Kad pagājušajā gadā pirmo reizi dzirdēju par t. s. Karodziņu likumprojektu, kura galvenā ideja ir pie visām pārtikas precēm izvietot ražotājvalsts karogu, nodomāju, ka tas ir joks, jo šodienas apstākļos likās neiedomājami, ka Latvijas Saeima varētu uzlikt par pienākumu tirgotājiem savos veikalos izlikt Krievijas karodziņus.

Noskaidrojās, ka tas nebūt nav joks, bet Saeimas koalīcijas deputātu H. Rokpeļņa (ZZS), A. Brigmaņa (ZZS), D. Zemmera (ZZS), J. Patmalnieka (JV) un A. Šuvajeva ("Progresīvie") (turpmāk tekstā visi kopā – Autori) iesniegtais likumprojekts "Grozījumi Pārtikas aprites uzraudzības likumā" jau atbalstīts Saeimas Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijā un drīz tiks skatīts Saeimā pirmajā lasījumā, kurā likumprojekts tiek izvērtēts konceptuāli. Protams, ka var uzlabot šo likumprojektu, bet tieši konceptuāli šis likumprojekts, manuprāt, ir greizs, turklāt ne tikai minētā absurda dēļ.

Uzskatu, ka likumprojekta brāķa sakne slēpjas kļūdaini noformulētā problēmā. 

No Anotācijas teksta izriet, ka risināmā problēma ir tā, ka šobrīd patērētājs viegli, ērti un nepārprotami nespēj identificēt attiecīgās pārtikas preces izcelsmes valsti un tāpēc nejauši var nopirkt ne tās valsts preci, kuras gribēja.

Šādi formulējot problēmu, diezgan loģisks var šķist risinājums pie cenu zīmes izvietot kādu redzamu norādi. Tas, kas acīmredzami nav izvērtēts – vai patērētājs labāk varēs uztvert norādi pēc valsts karoga vai valsts nosaukuma? Nav garantijas, ka patērētājs spēs precīzi atšķirt dažādus, tomēr bieži vien līdzīgus valstu karogus, tāpēc, iespējams, prātīgāk būtu norādīt valsts nosaukumu pietiekamā izmērā, lai uz veikalu nav jāņem līdzi lupa.

Bet vai dokumentos uzrakstītais mērķis ir patiesais mērķis? 

Drīzāk ne, jo māc šaubas, vai deputāti vēlas risināt patērētāju izaicinājumu spēt ātri noorientēties, kuras valsts banāni ir plauktā. Te daļēju nojausmu sāka ieviest projekta apspriešana Saeimas komisijā.

Vai karodziņi atrisinās nejaušu Krievijas un Baltkrievijas preču iegādi?

Lai gan Anotācijā tā nav minēts, viens Autoru mērķis izskanēja no deputātiem Saeimas komisijas sēdē, apspriežot likumprojektu, proti, mazināt Krievijas un Baltkrievijas preču pirkumus, lai kāds kļūdas pēc nenopirktu šajās valstīs ražotu pārtiku. Šī jau būtu mazliet precīzāk definēta problēma, bet jautājums, vai likumprojekts to atrisinās?

Vispirms mēģināsim saprast, par kādu apjomu mēs runājam. Zemkopības ministrijas veiktie aprēķini norāda, ka kopējais pārtikas preču imports no Krievijas 2023. gada pirmajos desmit mēnešos ir bijis 280 miljoni EUR. Liels apjoms. Ja paskatās detalizētāk – apmēram 90% ir tādas pārtikas preces, kuras nenonāk veikala plauktā – graudi, lopbarībai izmantoti produkti u. tml. Tātad veikalu plauktos ir preces apmēram 28 miljonu EUR apjomā. Jau ne pārāk liels apjoms, bet tomēr būtisks.

Jāatzīmē, ka vismaz lielākās Latvijas tirdzniecības ķēdes norāda, ka tajās jau šobrīd nav Krievijas un Baltkrievijas pārtikas produktu. 

Šajā kontekstā arī mulsinoša šķiet likumprojektā ietvertā norma, ka valdībai būs jānosaka veikalu platība, no kuras likums būs jāpilda. Tātad tieši tur, kur problēma, iespējams, ir lielāka, likumdevējs neiejauksies.

Iespējams, ka lielākajā daļā Krievijas un Baltkrievijas produkcijas izvēle ir pircēju apzināts lēmums. Te jāatceras, ka vairumā gadījumu uz preces iepakojuma izcelsme tiek norādīta. Vajadzētu saprast, cik tad daudzi kļūdās. Izdaru spekulatīvu pieņēmumu, ka tādi varētu būt līdz 10% gadījumu. Tādējādi, pēc šādiem aprēķiniem, mēs runājām par precēm ~2,8 miljonu EUR vērtībā, kas acīmredzami nav liels apjoms, kura dēļ uzlikt visai tirdzniecības nozarei tik lielu papildu administratīvo un finansiālo slogu.

Jāierēķina vēl apgrieztais efekts. Pirmkārt, arī Krievijas un Baltkrievijas precēm lojālais pircējs, iespējams, kļūdas pēc nopērk citu valstu preces. 

Otrkārt, iespējams, ka būs tirgotāji, kuri ar lielāko prieku veikalos izvietos Krievijas un Baltkrievijas karogus, un būs pircēji, kuri ar pozitīvu pacilājumu attiecīgās preces liks savā pirkumu grozā. Treškārt, likumprojekts paredz, ka jāizvieto ražotājvalsts karogs, tātad pie Krievijā ražotu zirņu pakas, kuru būs safasējis Latvijas uzņēmums, būs jāliek Latvijas karogs. Ceturtkārt, Latvijas karodziņš būs arī pie maizes vai konditorejas izstrādājuma, kurš izgatavots no Krievijas izejvielām. Vai deputāti tiešām šo visu vēlas atbalstīt?

Minēto apsvērumu dēļ, manuprāt, likuma pieņemšana īstenībā veicinās Krievijas un Baltkrievijas pārtikas produktu pirkšanu.

Vai karodziņu pielikšana veicinās Latvijas preču pirkšanu?

Otrs Anotācijā neminēts mērķis, kurš izskanēja Saeimas komisijas sēdē likumprojekta sakarā – veicināt vietējo preču pirkšanu. Ja šis ir patiesais mērķis – tas būtu izcili. Es personīgi un LTRK kā organizācija esam daudz laika un finanšu novirzījuši šajā virzienā. Piemēram, šogad apritēs desmit gadi mūsu attīstītajam zīmolam "Latvijas labums", kurš cita starpā ir uz daudziem Latvijas produktiem. Mums sadarbībā ar TV24 ir raidījums "Latvijas labums" utt. Esmu diezgan drošs, ka Latvijā nav cilvēka, kurš biežāk par mani ir publiski aicinājis pirkt vietējās preces. Tam ir vienkāršs izskaidrojums, neskaitot pārējo, es personīgi to daru reizi nedēļā ~10 mēnešus gadā nu jau daudzus gadus, vadot minēto raidījumu.

Tātad jāuzdod līdzīgs jautājums – vai "Karodziņu likumprojekts" veicinās vietējo produktu pirkšanu? 

Tā kā lielākās tirdzniecības ķēdes mārketinga nolūkos jau šobrīd izceļ Latvijas produktus, nereti arī ar karodziņu, baidos, ka Latvijas produktam lojālajam pircējam būs vēl grūtāk ātri atrast vietējo, jo acu priekšā "ņirbēs" daudzi karodziņi. Savukārt mazajos veikalos, kur šobrīd mazāk tiek izcelts vietējais, šīs prasības ticami netiks noteiktas.

Kopumā ņemot, vietējo produktu plašāka pieejamība veikalos un labāka to izcelšana noteikti ir attīstāms virziens, bet nedomāju, ka karodziņi te būs efektīvākais instruments.

Vai likumprojekts var nodarīt skādi tautsaimniecībai?

Autori parakstījuši anotāciju, kurā teikts, ka projektam nav ietekmes uz tautsaimniecību. Šo es nekādi nesaprotu. Man šķita, ka, pat neesot nozares ekspertam, ikvienam loģiski domājošam cilvēkam, kurš kaut reizi dzīvē ir bijis veikalā, vajadzētu aizdomāties, ka pareizā karodziņa izgatavošana un pielikšana pie katra produkta kaut ko tomēr izmaksā. Mazākie veikali ticami pirks krāsainās drukas iekārtas, bet lielākie – izmantos poligrāfijas uzņēmumu pakalpojumus. Skumji, ka šāda likuma dēļ tās ķēdes, kurās ir vai kuras pāriet uz digitālajām cenu zīmēm, savas investīcijas varēs norakstīt zaudējumos, jo tajās nav tik daudz krāsu toņi.

Neejot detaļās, ir skaidrs, ka izmaksas būs mērāmas miljonos, visticamāk, tās būs neproporcionāli lielākas par plānotajiem ieguvumiem, bet 

rēķinu dienas beigās samaksās jau tā ne pārāk turīgais Latvijas iedzīvotājs par dārgāku pārtikas preci veikalā.

Taisnības labad gan jāsaka, ka no likumprojekta būs arī ieguvēji. Ja neskaitām ģeogrāfijas skolotājus, kuri varēs konstatēt skolēniem labākas karogu zināšanas, būs arī finansiālie ieguvēji – drukas iekārtu bizness un tipogrāfijas.

Kopsavilkumam

Esmu liels radošās domāšanas guru Edvarda de Bono cienītājs. Šķiet, ka šā likumprojekta diagnoze ļoti precīzi nolasās no minētā autora norādītās plaši izplatītās kļūdas – nepareizi noformulējot problēmu vai izaicinājumu, tiek radīts slikts (nesamērīgi dārgs, nestrādājošs vai tml.) risinājums. Lai uzskatāmāk parādītu nepieciešamību precīzi noformulēt izaicinājumu, de Bono min plaši apspriesto piemēru ar pirmajiem orbitālajiem lidojumiem. Stāsta būtība ir šāda – kad sākās pirmie orbitālie lidojumi, tika konstatēts, ka pildspalvas kosmosā nedarbojas, jo nav gravitācijas. Tā bija problēma, jo pierakstus bija nepieciešams veikt. Lai šo problēmu risinātu, viena valsts pasūtīja zinātniekiem izgatavot pildspalvu, kura rakstītu arī kosmosā. Šāds risinājums, protams, bija ievērojami dārgāks nekā citas valsts risinājums – rakstīšanai izmantot zīmuļus. 

Tātad risinājums bija atkarīgs no problēmas nodefinēšanas – vai mums vajag pildspalvu, ar kuru var rakstīt kosmosā, vai mums vajag kaut ko, ar ko var rakstīt kosmosā. 

Pēdējā gadījumā tātad der jebkas, ar ko droši var rakstīt arī kosmosā.

"Karodziņu likumprojekta" Autoru nepareizi nodefinētas problēmas rezultātā ir radīts slikts risinājums – de Bono piemēra kontekstā tas būtu – radīt pildspalvu, kura raksta arī kosmosā, turklāt šajā gadījumā izdevumi pildspalvas izveidošanai būs nesamērīgi lieli, un pati pildspalva diemžēl īsti nerakstīs.

Ja mērķis ir izskaust no veikalu plauktiem Krievijas pārtikas preces, tieši tā arī jānoformulē problēma, jābeidz dauzīties ar karodziņiem un jāstrādā pie šīs kategorijas pārtikas preču importa aizlieguma.

Izvēlies savu soctīklu platformu, lai sekotu LASI.LV: Facebook, Twitter, Draugiem vai arī Instagram. Pievienojies mūsu lasītāju pulkam, lai saņemtu īpaši tev atlasītu noderīgu, praktisku un aktuālu saturu.