Kaspars Gorkšs: Pozitīva domāšana ir atbalstāma, bet tai jābūt balstītai analīzē

Latvijas līdzdalība 2038. gada Pasaules kausa futbolā rīkošanā – absolūtais vairums šo ekonomikas ministra Viktora Valaiņa vīziju vērtē kā tukšu populismu, kas tikai samazina ticību valsts amatpersonu paziņojumiem.

Kāpēc viņa izvirzītais mērķis ir zinātniskās fantastikas līmenī?

Mans draugs Džanni!

Februārī Viktors Valainis ieguva ielūgumu paviesoties ASV prezidentam Donaldam Trampam piederošajā īpašumā "Mar-a-Lago" Floridā, kur uz konferenci bija sapulcējušies augsta līmeņa uzņēmēji un citas svarīgas personas. Tur viņš sastapa Starptautiskās Futbola federācijas asociācijas (FIFA) prezidentu Džanni Infantīno un sociālajos tīklos pēcāk publicēja abu kopbildi ar ierakstu: "Mans draugs Džanni, paldies par izmaiņām, ko ienes futbolā ar savu līderību FIFA. Tava vīzija ir spilgta. Tāpat arī mūsu. 2038. gada Pasaules kauss Baltijā, Polijā, Ukrainā un ziemeļu valstīs. Reģionālie turnīri ir nākotne. Mēs esam jaunā Eiropa. Gatavi sacensties."

"Mēs kā futbola līdzjutēji varam paust savus sapņus, bet politiķiem un amatpersonām ir atbildība izvērtēt, cik sapņu paušana ir atbilstoša aktuālajai situācijai, lai tie nepārvērstos par priekšvēlēšanu populismu," Latvijas futbola izlases kādreizējais kapteinis un šobrīd Latvijas Darba devēju konfederācijas ģenerāldirektors Kaspars Gorkšs "Latvijas Avīzei" pauda, ka Valaiņa vīziju nevar uztvert nopietni.

Nezināšana vai maldināšana?

"Paskatieties reģionu, par kuru runājam. Nekas nebūtu jābūvē, vienīgi Latvijā. Tas ir izdarāms, un es to nesauktu par utopiju. Līdz stadionam vēl nonāksim. Ja tāds būtu, tad domātu, kā izmantot, pavērtu Latvijas ekonomikai plašākas iespējas, un varbūt arī beidzot uzbūvētu, jo šobrīd notiek buksēšana uz vietas," Latvijas Televīzijas raidījumam "De facto" nodomu komentēja Viktors Valainis, kurš grasījās ideju apspriest ar kaimiņvalstu kolēģiem.

Viņa teiktajā gan ir aplamības. No šī gada finālturnīrs paplašināts līdz 48 izlasēm un spēles ASV, Kanādā un Meksikā norisināsies 16 stadionos. 

Minimālais nepieciešamais stadionu skaits šādam dalībvalstu daudzumam ir 14 ar vismaz 40 tūkstošu skatītāju vietām. 

Šobrīd Polijā tādi ir četri, Ukrainā – divi (neskaitot Doneckas stadionu, bet pa to staigā okupantu zābaki), viens – Zviedrijā. Turklāt neviens no tiem nav ar finālam nepieciešamajiem 80 tūkstošiem. Vistuvāk ir Kijivas olimpiskais stadions (70 tūkstoši vietu), kas uzņēma Eiropas čempionāta finālu 2012. gadā. Ukrainā jau piekto gadu notiek liela mēroga karadarbība, līdz ar to viņiem futbols noteikti nav galvenais, arī pēc kara beigām prioritāri būs daudzi citi jautājumi, lai valsts atsāktu pilnvērtīgu dzīvi.

"Pieteikšanās laiks Pasaules kausam ir apmēram divi gadi, kas nozīmē, ka šajā laikā jābūt konkrētam redzējumam ar iestrādnēm valsts budžetā, kā šāda tipa projektu varētu finansēt, tajā skaitā tikai kandidēšanas izmaksas, kas svārstās 20–30 miljonu robežās katrai valstij," teica Kaspars Gorkšs.

LFF ministra teikto nekomentē

Latvijā jau gadiem tiek runāts par nepieciešamību būvēt jaunu nacionālo stadionu. Konkrētas skaidrības ne par vietu, ne ietilpību, nemaz nerunājot par izmaksām un finansējumu, pagaidām nav. Līdzšinējos aprēķinos nav minētas versijas, ka ietilpība pārsniegs 15–20 tūkstošus. Pēdējās aktualitātes no Latvijas Futbola federācijas (LFF) liecina, ka vēlme ir iegādāties un rekonstruēt "Skonto" stadionu. LFF nevēlējās sniegt komentāru par Valaiņa pausto vīziju.

"40 tūkstošu liels stadions Latvijā, visticamāk, nav vajadzīgs, jo par jebkuru infrastruktūru jādomā, kā tā tiks noslogota nākotnē. Šobrīd nacionālā futbola stadiona kontekstā ir izvirzīti vairāki varianti un neviens no tiem neietver tik lielu mērogu. Šobrīd izdevumi drošībai un citām prioritātēm ir daudz būtiskāki, apstākļi nepastāvīgi un var sagādāt papildu izaicinājumus. Jaunu stadionu būvniecība nav prioritāte nevienā no Baltijas valstīm," atzīmēja Kaspars Gorkšs.

Lai Latvija ar reģiona valstīm kaut teorētiski domātu par Pasaules kausa spēļu uzņemšanu, stadiona trūkums nav vienīgais faktors. 

Nepieciešams arī noteikts viesnīcu skaits, noteiktu klašu viesnīcu skaits, citu veidu infrastruktūra, no kurām ļoti būtiska ir transporta sistēma – spēja ātri no lidostas līdz pilsētai nogādāt lielu daudzumu cilvēku, drošība un policistu skaits, futbola popularitāte, valsts ekonomika. "Mums atbilst vienīgi tas, ka ir Rīgas lidosta," secināja Gorkšs.

Klikšķu mednieks

Ar šo paziņojumu Viktors Valainis sociālajos tīklos sasniedza krietni lielāku auditoriju nekā parasti. "Klikšķu un lasījumu skaits mūsdienās ir viena no mērauklām. Ekonomikas ministram arī citi ieraksti tendēti uz interakcijas un emociju izsaukšanu – piedāvājums Īlonam Maskam pārdot "Air Baltic", influencera (IShowSpeed) ierašanās uz vienu dienu Latvijā. Paziņojumu par Pasaules kausu varētu tulkot kā komunikācijas pagarinājumu ministra vizītei ASV," rezumēja Kaspars Gorkšs. "Grūti sacītajā ieraudzīt kaut daļu realitātes. Neesmu dzirdējis nevienu, kas šo vīziju uztvertu nopietni. Mēs no politiķiem sagaidām situācijas analīzi un redzējumu. Pozitīva domāšana ir atbalstāma, bet tai jābūt balstītai analīzē, jo citādi rodas pretējs efekts – neuzticēšanās tam, ko viņi saka kopumā, un uzticība valsts pārvaldei jau tāpat ir kritiski zema. Vai šādi apgalvojumi uzlabo situāciju – domāju, ka ne."

Jāpiebilst, ka 2030. gadā Pasaules kauss notiks Marokā, Portugālē un Spānijā, bet par godu turnīra simtgadei pa vienai spēlei būs pirmajā rīkotājvalstī Urugvajā, kā arī Paragvajā un Argentīnā. Četrus gadus vēlāk organizēs Saūda Arābija. Pieteikšanās process 2038. gada Pasaules kausam vēl nav sācies.

Foto: Latvijas Avīze / Latvijas Mediji

• Lai pretendētu uz Pasaules kausa rīkošanu, vismaz 14 stadioniem jābūt ar ietilpību ne mazāk kā 40 tūkstoši skatītāju vietu.
• Ceturtdaļfināliem – vismaz 50 tūkstoši.
• Pusfināliem – vismaz 60 tūkstoši.
• Finālam – vismaz 80 tūkstoši.
• Šogad Pasaules kauss pirmo reizi risināsies vairāk nekā divās valstīs – to rīko ASV, Kanāda un Meksika. Eiropas čempionātos bijis viens lielais eksperiments – 2021. gadā spēles risinājās 11 valstīs, bez futbola smagsvariem – arī Azerbaidžānā, Ungārijā un Rumānijā. Pieteikušās uz rīkošanas tiesību iegūšanu bija vēl deviņas valstis. Mazākais stadions, kur risinājās spēles, bija Kopenhāgenā Dānijā – 38 tūkstoši.