Mēs gandrīz katrs esam upuri un tiekam kaut kam upurēti. Saruna ar rakstnieci Lindu Šmiti

Tieši pirms Lieldienām iznāks Lindas Šmites jaunākais romāns – "Jēriņu pamest nedrīkst", kas vēsta par to, ka ikviens noslēpums reiz tiek izgaismots.

Ir tumša, auksta nakts, kad slimnīcas glābējsilītē tiek ielikts bērniņš – vien dažas dienas vecs, vesels, mediķu aprūpē dzimis puisītis. Bez sedziņas, kurā mazulis ietīts, pie viņa ir tikai nobružāta mīkstā mantiņa – jēriņš – un uz robainas burtnīcas lapas uzrakstīts aprauts teikums "Jēriņu pamest nedrīkst". Medmāsa Ilze Sumulda labprāt pati adoptētu mazo atradenīti, taču liktenis lēmis citādi, un viņa zēnu – un arī viņa audžumāti – ieraudzīs tikai pēc daudziem gadiem. Un pamestais bērns tikpat ilgi dzīvos neziņā par savu īsto māti un apstākļiem, kādos viņš nokļuvis glābējsilītē.

Linda Šmite savijusi spraigu intrigu, kurā netrūkst nedz spilgtu tēlu, nedz detalizētas un pārliecinošas vides, kurā pabijis un par kuru viedoklis ir ikvienam lasītājam, jo darbība lielā mērā notiek skolā. Bet pati lielākā romāna vērtība, ir, protams, rakstnieces izkoptā, bagātā, plūstošā valoda.

Linda, pastāstiet, lūdzu, mazliet par romānu – kā jūs teiktu, kas ir tā vadmotīvs?

L. Šmite: Domāju, galvenais romāna simbols ir jērs – tas simbolizē upuri. Mēs gandrīz katrs esam upuri un tiekam kaut kam upurēti, bet romānā pirmkārt jau upuris ir Ingmārs – zēns, kurš nonāk glābējsilītē. Arī sieviete, kura bērnībā pārdzīvojusi manipulācijas un kontrolēšanu. Arī Ernestīnes kolēģi darbā, kas cieš no viņas darba stila, kādu viņa uzņēmusi, savā komandtiltiņā juzdamās svarīgāka pat par direktori. Viņas vīrs un meita ir upuri. Varētu teikt – krusta nešanas un upurēšanās tēma.

Tad jau ļoti atbilstoši, ka grāmata iznāks uz Lieldienām, vai ne?

Tieši tā (smejas). Jēriņš, protams, ir arī lēnprātības simbols – te var pieminēt labestīgo skolotāju Vucenu. Jēriņi piedzimst pavasarī, un arī Ingmāram brīdis, kad viņš uzzina patiesību par sevi, ir gluži kā jaunas dzīves sākums. Jo līdz tam viņš nezina, kas ir – pats sev šķiet kā grāmata bez vākiem, bez autora, grāmata, kurā nav ko lasīt – un ar tādu sajūtu dzīvot, man šķiet, ir ļoti grūti. Un, kad atrod jaunus radus, vecmāmiņu, sākas pavisam jauna dzīve. Viņš man vairāk tāds prāta cilvēks, dzīve bija pietiekami nodrošināta, tādēļ līdz saviem gandrīz sešpadsmit gadiem nekad nebija ļoti aizdomājies par to, kā īsti jūtas. Bet, kad audžumamma nonāk slimnīcā, Ingmārs pa īstam pirmoreiz izjūt to traģēdiju, tikai tad to aptver un sajūt.

Man šķiet – Ingmārs ir vienīgais, kas pilnīgi noteikti ir upuris, jo viņam savā liktenī nebija nekādas izvēles. Par tiem pārējiem var šaubīties. Piemēram, Ernestīne un Svens – viņa jau ļoti cenšas būt laba sieva un māte, un Svenu neviens nespiež palikt ar viņu kopā...

Jā, Ernestīne tiešām ļoti cenšas būt laba sieva un māte. Svens pirms daudziem gadiem atrada viņu ceļmalā un izveidoja no viņas princesi – tēlu, ko vēlējās redzēt, un viņa to daudzus gadus sekmīgi centās īstenot.

Svens vienā epizodē jūt dziļu nožēlu, ka Ernestīnei tik ļoti jācenšas, un ir jau traki, ja visu laiku nākas kaut ko tēlot.

Tā ir. Jābūt patiesam, jābūt īstam, jo mēs dzīvē, man šķiet, vispār pārāk daudz tēlojam un izliekamies, bet kā ir īstenībā? Patiesās dzīves bieži ir diezgan maz. Pārāk maz.

Domājot tīri no sižeta izveides – pamests bērns, protams, ir ļoti labs mezgla punkts. Tomēr kā izvēlējāties tieši glābējsilītes tēmu?

Man jau kādu laiku gribējās rakstīt, bet īsti nebija tēmas, biju jau diezgan daudz ko norakstījusi no sevis nost. Aprunājos ar meitu, un tieši viņa ieminējās par glābējsilīti. 

Sāku šo tēmu pētīt, meklēt rakstos, un tieši tajā brīdī, kad ķēros pie romāna rakstīšanas, pirmajam bērnam, ko Latvijā ievietoja glābējsilītē, bija apritējuši 15 gadi.

Labi salikās: gluži vai jubilejas gads, un es nolēmu, ka varētu izveidoties interesants sižets.

Romāna sākumā glābējsilītes aina ir diezgan sakāpināta, bet laikam jau tas ir civilizētākais veids, kā atteikties no bērna, ja nu māte patiešām jūt, ka nespēj uz viņu skatīties un audzināt.

Kad Latvijā atvēra glābējsilītes, atceros, es to nevarēju saprast. Sākumā man šķita, ka tas veicina bērnu pamešanu, sak, nāciet un lieciet, bet, protams, ar laiku saproti, ka tas ir droši vien labākais risinājums tajā melnajā nestundā. Protams, romānā viss notiekošais ir manas iztēles rezultāts, man nav neviena personīgi zināma gadījuma, kad bērns būtu atstāts glābējsilītē. Centos iztēloties, kā viņa glūn no tā tumšā mežiņa uz spilgti izgaismotās silītes pusi, kā ir, kad tu pieskaries tam aukstajam rokturim, kā ir, kad ieliec bērnu kā tādu nevajadzīgu sainīti un zini, ka nevarēsi viņu vairs atgūt...

Un kā jums šķiet, kas var pamudināt sievieti pamest savu bērnu un dzīvot tā, it kā viņš neeksistētu?

Ir jau ļoti daudz iemeslu, kādēļ sievietes bērniņus pamet – sākot ar pēcdzemdību depresiju un beidzot ar to, ka nav, par ko viņus uzturēt. Romānā pavērsu tādējādi, ka tie ir garīgie traucējumi, tā sieviete faktiski ir sociopāte. Visu apzināto mūžu viņa dzīvo bez vainas sajūtas, viņai nav bijis atbildības un nožēlas par izdarīto, viņai ir tikai vēlme kontrolēt un manipulēt. Viņa neko neatklāj par savu pagātni, jo vēlas kontrolēt: tikai es diktēšu, kā būs par mani domāt! Un beigās jau nekas nemainās, jo viņa neapzinās savu vainu, savu atbildību, uzskata, ka tikai visi citi vainīgi. Tādi cilvēki mums līdzās ir, un, ja viņi gadās vadošos amatos, tad kolektīvam cauri ir.

Runājot par kolektīvu – vai kāds no kolēģiem nejautās, kāpēc tu par mani šitā uzrakstīji?

Nē, nē, no pašreizējiem kolēģiem gan nav neviena prototipa, varbūt no agrākajiem kāds noskatīts. Par to gan es nebaidos (smejas).

Bet es labprāt pastāstītu, kā mani tēli pie uzvārdiem tika – parasti ir ļoti sarežģīti izdomāt piemērotus vārdus un uzvārdus. Šoreiz nolēmu: tā kā dzīvoju Liepkalnē, izmantošu Liepkalnes vietvārdus. Sumulda, Naružiņa ir upītes, Ziestakalns – mācību pārzinei uzvārds Ziesta – kalns, Aizkārkļi – māju nosaukums. Arī vārdi šim romānam atnāca viegli – Svens ir ļoti kulturāls, savaldīgs, Ernestīne savukārt, ja skatās vārdu skaidrojumā, bieži konfliktē.

Lai bērns būtu pamests, ne vienmēr vecākiem no viņa jāatsakās vai jāatstāj glābējsilītē. Strādājot skolā, domāju, diezgan labi var redzēt, kā jūtas Latvijas bērni. Kā, pēc jūsu domām, viņiem visvairāk pietrūkst?

Ja salīdzinu savus skolas gadus, mums pietrūka materiālo vērtību – nebija labu zābaciņu, kalkulatoru, flomāsteru. 

Mūsdienās bērniem ir ļoti labs apģērbs, pārtika, jaunās tehnoloģijas. Materiāli viņiem lielākoties ir viss, bet pietrūkst, man šķiet, tās otras puses – garīgās.

 Jo vecāki bieži uzskata, ka viņiem jānodrošina tikai materiālais un, teiksim, pēc koncertiem, teātriem, kino nav nekādas vajadzības. Stundās, runājot par kultūras kanonu, bieži atbilde ir, ka viņi neskatās latviešu filmas vai izrādes, neklausās latviešu mūziku, un arī latviešu valoda viņiem nav nekāda vērtība, jo angliski izteikties vieglāk. Tādēļ, domāju, daudziem bērniem ļoti pietrūkst kultūrdevas. Un telefons viņiem pie rokas pieaudzis. Kad jautāju, ko viņi darīs, ja kādā brīdī tā telefona nebūs – beigsies internets, elektrība, kā tad viņš dzīvos, palicis tikai ar to, kas pašam galvā? Lasu komentārus pie rakstiem par telefonu aizliegšanu skolā un saprotu, ka vispirms vecākiem pašiem par to būtu krietni jāpadomā. Dodu bērniem tekstus, lai gatavotu viņus centralizētajam eksāmenam, un viņi nespēj tos saprast. Nezinu, varbūt pilsētā ir kā citādi, bet laukos iet traki. Bieži stunda paiet karojot, jo, tikko bērni ierauga pirmo vārdu, ko nezina, tā lasīšana apstājas, un vārdi, ko nezina, mēdz būt ļoti vienkārši, daži piektās klases bērni nezināja pat, kas ir oļi.

Ja tā maz drīkst jautāt – kā vērtējat pašreizējo skolu reformu un vai patlaban var paspēt bērniem iemācīt visu, ko būtu nepieciešams iemācīt?

Sāpīga lieta, bet, no vienas puses, atvieglinājums ir tas, ka tagad mēs par to vispār runājam. Ilgu laiku taču par to klusēja, skolas slēpa reformu izgāšanos, tagad, paldies dievam, feisbuks vārās, Nils Konstantinovs ir nācis ar saviem priekšlikumiem. Man visvairāk būtu ko teikt par iekļaujošo izglītību – ja klasē ir bērns ar uzvedības traucējumiem, bērns ar garīgās attīstības traucējumiem, talantīgs bērns – kā lai es viņiem visiem pievēršu uzmanību 40 minūtēs? Kādēļ no pedagoga prasa neiespējamo? Atbalsta komandas nav, psihologam – nezinu, varbūt pilsētas skolās ir labāk, bet laukos slodze ir 0,2, sociālajam pedagogam arī 0,3. Tas ir noziegums pret bērniem, šādi strādāt, un labi, ka mēs vismaz tagad beidzot par to runājam!

Man šķiet, vaina ir tajā, ka tie, kas izdomāja iekļaujošo izglītību, nepaskatījās, ka valstīs, kur tā darbojas, pedagogiem ir reāla atbalsta komanda. Ir taču nepieciešami pedagogu palīgi, logopēdi, psihologi.

Var jau būt, ka lielajās skolās arī ir, bet mazajās lauku skolās taču nav. Vai risinājums tiešām ir visas mazās skolas likvidēt? Mēs strādājam ar bērniem, kam ir mācību traucējumi, kuriem jāliek lineāls klāt teikumam, lai viņi var to izlasīt, man jādomā par rezultātu un atgriezenisko saiti, un kurš tad paliek zaudētājs – tas talantīgais bērns, kuru man būtu jāgatavo olimpiādei.

Bet kopumā uz skolas programmu es skatos ar zināmu apbrīnu, jo šobrīd bērniem māca daudz vairāk nekā mūsu laikā.

Jā, ir daudz labu lietu, kas iekļautas programmā – kaut vai kultūras kanons, pētnieciskais darbs.

Radošuma ziņā tagad strādāt un mācīties ir nesalīdzināmi interesantāk, nekā bija tad, kad mēs mācījāmies. Bet ir izaicinājumi.