Kara beigas vai jauna okupācija? Briselei jāatkārto vienkāršas lietas

Eiropas zemēs joprojām valda dažādi priekšstati par vieniem un tiem pašiem vēsturiskajiem notikumiem un pāragri runāt par vienotu vēstures izpratni, kas, ņemot vērā dažādo pieredzi, varbūt nemaz nav iespējama.

Tomēr Krievijas iebrukums Ukrainā un sadarbība cīņā pret Kremļa propagandu vairo savstarpējo sapratni – šādi viedokļi bija dzirdami eiroparlamentārietes Ineses Vaideres ("JV") un viņas kolēģu Eiropas Parlamentā Briselē organizētajā konferencē "No kara līdz okupācijai: 80 gadi kopš Eiropas dalītās uzvaras 1945. gadā". 

Kopīgi priekšstati par pagātni stiprinātu Eiropu un padarītu to noturīgāku pret Krievijas izplatīto dezinformāciju.

Tā nebija atbrīvošana

Kopējas Eiropas atmiņu kultūras radīšana turpina būt problēma, kaut vai tādēļ, ka atšķirībā no baltiešiem un Austrumeiropas valstīm Rietumi nav piedzīvojuši divas okupācijas. Rietumu sabiedrības diemžēl joprojām īsti neizprot, ko Baltijas valstīm nozīmēja, piemēram, 1945. gada 8. maijs. Kamēr rietumvalstīm tā bija kara beigu, Eiropas atbrīvošanas un nacisma sagrāves diena, kas, bez šaubām, ir pienācīgi atzīmējama, baltiešiem 1945. gada maijs nozīmēja "padomju okupācijas restaurācijas sākumu", kā to konferencē raksturoja Eiroparlamenta Lietuvas deputāte Rasa Juknevičiene. Kamēr vieni svinēja kara noslēgumu, otri piedzīvoja sistemātisku teroru, represijas, arestus un deportācijas, rusifikāciju nolūkā apspiest jebkādu pretestību padomju okupācijas režīmam un pakļaut visu tā ideoloģiskajai kontrolei. "Tādēļ 1945. gada maijs šajā Eiropas daļā nebija atbrīvošanas diena. Krievi mūs neatbrīvoja. Viņi mūs okupēja. Viena okupācija tika vienkārši aizstāta ar citu," klātesošajiem skaidroja Juknevičiene, uzsverot faktu, ka mūsdienu Krievija padomju perioda stila noziegumus šobrīd atkārto Ukrainā. "Daži teic, ka vēsture būtu jāatstāj vēsturniekiem. Man arī patiktu, ja Otrā pasaules kara vēsturi atstātu vēsturniekiem. Diemžēl vēsture vēl nav beigusies un mēs vēl neesam tikuši galā ar Otrā pasaules kara mantojumu," viņa sacīja. Lietuviešu eirodeputāte tāpat pauda nožēlu, ka Eiroparlaments vairāku grupu iebildumu dēļ bija atteicies maijā pieņemt rezolūciju, kur tas būtu uzsvērts.

Dīvainās kartes

Par kuriozu pierādījumu priekšstatu dīvainībām kalpoja Vidzemes Universitātes vecākā pētnieka, PSRS okupācijas radīto zaudējumu aprēķināšanas komisijas vadītāja Gata Krūmiņa demonstrētās kartes, kādas latviešu studenti pagājušā gada novembrī bija nofotografējuši visnotaļ respektablajā Leidenes Universitātē (Nīderlandē). 

Leidenes Universitātē vēl nesen studenti varēja aplūkot Eiropas karti, kurā nav Baltijas valstu, jo tās "pievienotas" Krievijai un Eirāzijai. Tas parāda eiropiešu uzskatu sašķeltību, komentēja vēsturnieks Gatis Krūmiņš.

Foto: Eiropas Parlaments

Planšetu veidā augstskolā izvietotajā Eiropas kartē nebija Baltijas valstu... Tās bija ievietotas blakus kartē, kurā redzama "Krievija un Eirāzija", precīzāk bijusī PSRS un tās mantiniece NVS, kam nez kādēļ piekabināta arī Afganistāna! Tiesa, kartes pēc protesta aizvāktas, taču pats notikums ir zīmīgs. Krūmiņu aicināja referēt, ko Baltijas valstīm ekonomiski nozīmēja padomju okupācija un pakļaušana PSRS saimnieciskajam modelim, bet sanāca samulsināt klātesošos Nīderlandes augstskolu mācībspēkus un nīderlandiešu eirodeputātu. "Tas ir mans pamatojums, kādēļ mums atkal un atkal jāatkārto vienkāršas lietas. Un tas notika Leidenes Universitātē, vienā no slavenākajām, ar gadsimtiem senu vēsturi un vairāk nekā 30 tūkstošiem studentu! Neticu, ka tā bija kāda īpaša Krievijas operācija. Tas tikai reāli parādīja, kā pēc Otrā pasaules kara tikusi sašķelta [Eiropas] sabiedrība," norādīja vēsturnieks.

Konferencē nebija šaubu, ka padomju režīma noziegumu upuri pelnījuši tādu pašu cieņu kā nacisma upuri, jo abi totalitārie režīmi bija vienlīdz noziedzīgi un destruktīvi. Tomēr vairāki runātāji, arī eirodeputāte Inese Vaidere atgādināja, ka padomju režīma noziegumi nekad nav pienācīgi nosodīti: "Pat mūsdienās padomju režīma noziegumi no starptautiskām tribīnēm bieži vien joprojām tiek aizmirsti, noliegti vai minimizēti. Nirnbergas tribunāla par komunistu noziegumiem nekad nav bijis. Padomju noziegumu nodarītais posts nekad nav nosodīts starptautiskā līmenī. Un noziedznieki nekad nav samaksājuši par izdarīto. Rezultātu varam vērot šobrīd – 80 gadus pēc 1945. gada karš ir atgriezies Eiropā. Krievija īsteno pilna apjoma karu Ukrainā, lietojot to pašu imperiālistisko retoriku, to pašu suverenitātes neievērošanu, to pašu brutālo taktiku, ko mēs atceramies vēl ļoti labi." Par to, pasākumā piedaloties attālināti, runāja arī Ukrainas Augstākās Radas deputāte Jevheņija Kravčuka. Viņa paplašināja laika skalu, vēršot uzmanību, ka šobrīd Ukrainā notiekošais ir sekas ne tikai Rietumu iecietībai pret tiem PSRS noziegumiem, ko tā paveica 1940. gadā pret Baltijas valstīm vai pēc 1945. gada, bet arī vēl agrākiem – piemēram, holodomoru 30. gadu sākumā: "Pasaule aizvēra acis, kaut pietiekami daudz diplomātu ziņoja savām galvaspilsētām, ka Ukrainā cilvēki no bada mirst uz ielām. Tas bija genocīds, par kuru PSRS nekad netika sodīta." PSRS nesaņēma arī nekādu nosodījumu par gulaga sistēmu, uzbrukumu Somijai vai Molotova–Ribentropa paktu. "Tāpēc nav brīnums, ka tas turpinās. PSRS dalīja ietekmes sfēras, un to pašu mūsdienu Krievija dara Ukrainā – paziņo, ka tā ir "krievu pasaules" daļa, ka Baltkrievija ir "krievu pasaules" daļa, ka "Krievija beidzas tur, kur beidzas krievu valoda". Tas ir imperiālisms, ko viņi mēģina īstenot. Viņi saka: "Varam atkārtot," – un uzstāda atpakaļ okupētajos Ukrainas apgabalos Ļeņina un Staļina pieminekļus! Viņi dzīvo pagātnē," uzsvēra ukraiņu politiķe.

Dažādās pieredzes

Tāpat eirodeputāts no Nīderlandes Rainīrs van Landšots atzina Otrā pasaules kara atbalss klātesamību argumentos, ar kādiem Krievija mēģina attaisnot iebrukumu Ukrainā, un atcerējās, ka viņa vidusskolas laikā 90. gados vārds "vācietis" vēl lietots kā lamuvārds, taču tagad situācija mainījusies. Par to, ka Krievijas iebrukums Ukrainā liek arī muzejiem citādi paraudzīties uz tematiem, kas agrāk, ņemot vērā PSRS lomu nacisma sagrāvē, uzskatīti par delikātiem, runāja pēc Eiropas Parlamenta iniciatīvas 2017. gadā izveidotās Eiropas Vēstures mājas Briselē kuratore Džoanna Urbaneka. Eiropas Vēstures māja ir izveidota kā Eiropas vēstures muzejs, un tā ekspozīcijā citstarp norādīts uz nacistu un padomju režīmu līdzībām, kas Rietumu muzejiem tomēr nav tipiski.

Pieaicinātie runātāji vairākkārt uzsvēra, ka vēsturiskā atmiņa nozīmē stāstu ne tikai par pagātni, bet arī tagadni, un apgūtās pagātnes mācības ietekmē izvēles mūsdienu politikā. Pēc Nīderlandes Groningenas Universitātes profesora Petera Vervošeka domām, Austrumeiropā apstāklis, ka padomju periodā visas galvenās lietas izšķīra Maskavā, radījis lielāku sabiedrības vēlmi pēc lēmumu pieņemšanas nacionālā līmenī, kas atbalsojas arī starptautiskā politikā. Un rietumiem vairāk rūp ekonomiskā attīstība, bet austrumiem drošība. Tas arī rada uztveres atšķirības. Taču karš Ukrainā, Vervošeka skatījumā, varētu būt faktors, kas vieno eiropiešus, tuvina viņu izpratni par pagātni un galu galā stimulē pēdējos gados apsīkušo Eiropas integrācijas procesu. Tikmēr Lietuvas Ārlietu ministrijas stratēģiskās komunikācijas speciāliste Emīlija Kilinskaite pauda, ka unificēta 1945. gada Uzvaras naratīva trūkumu Eiropā var izskaidrot gan ar ilgajiem "dzelzs priekškara gadiem", kad Austrumeiropai vienkārši nācās apklust un tā nevarēja pārējai pasaulei neko pastāstīt par piedzīvoto, gan arī tas, ka procesam ar savu propagandu traucē Krievija, kam stāsts par uzvaru "Lielajā Tēvijas karā" ir imperiālisma politikas pamatā: "Tas ir fakts, ka Krievija vēstures revizionismu ir padarījusi par ieroci." Te vēl varētu atzīmēt Māstrihtas Universitātes pārstāves Alīnes Sirpas teikto, ka Kremļa propagandas vēstījumus labprāt izplata Eiropas labējo radikāļu politiķi. Viņiem viens no paņēmieniem ir nostāties opozīcijā noteiktā valstī pieņemtajiem oficiālajiem vēstures vēstījumiem un nepiedalīties ar tiem saistītos piemiņas pasākumos. Cits paņēmiens ir vienkārši noniecināt kādu vēstures notikumu svarīgumu, traktējot tos kā kaut ko nenozīmīgu.