons Oļģerta Dunkera filmā "Vīrietis labākajos gados" (1977), arī divas lomas paša režisētās filmās – Autors filmā "Teātris" (1978) un mācītājs filmā "Cilvēka bērns" (1991). Jānis Streičs vienmēr aktīvi piedalījies savu filmu scenāriju tapšanā, bijis scenārija līdzautors arī Dzidras Ritenbergas filmai "Šīs bīstamās balkona durvis" (1976), bet pats rakstījis scenārijus septiņām savām filmām, arī "Rūdolfa mantojumam" (2010).

Pavisam Jānis Streičs uzņēmis 22 spēlfilmas, viņš ir daudzu starptautisko filmu festivālu laureāts – saņēmis balvas kinofestivālos Maskavā, Bostonā, Čikāgā u. c.

Streiča režisētā filma "Cilvēka bērns" saņēmusi galveno balvu Sanremo autorfilmu festivālā (1992), otro godalgu Starptautiskajā bērnu filmu festivālā Čikāgā, galveno balvu Maskavas kinofestivālā "Otrā pirmizrāde" (1993) u. c. Režisors arī saņēmis Vatikāna prēmiju "Beato Angelico per L'Europa", viņš ir pirmais no Latvijas, kam piešķirts šis pagodinājums.

1998. gadā Jānis Streičs apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni, viņš ir bijis Latvijas Zinātņu akadēmijas Goda loceklis, Latvijas Kinematogrāfistu savienības priekšsēdētājs un Rīgas Latviešu biedrības priekšsēdētājs.

Jānis Streičs bija arī talantīgs rakstnieks: 2006. gada rudenī iznāca grāmata "Lāga dvēseļu straumē" – stāsti par kinogaitās satiktām un iepazītām personībām – un 1991. – "Tas garais cilvēkbērna gads" (2012) – par laiku, kad tapa filma "Cilvēka bērns". Kopš aktīvās kinodarbības beigām Jānis Streičs dzīvoja Lietuvā, pievērsās aktīvai sabiedriskai darbībai un gleznošanai, piedalījās izstādēs ar paša gleznotām Latvijas ainavām eļļas glezniecības tehnikā.

Latvijas Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs atvadu vārdos režisoram sociālajos tīklos raksta: "Teātris", "Limuzīns Jāņu nakts krāsā", "Cilvēka bērns". Tas viss ir Jānis Streičs, kas paliks ar mums. Skumstu kopā ar izcilā režisora piederīgajiem un visiem viņa talanta cienītājiem." Bet Latvijas valsts bijusī prezidente Vaira Vīķe-Freiberga: "Jānis Streičs bija izcils talants, kas atstājis paliekošas vērtības Latvijas filmu mantojumā. Viņš bija iejūtīgs un spējīgs režisors, bet vairāk par visu es viņu atceros kā sirsnīgu un uzticamu draugu un patiesu Latgales patriotu."

Latvijas Zinātņu akadēmija, kur Meistars bija Goda loceklis, uzsver, ka "Jāņa Streiča garais mūžs ir zelta lappuse Latvijas kultūras vēsturē. Viņa daudzpusīgās darbības raksturojums, kā arī sasniegtie panākumi vēl ilgi būs parauga un apbrīnas vērti". "Aiz Jāņa Streiča paliks viņa iemūžinātā 19. gadsimta beigu un 20. gadsimta Latvija: dažādas varas, dažādas ideoloģijas un prasības, bet tajā visā meistars prata saskatīt mūžīgo, vispārcilvēcisko, pasmaidot arī par savām un savu laikabiedru vājībām. Viņa atstātās filmas savā ziņā ir kā šifrējami kodi, kuros iedziļinoties mēs vēl ilgi nonāksim pie pārsteidzošiem atklājumiem. Lai gaišs ceļš mūžībā!"

Dzejniece Anna Rancāne sociālajos tīklos raksta: "Myužeigu mīru dūd jam, Kungs, un lai jam speid myužeiga Gaisma! Lels, skaists myužs... bet myusim Juoņa ilgi, ilgi pītryuks! Paļdis jam par Cylvāka bārnu, par vysy, vysu lobū, kū jis devis Latgolai, Latvijai... Un režisore Ilona Brūvere: "Jāņa filmas. Tās paliks ar mums vienmēr. Mūžīgi."

"Dabas dots talants ļāvis jau no laika gala just aktierisko organiku katram tēlam tā, kā ne katrs nozarē to spēj. Visu garo mūžu Jānis Streičs interesējies par pasaulē aktuāliem notikumiem, sekojis tiem līdzi, bet centies rast un pamanīt prieku caur tiem, tā nesot sirsnību un gaišumu arī savu tuvinieku un laikabiedru dzīvēs, ko jūt arī aizgājēja ģimene atvadu organizēšanas laikā, saņemot gaišu atbalstu un siltumu no līdzcilvēkiem. Tā ir mākslinieka jauda, kas virmos caur paveikto mūžīgi," tā atvadu vārdos pauž Meistara tuvinieki.

Jānis Streičs (no kreisās) kopā ar filmas "Mans draugs – nenopietns cilvēks" aktieriem Gaļinu Maculēviču (Intu) un Jāni Paukštello (Arvīdu). 1975. gads.

Foto: Publicitātes

"Paldies par Tavu enerģiju, Tavu gara aristokrātiju"

Guntis Gailītis, Rīgas Latviešu biedrības priekšsēdētājs:

"Par Jāni Streiču sacījām – ražīgs, darbīgs, saistošs un atšķirīgs daudzās jomās, ar pozitīvu skatu uz dzīvi. "Perpetum mobile"…

Sekojot Jāņa Streiča ceļam dzīvē un lielajā mākslā, interesanta un būtiska ir vācu filozofa Karla Jaspera doma, ka "patiesība ir tas, kas mūs saista". Jā! Un šīs patiesības meklēšanas process dod impulsus mūsu dzīves nepārtrauktai kustībai un dinamikai. Un Jaspera doma, ka "prāts caurauž mūsu eksistenci", mums, režisoriem un kultūras jomas cilvēkiem, ir mūsu darba pamats – atslēga. To sajutām tieši vai netieši arī Tavos darbos – to, ko sludināji un attīstīji arī tu, Meistar, Jāni Streič, savās kino darbu koncepcijās un daudzās sabiedriskajās aktivitātēs.

Mani vienmēr ir pārsteidzis Jāņa Streiča talants publiskos kopbrīžos – LZA sēdēs un dažādās citās sapulcēs, sekojot līdzi notiekošajam, vienlaikus skicēt to, kas notiek apkārt. Pēdējās desmitgadēs Jāni iepazinām kā gleznotāju, priecājāmies par viņa izstādēm Rīgas Latviešu biedrībā un citur. Ar katru gadu arvien vairāk atklājās viņa gleznotāja talants. Bet ir jāsaprot, ka tas viss viņam "nekrita no gaisa", tur bez talanta bija ieguldīts liels darbs un patiesa interese par šo mākslas jomu. Glezniecībā viņa galvenā tēma bija Latvija, Latgale, tās daba un cilvēki. Un šī talanta šķautne ir bijusi arī liels palīgs viņa kinorežisora darbā. Regulāra nodarbe ar zīmēšanu un gleznošanu bijusi kā sagatavošanās – iesildīšanās darbs pirms "lēciena", uzsākot jaunu darba posmu pie nākamās filmas. Tur arī parādās mūsdienu eksistences filozofiskais pamats, ko redzam viņa kino darbos, kur tieši vai netieši notiek dzīves jēgas meklējumi.

Šodien atvērtās pasaules raibo uzskatu jūklī būtiska atziņa, kas liek domāt kultūras kontekstā, ir, ka kultūra nevar būt tur, kur nav bijības normu dižgaru priekšā. (..) Kalpošana ir Gara aristokrāta nepieciešamība, bet nevis jūgs. Ja šīs kategorijas cilvēks kaut ko ir sasniedzis, viņu pārņem nemiers un prasības pēc vēl kā augstāka un pilnīgāka. Tu, Jāni, biji šīs kategorijas cilvēks! Tā tas bija arī, mums strādājot kopā pie Blaumaņa, Vācieša un Streiča libreta Romualda Kalsona operai "Pazudušais dēls" pirms 30 gadiem Nacionālajā operā, kur man bija uzticēti režisora pienākumi. Tas bija kas īpašs! Īpašs operas iestudējums, īpaša neredzama mūsu garīga sadarbība tālajā 1996. gadā.

Tavs darbs vienmēr ir bijis saistīts ar cilvēkiem – visā viņu būtības spektrā. Caurmēra cilvēks nelabprāt piespiežas un tikai tad, ja to prasa kāda ārēja nepieciešamība, bet cēlais – Gara aristokrāts – uzņemas darbu, iekšējas nepieciešamības dzīts. Šie cēlie cilvēki paliek un izceļas mūsu apziņā un atmiņā. Viņi ir mūsu dzīves atjaunotāji. Viņu bijība un atbildība ir tās kategorijas, kas cilvēkam piešķir iekšēju cēlumu, kas to atšķir no "Homo vulgaris".

Pārnesot šo atziņu uz mūsu apstākļiem Latvijā, varētu teikt: "Homo vulgaris" uz sava karoga rakstījis visnejaukāko, bet diemžēl ļoti raksturīgo latviešu sakāmvārdu: "Ne mana cūka, ne mana druva", bet Gara aristokrāts līdz ar Raini teiktu: "Es pasaul’s daļa atbildīgs par visu!"

To arī tu, Jāni, izbaudīji gan savā darbā, gan dzīvē, gan arī savulaik vadot senāko latviešu organizāciju – Rīgas Latviešu biedrību.

Atvadoties sakām paldies par Tavu enerģiju, Tavu gara aristokrātiju, Tavu kalpošanu un cilvēkmīlestību! Tu daudzās situācijās biji mūsu Skolotājs…

Un vienmēr atcerēsimies un atgādināsim sev, ka nekas nesākas un nekas nebeidzas ar mums…"

Meistara gaisma nedzisīs

Inga Pērkone-Redoviča, kinozinātniece un Rīgas Kino muzeja vadītāja:

"Streiča filmas ir sniegušas iespēju domāt un saprast kino visdažādākajos kontekstos un radīt jaunus konceptus. (..) Arī padomju okupācijas laika filmas viņš spēja padarīt īpašas, jo spēja nacionālo identitāti ielikt visabstraktākajos stāstos. Jāņa Streiča kinofilmas ir folklorizējušās, un cilvēki no galvas zina to dialogus. Režisora īpašā prasme bija sadzīviskos sižetos ielikt daudz poētiskā, un bieži kinolentēs ceļš ved uz mājām – kā 1991. gada filmā "Cilvēka bērns" Boņuks nolēma doties pasaulē, bet atpakaļceļā viņu sagaidīja izgaismots logs. Pats režisors par kino reiz teica: "Nav neviena cita mākslas veida, kur viss, kas tev apkārt, tiek izslēgts ar tumsu, bet viss, kas jāuztver, izcelts ar gaismu!" Pateicamies par gaismu, Meistar! Tā nedzisīs!"

Jānis Streičs kopā ar Viju Artmani (Džūliju Lamberti) filmā "Teātris". 1978. gads.

Foto: Publicitātes

Uzziņa

Jāņa Streiča filmu mantojums

• Godinot mūžībā aizsaukto tautā mīlēto un leģendāro režisoru Jāni Streiču, Nacionālā kino centra portālā "filmas.lv" no 7. marta visā pasaulē pieejama īpaši veidota izlase – 11 spēlfilmas (1967–2010), kas ļauj ar pateicību atsaukt atmiņā Meistara unikālo un daudzveidīgo talantu; vairākās filmās uz ekrāna redzams arī pats Autors.
• Kinorežisors Jānis Streičs un viņa filmas, kas vienmēr tiek iekļautas dažādos visu laiku labāko Latvijas filmu sarakstos un jau gandrīz folklorizējušās; viņa izcilā personība, kas daudzu gadu garumā izpelnījusies arvien pieaugošu tautas mīlestību, ir fenomenāla parādība Latvijas kinovēsturē.
• Tāpēc arī piemiņas kolekcijā iekļautas visas klasiskās režisora filmas, kas ļauj vēlreiz novērtēt šo Latvijas kultūrvēsturisko bagātību, – gan ārkārtīgi populārās sadzīves komēdijas "Limuzīns Jāņu nakts krāsā" (1981) un "Mans draugs – nenopietns cilvēks" (1975), gan divi 90. gadu kinodarbi – aizkustinošais veltījums dzimtajai Latgalei "Cilvēka bērns" (1991) un viena no atjaunotās neatkarības laika populārākajām Latvijas filmām "Likteņdzirnas" (1997). Kolekcijā skatāmas arī divas divsēriju filmas, kurās Jānis Streičs brīnišķīgā radošā vieglumā apspēlē tolaik nepieejamās ārzemes – Angliju un Zviedriju: filma "Teātris (1978), uzceļot pieminekli izcilajai aktrisei Vijai Artmanei, bet ironiskajā detektīvstāstā "Nepabeigtās vakariņas" (1979) piedāvājot neparastas lomas daudziem talantīgiem aktieriem.
• 20. gadsimta 80. gadus šajā kolekcijā pārstāv divi īpaši temperamentīgi kinodarbi – dramatiskās "Svešās kaislības" (1983), ko Jānis Streičs reizēm pats saucis par savu labāko filmu, un vienīgā tik spilgtā groteska režisora filmogrāfijā, pirmsatmodas laika sociālkritiskais manifests "Aizaugušā grāvī viegli krist" (1986).
• Par atsevišķu periodu Jāņa Streiča kinodarbībā varētu dēvēt 21. gadsimta sākumu, kad viņš uzņēma trīs latviešu oriģināldramaturģijā balstītas mazbudžeta televīzijas filmas; no tām šai kolekcijai izvēlēta rakstnieces Elīnas Zālītes 30. gadu lugas mūsdienīgā ekranizācija "Rudens rozes" (2004).
• Simbolisku ietvaru piemiņas kolekcijai veido režisora Jāņa Streiča pirmā un pēdējā filma – 60. gados kopā ar studiju biedru Ēriku Lāci veidotā dzirkstošā komēdija bērniem "Kapteiņa Enriko pulkstenis" (1967) un Rūdolfa Blaumaņa garā ieturētais Latvijas lauku stāsts "Rūdolfa mantojums" (2010), kuru pats autors raksturojis kā "optimisma devu tautai".
• Šodien, 11. martā, kinoteātrī "Splendid Palace" kinolektorijā " Tas, ko tu nedrīksti nezināt" notiks NKC jau iepriekš plānots spēlfilmas "Likteņdzirnas" (1997) seanss.

Kopā ar Lilitu Bērziņu (Mirtas tanti) filmas "Limuzīns Jāņu nakts krāsā" filmēšanā. 1981. gads.

Foto: Publicitātes

Atvadīties no Meistara

Jāņa Streiča ģimene informē, ka 22. martā plkst. 12 Latviešu biedrības namā notiks atvadīšanās no kino un teātra režisora, scenārista, aktiera, rakstnieka, gleznotāja un vienkārši – sirdssilta un sirsnīga cilvēka Jāņa Streiča, kurš mūžībā devies 89 gadu vecumā, 5. martā, Lietuvā.

Atvadu laikā visas dienas garumā ar Rīgas domes atbalstu Vērmanes dārzā būs skatāmas Jāņa Streiča režisētās mākslas filmas, no kurām liela daļa kļuvušas par latviešu kino klasiku. No rītdienas, 12., līdz 23. martam Rīgas Latviešu biedrības namā ikvienam būs pieejama ierakstu grāmata, kurā Jāņa Streiča draugi, laika biedri, kā arī talanta un darba cienītāji un atbalstītāji varēs rakstiski saglabāt piemiņas vai atzinības vārdus, iemūžinot gan siltas un radošas atmiņas, gan paveiktā novērtējumu kopīgi veidotos pierakstos.