Kas apseglos Rosinanti? Jaunā Rīgas teātra izrādes "Dons Kihots" recenzija

Senais stāsts par Lamančas bruņinieku teātrim dod lielisku iespēju atgādināt par dažām minētajās norisēs ievītām patiesībām, un Šapiro tās ar savas estētikas brehtisko šifru ir papūlējies ieslēgt izrādes dārgumu lādītē.

No 3. februāra Jaunais Rīgas teātris (JRT) piedāvā publikai pēc renesanses laika katalāņu rakstnieka dona Migela de Servantesa Saavedras romāna motīviem veidotu izrādi "Dons Kihots". Kaut ko par šo grāmatu mūsdienu paviršās informācijas laikmetā noteikti būs dzirdējis katrs, taču, par ko īsti tā vēsta, zina tikai retais, jo izlasīt septiņsimt lappuses teksta prasa ne vien piepūli, bet arī laiku, kuru šodienas pragmatiskais cilvēks nav gatavs ziedot. No vienas puses, izrāde it kā šo robu skatītāja apziņā daļēji aizpilda, sniedzot nojausmu par neprātīgi atjautīgā vai atjautīgi neprātīgā Lamančas idalgo aktivitātēm, taču jāņem vērā, ka tās ir tikai romāna spilgtākās epizodes, kas dramaturģiski savērtas uz dziļāka mērķa vai nodoma pavediena.

Izrāde sākas ar iespaidīgu dona Kihota bibliotēkas revidēšanu.

Foto: Jānis Deinats/Publicitātes

Dramatizējuma autors un izrādes režisors ir teātra pasaulē augstu novērtēts un atzīts mākslinieks Ādolfs Šapiro, kurš savulaik vadīja mūsu Jaunatnes teātri un tika uzskatīts par vienu no spēcīgākajiem Latvijas režisoriem. "Pēru Gintu", piemēram, es vēl šodien spēju atsaukt atmiņā ar visām fantastiski risinātajām mizanscēnām. Viņa atgriešanās pēc trīsdesmit gadiem nu jau pārbūvētajā teātra ēkā pirmām kārtām ir nozīmīgs kultūras fakts gan mums pašiem, gan viņam. Par vēsturiskajām peripetijām sakarā ar Jaunatnes teātra slēgšanu ir gana daudz rakstīts, tāpēc neatkārtošos. Versiju un skaidrojumu par to, tāpat kā par Šapiro aizbraukšanu, netrūkst, katrs šodien var izvēlēties savu, vienīgi nevajadzētu piemirst, ka savu lomu tajā visā spēlēja arī cilvēciskais faktors, un to viennozīmīgi izskaidrot nez vai ir iespējams. Krietni vēlāk Šapiro izteicās: "Man nepatika, ka dzīve mani nolikusi tādā situācijā, kad esmu spiests uzvesties nedabiski." Varbūt tieši šeit arī slēpjas iedīglis kādam no JRT "Dona Kihota" izrādes tapšanas nodomu protokoliem, un šodien tas liekas dabiski.

Pēc vairākkārtējiem piedāvājumiem uz jautājumu, kāpēc viņš neiestudē izrādes Rīgā, Šapiro atbildēja: "Man ir skumjas atmiņas, tās gulstas uz pleciem, un es nevaru Rīgā iestudēt. Man ir grūti emocionāli." To var saprast, visi esam tikai cilvēki, un izrādes veidošana tomēr prasa zināmu emocionālās atbrīvotības līmeni. Acīmredzot emocijas pēc Rīgas pamešanas ir bijušas tik blīvas, ka kopā ar atmiņām neizbēgami klātos virsū jebkuram mēģinājumam šeit kaut ko iestudēt. Vienīgais dziedinātājs šādā gadījumā ir laiks un varbūt vēl kaut kur fiksēta atziņa, ka nedrīkst katrā nelaimē saskatīt kaut ko ārkārtēju, jo arī tā ir dzīves daļa.

Kaspars Znotiņš dona Kihota lomā un Gundars Āboliņš (Sančo Pansa).

Foto: Jānis Deinats/Publicitātes

Cik noprotams no Margaritas Ziedas intervijas ar režisoru, izvēle iestudēt "Donu Kihotu" nav nākusi viegli, vajadzēja materiālu, kas ļautu "ar vienu izrādi izstāstīt, kas noticis pa šo laiku". Dažas parādības, kas arvien asāk iezīmējas mūsdienu sabiedrībā un satrauc režisoru, ir pūļa un indivīda vai varas un mākslinieka attiecības, bet teātris ir vieta, kur pagaidām vēl par tām var runāt. (Šlesers & Co gan mēģina to jau noliegt.) Šodien cilvēku vairākums atsakās no savas individualitātes, jo iespiesti slazdā starp kārtību un drošību, nespēj akceptēt īstas brīvības nozīmi un cenu, kas par to jāmaksā. Senais stāsts par Lamančas bruņinieku teātrim dod lielisku iespēju atgādināt mums par dažām minētajās norisēs ievītām patiesībām, un Šapiro tās ar savas estētikas brehtisko šifru ir papūlējies ieslēgt izrādes dārgumu lādītē, liekot skatītājam pašam atrast atslēdziņu atvērtas spēles ietvaros.

Salasījies bruņinieku romānus un iedvesmojies no viņu goda kodeksa, dons Kihots nospodrina senču bruņas, nodēvē savu zirgu par Rosinanti (tulkojumā – iepriekš bijis kleperis), iedomāto sirds dāmu nosauc par Dulsineju un dodas veikt varoņdarbus cīņā par taisnīgumu. Nekādas loģikas, nu gatavais muļķis, pārlasījies grāmatas un negrib būt normāls – tāds ir apkārtējo spriedums. Atšķirīgums tracina līdzcilvēkus un raisa dusmas, ko viņš vispār no sevis iedomājas! Steidzīgi kaut kas ir jādara, un ciema priesteris kopā ar bārddzini sāk rīkoties, lai nabaga idalgo nepazaudē pēdējās prāta paliekas. Grāmatu dedzināšana vai pārrakstīšana ir jau gadsimtos pārbaudīti paņēmieni, tādēļ izrāde sākas ar iespaidīgu dona Kihota bibliotēkas revidēšanu. Tā ir kaitīga, to es pats izlasīšu, to var ne tā saprast, un vispār grāmatu lasīšana tikai noved pie brīvdomības, kas kaitē pastāvošajai kārtībai. Lūk, dons Kihots tagad ir safantazējies, ka pasaulē vajadzētu valdīt taisnīgumam, un liek iebraucamās vietas saimniekam iesvaidīt viņu bruņinieku kārtā, lai varētu doties cīņā par to. Protams, tas viss izskatās komiski, jau renesanses laikā mākslinieki zināja, ka smiekli atver cilvēku, un aktieri izrādē krāsas nežēlo, lai liktu mums smaidīt. Spēle no laika gala ir bijusi neatņemama cilvēka dzīves sastāvdaļa, turklāt daudz lielāka, nekā mēs to atzīstam, tāpēc Šapiro savos iestudējumos gandrīz vienmēr akcentē šo cilvēka dabas fenomenu. Gan dona Kihota cīņa ar vējdzirnavām, gan uzbrukums aitu ganāmpulkam, gan "asiņainā" izrēķināšanās ar vīna maisiem un citi varoņdarbi izrādē ir iztēles rosināta spēle, kuru režisors, aktieriem aizrautīgi iesaistoties, izvērš Mārtiņa Vilkārša askētiskajā universā ar atjautīgi ieskicētām vērtību koordinātām. Rosinantei tajās ir piešķirts īpašs statuss.

No zemnieku kārtas nākošais ieroču nesējs Sančo Pansa ir pasaulē absolūti nepieciešamais atsvars dona Kihota fantāzijas balonu lidojumam, citādi tiem draud pilnīga atraušanās no zemes un izzušana mākoņos. Romāna sāls slēpjas tieši dona Kihota un Sančo Pansas savstarpējās sarunās, jo tajās ir ielikts izlīdzinošais mehānisms starp piepacelto un piezemēto pasaules redzējumu. Uz skatuves šīs sarunas izvērst tikpat kā nav iespējams, jo tad izrāde ilgtu vismaz pāris dienu, taču Šapiro ir pacenties šo sarunu būtību savā iestudējumā padarīt satveramu publikai, un neatsverams palīgs šajos centienos viņam ir protagonistu dueta scēniskā pievilcība un abu aktieru individuālo izteiksmes līdzekļu dažādība. Kasparam Znotiņam uz skatuves nepārspējami padodas izgaismot atveidojamo tēlu rīcības neizprotamību, un Lamančas bruņinieks ar visām atsaucēm uz atpazīstamiem personāžiem nav izņēmums. Iztēles spēja viltot realitāti ir dvēseles izziņas funkciju faktors, kas ļauj ieraudzīt aizplīvurotās sakarības, un dons Kihots tajās redz savas dzīves jēgu. Turpretī Sančo Pansa ir fiziskai pasaulei piekļāvies reālists, kurš lielākoties uzticas pārbaudītām un "taustāmām" vērtībām. Viņš skaidri redz sava kunga neprātu, var pajokot par viņa "varoņdarbiem", bet sirds dziļumos tomēr ir gatavs tos atbalstīt. Gundara Āboliņa viegli distancētā tēla veidošanas maniere ne vien ideāli pieguļ ieroču nesēja lomai, bet arī palīdz režisoram izrādē iezīmēt to savstarpējās bagātināšanās procesu, kas notiek starp abiem varoņiem. Šodien tas ir viens no pamatnosacījumiem sabiedrības veselīgai eksistencei.

Romāna otrās daļas spilgtākās epizodes, kurās dons Kihots saskaras ar hercoga un viņa sievas vīpsnājošo attieksmi vai iesaistās Kardenio, Lusindas, Fernando un Dorotejas mīlas ķibelēs, izrādē faktiski ir pakļautas sadursmei ar bakalauru Samsonu, kurš pārstāv laikmetīgi izglītoto slāni un izstrādā stratēģiju, kas palīdz tikt galā ar neprātīgo bruņinieku. Mūsdienās to sauc par algoritmu, kas virza un koriģē cilvēku rīcību atbilstoši izvirzītajam mērķim. Dons Kihots divkaujā ar Sudraba Mēness bruņinieku tiek piespiests pie sienas, atgriežas mājās, saslimst un mirst. Šapiro autora pesimistisko finālu ir izvēlējies nedaudz mainīt un dāvāt sava iestudējuma skatītājiem nelielu ilūziju, ka situācija vēl nav tik ļauna. Pirms pēdējā elpas vilciena dons Kihots pačukst Sančo Pansam, lai tas agri no rīta apseglo Rosinanti. Kas zina, varbūt atkal atradīsies kāds neprātīgais, kas gribēs rāpties Rosinantes mugurā?

Ko tad īsti Šapiro pēc trīsdesmit gadiem ar savu iestudējumu vēlas mums pavēstīt? Visticamāk, vērst uzmanību uz izmaiņām varas un sabiedrības attiecībās ar mākslu un mākslinieku. Šodien tajās saskatāmās tendences ir bīstamas kultūrai, un ar teātra refleksijām par Servantesa romāna varoņiem un tēmām Šapiro mums eleganti atgādina, ka Rosinantei ir jābūt apseglotai.

Kaspars Znotiņš (dons Kihots) un Baiba Broka (Hercogiene).

Foto: Jānis Deinats/Publicitātes

Uzziņa

Migels de Servantess Saavedra, "Dons Kihots", iestudējums Jaunajā Rīgas teātrī

• Dramatizējuma autors un režisors Ādolfs Šapiro, scenogrāfs Mārtiņš Vilkārsis, kostīmumāksliniece – Kristīne Pasternaka, gaismumākslinieks – Niks Cipruss.
• Lomās: Kaspars Znotiņš, Gundars Āboliņš, Baiba Broka, Ivars Krasts, Jānis Skutelis, Jevgēnijs Isajevs, Aminata Grieta Diarra, Sabīne Tīkmane, Ritvars Logins, Dāvids Pētersons, Evelīna Priede, Ričards Murāns.
• Nākamās izrādes: 19., 20. februārī (izpārdots).