Valmiermuižas etnomūzikas festivāls ir klāt! Saruna ar muzikantu Oskaru Patjanko

Sestdien, 5. jūlijā, sāksies ne vien Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētki, bet arī vērienīgākais etnomūzikas notikums Latvijā – Valmiermuižas etnomūzikas festivāls –, kura galvenā ideja ir latviešu tradicionālās kultūras ievietošana gan mūsdienīgā, gan starptautiskā pasaules mūzikas kontekstā. Festivāla galvenais vēstījums ir par dzīves kvalitāti, kas panākama, dzīvojot un svinot saskaņā ar savu vidi – gan ar vietējo, dabisko vidi, gan kultūrvidi un mūziku, no kuras iespējams smelties iedvesmu mūsdienīgam, atvērtam un gaumīgam dzīvesveidam.

"Kultūrzīmes" sarunai uzrunāja etnomuzikologu, muzikantu Oskaru Patjanko, kurš festivālā kopā ar "Kaktu balles muzikantiem" spēlēs mūziku, kādu senāk varēja dzirdēt kaktu ballēs jeb Latvijas lauku sētās organizētajos deju vakaros. Viens no Oskara spēlētajiem un pētītajiem instrumentiem ir Vidzemes ermoņikas – ieviņas –, kuras godinot festivālā atklās arī izstādi.

Oskars Patjanko: "Es balsotu par plašu pulciņu un interešu izglītību. Protams, tas jau nenozīmē, ka tiem jābūt sliktā kvalitātē, vienkārši – savādākiem."

Foto: Karīna Miezāja / Latvijas Mediji

Kā, būdams diplomēts datorinženieris, nonācāt līdz tautas mūzikai?

O. Patjanko: Tautas mūzika mani vienmēr ir interesējusi, un, studējot tehniskas lietas, sapratu, ka man kas nepieciešams arī dvēselei. Sāku ar kokli, kas tik skaisti skan, klausījos "Jaunu mēnesi" un vēlāk "Iļģus", iedvesmojos un priecājos, ka latviešu instrumenti tik dabiski un skaisti! Domāju – ja reiz varam veidot jaunas tradīcijas un turpināt senās, varbūt tieši tādu mūziku mums vajag. Turklāt kādēļ gan vajadzētu kopēt no ārzemēm? Uzzināju par kursiem, kur var iet mācīties kokli, un tur bija tik kolosāli cilvēki! Tā pamazām iesaistījos folkloras kustībā, tas viss man ļoti patika, jo izjutu apkārtējo enerģiju, aizrāva, cik satiktie cilvēki ir radoši, brīvi un tik daudz ko zina. Tas viss kopā ļoti piesaistīja, turklāt gluži kā misiju vai neaiztiktu nišu ieraudzīju arī iespēju sev pašam, jo par daudziem instrumentiem vai muzikālajām tradīcijām bija un joprojām zināms diezgan maz. Padziļināti nolēmu pētīt tieši ieviņas, kas savulaik Vidzemē bijušas ļoti, ļoti populāras, bet toreiz, kad pirms kādiem piecpadsmit gadiem sāku interesēties, par tām gandrīz nekas vairs nebija zināms.

Kā atradāt savas pirmās ieviņas?

Pašas pirmās biju jau redzējis folkloras vidē, kur dažs tās spēlēja, bet atrast ko vairāk varēju, pateicoties avīzēm. Par laimi, pirms piecpadsmit gadiem internets un sociālie tīkli vēl nebija tik plaši pārņēmuši sludinājumu jomu, un daudzi laukos vēl lasīja arī reģionālās avīzes. Tā Limbažu avīzē un vēl dažās citās vietējās avīzēs liku sludinājumus, aicinot atsaukties, ja kāds vien kaut ko atceras. Viens no pirmajiem piezvanīja Valdis Andersons no Tūjas, viņš ar savu kapelu šobrīd ir lielākais ieviņu spēlmanis un ļoti liels aktīvists, bet toreiz Valdis pastāstīja, ka esot tāds Alberts Mednis, pie kā bērnībā braucis spēlēt.

Tā lēnām uzzināju par daudziem Limbažu un Cēsu apkārtnes muzikantiem, savukārt dažiem meistariem radās impulss sākt taisīt jaunus instrumentus. Limbažos dzīvo Valters Reiznieks, kurš ir gan muzikants, gan ļoti labs izgudrotājs, īsts meistars, arī Arnis Ābelītis Cēsīs – viņa bērnībā ermoņikas esot spēlējis tēvs. Atbraucis pie manis, viņš iedvesmojās un sāka instrumentus remontēt, šobrīd Arnis Ābelītis ir gandrīz vai vienīgais un labākais meistars, kas gan remontē vecos, gan taisa jaunus instrumentus.

Ar ko ieviņas atšķiras no ermoņikām, kā dzirdēts tās saucam citur?

Ieviņas ir tieši Vidzemē, tas ir ļoti latvisks instruments, ko vienmēr izgatavojuši vietējie meistari.

20. gadsimta sākumā par veiksmīgāko un populārāko ermoņiku izgatavotāju kļuva Augusts Ieviņš, no kā, visticamāk, instruments arī ieguvis nosaukumu. Viņam bijis arī brālis Rūdolfs, vēl radinieki Emīls un viņa tēvs Fricis Ieviņi, tā bija vesela saime, kura nodarbojās ar instrumentu izgatavošanu, turklāt izgatavoja ne vien ieviņas, bet arī mandolīnas un vēl citus. Tas bijis laiks, kad jauns instruments esot bijis mērāms gandrīz vienas govs cenā, un ap 1911. gadu Ieviņi pārcēlušies strādāt Rīgā, kur laikam gan viņu darba slava bijusi tik liela, ka visi Vidzemes ermoņikas sākuši saukt par ieviņām. Patiesībā gan bijis ļoti daudz meistaru, Rūjienā vien bijuši divi profesionāli meistari, kas taisīja ne vien ieviņas, bet arī mandolīnas un vijoles. Tāpat meistari bijuši Valmierā, turklāt daudzi stāstījuši, ka tēvs vai vectēvs, vienkāršs galdnieks vai zemnieks, ļoti gribējis instrumentu, taču naudas nav bijis, tāpēc gājis pie meistariem. Tur, nedaudz apskatoties un pamēģinot, pilnīgi no nulles sataisījis pats, nu, varbūt dažas detaļas nopircis klāt. Ja mūsdienās papēta instrumentu, kas tāds liekas pilnīgi neiedomājams, jo izgatavot ieviņas ir milzīgs un dārgs darbs.

Kā Latvijā radās sākotnējās ermoņikas?

Instrumenta konstrukcija atnāca no Vācijas, jo tajā laikā bijām vienā kultūrtelpā un, ja kāda ideja kaut kur radās, tā izplatījās. Nevar gan uzzināt, kas tieši ermoņikās aizrāva Vidzemes meistarus un muzikantus, bet ieviņas izplatījās plaši. Daudzviet tās bieži sauc vienkārši par ermoņikām, bet Vidzemē gan tieši par ieviņām. Gandrīz vai katrā mājā agrāk bijis šāds instruments vai vismaz kāds, kurš kādreiz mēģinājis apgūt tā spēli.

Minējāt, ka agrāk Latvijai ar Vāciju bija vienota kultūrtelpa. Nupat aizritējis Starptautiskais folkloras festivāls "Baltica". Vai arī tagad Eiropā varam runāt par vienotu kultūrtelpu?

Domāju, ka jā, bet mūsdienās tā vairs nav tik ļoti izteikta, diemžēl tehnoloģijas rosina milzīgu Amerikas ietekmi. Vai ikviens mūsdienu jaunietis informāciju patiesībā uzzina tieši no Amerikas. No otras puses, ar Ameriku mums arī ir ļoti daudz kopīgā, man tuva doma, ka vajag vairāk meklēt kopīgo un mazāk atšķirīgo. Arī folklorā, kur tik bieži pieminam latviešu īpašās tradīcijas, patiesībā daudzi motīvi mums kopīgi ar citām tautām, un tas ir ļoti vērtīgi. Ar Eiropas kultūru mums kopīgā, protams, ir ļoti daudz, un tā dažādība, kas mums nedaudz savādāka, dara latviešus vien bagātākus. Pilnīgi noteikti esam Eiropā bijuši arī pirms kristietības ienākšanas, tas ir, tur, kur mums arī jābūt.

Vai latviešu muzikantu radītā mūzika ir īpaša?

Modernajā tautas mūzikā rodas mūsdienu interpretācijas, bet idejas mēdz klejot un daudzas ietekmes nāk no Eiropas. Daudzas grupas tautas mūziku un mantojumu interpretē brīvi; piemēram, "Tautumeitas" un "Auļi" veiksmīgi pārveido materiālu un, es teiktu, veido mūsdienu nacionālo mūziku.

Interpretācijas gan radušās visos laikos, tomēr bieži vien reģionālās īpatnības nav bijušas tik lielas kā konkrēta laikmeta īpatnības. Pieņemsim, 19. gadsimta beigās laukos visi dejoja polku, mazurku vai valsi, tā bija gan Vidzemē, gan Kurzemē, gan Vācijā. Vācu zemniekiem noteikti bija kādas savas īpatnības, bet mums kopīgā ir ļoti daudz. Tāpat, kad pagājušā gadsimta divdesmitajos gados modē nāca fokstrots, Latvijas laukos cilvēki dejoja līdzīgi kā Vācijā, bet, protams, Vidzemē spēlēja uz ieviņām, un mūzika skanēja pilnīgi citādi.

Tiesa, salīdzinot – trīsdesmitajos gados lauku muzikantu mūzika bija vairāk paredzēta dejotājiem, bet mūsdienās – vairāk klausītājiem. Tagad klausāmā mūzika cenšas pārsteigt klausītāju, tāpēc rodas zināma ārišķība un krāšņi festivāli – tiek veidoti neparasti instrumentālie salikumi, meklētas skaistas balsis, kas interesanti izklausās.

Kādu redzat nākotni tradīciju saglabāšanai un patiesībā arī Latvijas kultūras nākotni? Pašlaik tiek runāts par finansējuma samazināšanu mākslas un mūzikas skolām.

Tolaik, ieviņu ziedu laikos, reti kuram bija, patiesībā – jau laikam nevienam nebija profesionāla izglītība. Varbūt nemaz nav jābūt tik lielam uztraukumam, varbūt tautā dzirksts ir un paliks arī bez plašas profesionālas ievirzes skološanās? Tā ir sarežģīta problēma, un laikos, kad zemnieki spēja paši uztaisīt mūzikas instrumentu, bija daudz lielāka muzicēšanas vajadzība: ja gribēji labu ballīti, vajadzēja muzikantu vai dziedāšanu. Diemžēl mūsdienās vide un tehnoloģijas izmaina pasauli un kultūru, un tā, kā bija agrāk, vairs nebūs. Bet mēs varam mēģināt turpināt, pasaulē ir ļoti daudz piemēru, kā cilvēki līdzdarbojas mūzikā, piemēram, angļu grupas, īru krodziņi, kur iedzīvotāji vienkārši nāk, spēlē vijoli un dzied.

Latvijas mūzikas skolu sistēma ir pamatīgi izveidota, bet zinu, ka daudzviet citur profesionāli mūziķi nav gājuši mūzikas skolā, bet, lai bērni varētu apgūt mūziku, viņu vecāki maksājuši par privātstundām. Protams, ir bažas, ka, samazinot skolu skaitu, vairs nebūs tik daudz muzikāli izglītotu bērnu, bet es arī saprotu, ka mums ir jātaupa nauda. Nevar vienkārši iestāties pozā, ka svarīga vien māksla un kultūra. Protams, Latvijas nākotnei demogrāfija un kultūra ir vissvarīgākās, bet bez ekonomikas nebūs demogrāfijas, jo cilvēki vienkārši aizbrauks prom. Jā, kultūra un latviskā identitāte ir tas, kas mūs veido un kāpēc mēs šeit esam, bet fakts arī, ka igauņiem un lietuviešiem Dziesmu svētku izmaksas iznāk divreiz lētākas nekā mums.

Varbūt būtu būtiski palielināt mūzikas stundu skaitu vispārējās izglītības skolās?

Turklāt racionāli izvērtēt, cik daudzi mūzikas skolu skolēni kļūst par mūziķiem un cik mūsu valstī patiesībā vajag profesionālo mūziķu. Dažreiz mūziķi izmācās, bet tad atklāj, ka darba vietu nemaz tik daudz nav.

Pārstāvu tautas mūziku, tāpēc balsotu par plašu pulciņu un interešu izglītību. Protams, tas jau nenozīmē, ka tiem jābūt sliktā kvalitātē, vienkārši – savādākiem. Zinu, ka daudzreiz cilvēki sāk mācīties instrumentu un tikai pēc tam iemācās nepieciešamo solfedžo. Katrā gadījumā iestāties pozā, ka tagad, neievērojot, ka pienācis laiks valsts aizsardzībai, aizstāvēsim vien mūzikas un mākslas skolu sistēmu un katrs tik vilksim segu uz savu pusi, liekas tuvredzīgi.