Jērgs Vidmanis un "Sinfonietta Rīga". Gaidot atgriešanos

Valsts kamerorķestra "Sinfonietta Rīga" jaunā programma Latvijas Universitātes Lielajā aulā 2026. gada 13. martā pienāca ar ziņu, ka šajā koncertā noslēdzas latviešu mūziķu triju gadu ilgā mākslinieciskā partnerība ar vācu diriģentu, komponistu un klarnetistu Jērgu Vidmani.

Kā jau parasti šādos gadījumos, arī šoreiz laika ritējums radīja mānīgu priekšstatu, ka trīs koncertsezonu vietā pagājusi, augstākais, pusotra – bet tomēr nē. Taču tas nenozīmē šķiršanos uz mūžu – Jērgs Vidmanis Latvijā strādājis tik nopietni un ar tik labiem panākumiem, ka pieļauju – tagad būs tikai garāka pauze. Terminu "partnerība" nomainot ar vārdu "sadarbība", šajā ziņā vairāk ir vēlme vilkt paralēli ar, piemēram, igauņa Olari Eltsa darbu pie Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra un arī "Sinfonietta Rīga" diriģenta pults. Repertuāra pieteikumā trīs vārdi: "Mocarts, Mendelsons, Janulīte". Tātad – Vīnes klasika, 19. gadsimta romantisms un lietuviešu laikmetīgā mūzika, un programma drīzāk veidota nevis pēc konfliktējošu sadursmju principa, bet gan meklējot domubiedrus pāri laikmetiem un paaudzēm. Un vēl viens mākslinieciskās partnerības rakurss – diriģents Jērgs Vidmanis un vijolniece Karolīna Vidmane. Atšķirībā no Kristiana Reifa un Džūlijas Bullokas Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra gadumijas koncertu četrotnē, kam sekoja Dankans Vords un Monika Bučkovska-Vorda kopā ar "Sinfonietta Rīga" ansambli, trešā programma pāris mēnešu laikā piedāvāja nevis dzīvesbiedru – diriģenta un dziedātājas – uzstāšanos, bet gan brāļa un māsas kopīgu priekšnesumu. Bez šaubām, radošā dialoga vienotību tas nekādi nemazināja.

Taču pašā sākumā kāds cits Fēliksa Mendelsona opuss – daiļrades pirmajos gados komponētā Desmitā simfonija stīgu orķestrim. Un tas ir teicams pienesums "Sinfonietta Rīga" repertuāram – liekams vienos svaru kausos ar Haidna un Mocarta agrīnajām simfonijām, lai atgādinātu, ka arī Mendelsona atstāto vērtību apjoms ir daudz plašāks par regulāri spēlētajām brieduma gadu partitūrām. Un te savukārt būtu vietā vēl kāds atgādinājums – "Sinfonietta Rīga" koncertmeistarei Magdalēnai Gekai nupat piešķirtā Lielā mūzikas balva par izcilu darbu ansamblī; īsos vārdos sakot, arī šajā koncertā stīgu grupas skanējums bija saliedēts, izteiksmīgs un tembrāli piepildīts, un, lietojot analoģiju ar skulptūras tapšanu, ar šādu materiālu Jērgs Vidmanis bez kādām grūtībām varēja radīt plastisku un daudzdimensionālu mākslas darbu.

Viņa paša parafrāzei par Mendelsona "Kāzu maršu" primāri konstruktīva funkcija, lai vijolnieces solopriekšnesumā parādītu mākslinieces virtuozitāti un profesionālo iespēju spektru apvienojumā ar šo to asprātīgāku – un tā arī pagāja opusa piecas minūtes vai nedaudz vairāk. Pretstatā Mendelsona divpadsmit stīginstrumentu simfonijām viņa vijoļkoncerts spēlēts tik daudz, ka pārspēt visu iepriekšējo interpretāciju klāstu būtībā ir neiespējami. Mēģināt šo darbu atskaņot vēl virtuozāk par Heifecu un Oistrahu? Mēģināt aizēnot Baibas Skrides un Kristīnes Balanas radīto iespaidu? Laikam gan veltīgas pūles, un atliek vien spēlēt tā, kā domā un jūt, un Karolīnas Vidmanes pieeja arī bija gluži pareiza, īstenojot romantisku interpretāciju šo vārdu tiešākajā izpratnē (un vēlreiz drošības labad jāpiebilst – teicamā dialogā ar diriģentu un "Sinfonietta Rīga" ansambli kā vienlīdz meistarīgiem priekšnesuma dalībniekiem). Jā, protams, Karolīnai Vidmanei ir lieliska 18. gadsimtā darināta vijole, taču vispārzināma atziņa apliecina – ja mūziķis pats nespēj raisīt piesātinātu toni, tad arī visizcilākais instruments tur neko daudz nelīdzēs. Šoreiz par personību bija saucama ne tikai vijole, bet arī vijolniece.

Vai Justes Janulītes gandrīz 20 minūšu garā partitūra "Sleeping Patterns" līdz šim bija skanējusi Latvijā? Šķiet, ka ne – pieraksti vēsta par skaņdarbu "Mākoņu vērošana" korim un orķestrim un opusu "Ūdens krāsa" saksofonam un kamerorķestrim, un tas bijis senākā pagātnē, kamēr "Sleeping Patterns" komponēts 2022. gadā. Taisnība, viss iepriekšminētais uz kaut ko norāda – ja reiz atkal esmu minējis hronometrāžu, tas slēpj sevī aizdomīgu jautājumu, vai tik nošuraksta izvērsums laikā nav nedaudz pārspīlēts, turpretī Janulītes opusa monohromās plūsmas acīmredzami atsauca atmiņā gan "Mākoņu vērošanas" estētiku un izjūtu pasauli, gan 23. janvāra "Sinfonietta Rīga" koncertu ar Filipa Mainca darba "Ilūzijas sabrukšana krāsainās lauskās" instrumentāciju (13. martā akordeona partiju spēlēja Māris Rozenfelds, taustiņinstrumentus – Sanita Glazenburga, bet vibrofonus – Ivo Krūskops un Edgars Saksons). Izsakoties pavisam skaidri – nupat piesauktie četri mūziķi veiksmīgi iekļāvās Jērgam Vidmanim jau iepriekš zināmā skaņdarba pārdomātajā lasījumā, un pašu Justes Janulītes partitūru uztvēru kā konceptuāli trāpīgu veikumu, tomēr attiecībā uz komponista spēju pārsteigt, uzrunāt un uzmundrināt priekšroku dotu Filipam Maincam.

Koncerta noslēgums ar Volfganga Amadeja Mocarta Trīsdesmit devīto simfoniju ļāva noapaļot secinājumus – klasicisma mūzikas interpretācijās Jērgs Vidmanis joprojām ir spožs (tāpat kā jebkur citur, kur nepieciešama emocionāla aizrautība un kontrastu gamma), "Sinfonietta Rīga" ansamblis joprojām spēj uzturēt profesionāli augstu līmeni, pastāvīgi atjaunojoties (šoreiz obojistei Janai Zeļenskai pievienojās Anastasija Januševska), uz kamerorķestra pieredzējušajiem mūziķiem balstās priekšnesuma stilistiskā tīrība, intonatīvā precizitāte un dramaturģiskā viengabalainība. Nākotne ar visām tālumā paredzamajām diriģentu maiņām rādās stabilos rakursos un optimistiskās krāsās.