Partly cloudy -7.6 °C
O. 27.01
Ildze, Ilze, Izolde
SEKO MUMS
Reklāma
Rita Našeniece.
Rita Našeniece.
Foto: No personiskā arhīva

Kādu laiku pārdzīvojam par ziņu, kura mūs saskumdinājusi, bet nav pārsteigusi. Saskaņā ar Eiropas Komisijas pēdējiem ziņojumiem (tas tapis, gatavojoties ES Migrācijas pakta pilnai ieviešanai 2026. gadā) Latvija pašlaik ir iedalīta kategorijā: "Valsts, kurā pastāv migrācijas spiediena risks" ("country at risk of migratory pressure").

Reklāma

Tas nozīmē, ka migranti ir jāņem pretī vai attiecīgi citādi jāpiedalās viņu uzņemšanā un labbūtībā tehniski vai naudiski.

Lai būtu skaidrs – runa ir par migrantiem, kas tiek iedalīti valstīm obligātās solidaritātes kvotas ietvaros 2026. gadam. Tas nozīmē uzņemt noteiktu skaitu patvēruma meklētāju, kas nonākuši ES dienvidu valstīs (Itālijā, Grieķijā u. c.) vai maksāt 20 000 eiro par katru neuzņemto personu. Un, lai būtu skaidrs vēl vairāk, Latvijai ir neliela iespēja līdz gada vidum ES kaut ko vēl mainīt, jo pakta pilnīga piemērošana stājas spēkā 2026. gada jūnija vidū.

Tikmēr poļu pani, kā vienmēr, lec krakovjaku. Šobrīd, 2026. gada sākumā, fakti liecina, ka Polija ir guvusi nozīmīgu diplomātisku uzvaru (valdošā Tuska koalīcija arī politisku) attiecībā uz ES Migrācijas un patvēruma paktu. Pērn decembrī ES Tieslietu un iekšlietu padome oficiāli apstiprināja, ka Polija tiks atbrīvota no obligātās migrantu pārvietošanas (relokācijas) un tai nebūs jāmaksā finansiāla kompensācija. Šāds lēmums tika pamatots ar to, ka Polija jau tagad izjūt milzīgu migrācijas spiedienu, uzņemot bēgļus no Ukrainas un sargājot ES ārējo robežu ar Baltkrieviju. Polija tika oficiāli atzīta par valsti, kas atrodas ievērojamas migrācijas situācijas apstākļos ("Facing a significant migratory situation"), un tas nozīmē, ka Polijai nav jāpalīdz citām valstīm (piemēram, Itālijai vai Grieķijai), bet tā pati varētu pretendēt uz palīdzību no solidaritātes fonda. Līdzīgu statusu un atbrīvojumus saņēma arī citas valstis, tostarp (uzmanību!) – Igaunija.

Igaunijas pieeja

Stāsts par Igauniju Latvijai ir īpaši interesants. Jo patiesi, kā gan valsts, kas pēc būtības ir uzņēmusi tikpat daudz vai par santīmu mazāk ukraiņu un kurai vispār nav robežas ar Baltkrieviju, kas ir galvenā medijos redzamā hibrīdkara fronte, ir nokārtojusi šo izņēmumu. Gada nogalē Eiropas Komisija apstiprināja, ka Igaunija kopā ar vēl piecām valstīm (Poliju, Čehiju, Horvātiju, Austriju un Bulgāriju) kvalificējas pilnīgam vai daļējam atbrīvojumam no iemaksām "solidaritātes fondā" 2026. gadā. Tātad Igaunija var migrantus neuzņemt un tai arī par šo neuzņemšanu nekāda nauda nav jāmaksā. Igaunijas situācija attiecībā uz ES Migrācijas un patvēruma paktu ir ļoti līdzīga Polijai, ar savām specifiskām niansēm. Pašlaik (2026. gada sākumā) Igaunija atrodas statusā, kas ļauj tai izvairīties no obligātās migrantu uzņemšanas. 

Lai pārliecinātu ES, ir jāpierāda, ka migrācijas iespaids uz valsti ir nepanesams.

Kumulatīvais spiediens ("cumulative pressure") ir viens no svarīgākajiem jaunajiem terminiem ES Migrācijas paktā. Tas ir mehānisms, kas neļauj Briselei skatīties tikai uz "plikām" šī mēneša migrantu kvotām, bet gan liek ņemt vērā ilgtermiņa slogu, ko valsts jau nes. Un tas ir jāpamato un jāizskaidro.

Igaunijai izdevās pārliecināt Eiropas Komisiju, ka tā ir uzņēmusi proporcionāli ļoti lielu skaitu Ukrainas bēgļu attiecībā pret savu iedzīvotāju skaitu un saskaras ar pastāvīgu "migrācijas instrumentalizācijas" apdraudējumu no Krievijas puses. Šajā brīdī Latvijas lasītājam spalvas uz muguras saceļas, jo kas tā par "migrācijas instrumentalizāciju", kas ir igauņiem, bet Latvijai nav? Igaunijai un Polijai izdevās pierādīt instrumentalizāciju, izmantojot faktu un politiskā spiediena kombināciju. Viņi nepaļāvās tikai uz stāstiem, bet iesniedza Briselei ļoti detalizētu faktuālu pierādījumu kopumu, kas neļāva apšaubīt Krievijas un Baltkrievijas režīmu tiešo iesaisti.

Pierādījumi un retorika

Polija (un vēlāk Somija, kas palīdzēja Igaunijai nostiprināt pozīciju) iesniedza video un foto materiālus, kuros redzamas reālas norises uz robežas un citviet. Piemērs – kaimiņvalsts robežsargi, kas ar speciāliem instrumentiem griež caurumus žogā vai burtiski ar vairogiem dzen migrantu grupas attiecīgās valsts virzienā.

Vēl viens piemērs, kas balstās uz čaklu un mērķtiecīgu speciālo dienestu darbību, ir atklāt migrantu plūsmu organizēšanu un mērķtiecīgu loģistiku, proti, pierãdījumi par "tūrisma aģentūrām" Minskā un Maskavā, kas organizēja tiešos lidojumus no Tuvajiem Austrumiem, un valsts nodrošinātu transportu līdz pašai robežjoslai. Starp citu, kā tur beidzās ar masīvo soctīklu kampaņu, kur vilinoši ģērbtas kundzes piepeši masveidā sūdzējās par izteiktu vīriešu trūkumu Latvijā, vienlaikus piedāvādamās pāriet islāmā? Vai šī kampaņa ir izmeklēta?

Reklāma
Reklāma

Ārpus tā gan Igaunijas, gan Polijas drošības dienesti veica sistemātiskas intervijas ar aizturētajiem. 

Tika fiksēts, ka migrantiem, kuri cenšas šķērsot robežu, ir bijušas Krievijas vai Baltkrievijas vīzas, kas izsniegtas dažas dienas pirms ierašanās pie robežas. 

Migranti liecināja, ka vietējās varas iestādes viņiem konfiscējušas tālruņus vai liegušas atgriezties atpakaļ pilsētās, piespiežot doties tikai ES virzienā.

Ja mēs runājam par stratēģisko komunikāciju, tad Igaunija ļoti prasmīgi izmantoja Somijas 2023. un 2024. gada retoriku. Kad Krievija sāka organizēt migrantus uz velosipēdiem pie Somijas robežpunktiem, Igaunijas amatpersonas nekavējoties paziņoja: "Tas nav nejauši, tas ir uzbrukums visam NATO austrumu flangam." Viņi definēja migrāciju nevis kā humanitāru jautājumu, bet kā drošības apdraudējumu. Igaunijas politiķi, un spilgts piemērs ir Kaja Kallasa, starptautiskajos medijos lietoja terminu "Weaponized migration" jeb migrācija kā ierocis, kas Briselē emocionāli rezonēja spēcīgāk nekā Latvijas ierēdnieciskie skaidrojumi. Katram starptautiskam procesam ir vajadzīgs mārketings, tostarp arī medijos. Birokrātiski murmulējumi neder pasaulē, kur jābūt skaidram, saprotamam un pietiekami dramatiskam vēstījumam. Igaunija, un Polija vēl lielākā mērā, spēja piedāvāt medijiem un starptautiskajai videi piemērotas harismātiskas personas ar normālu angļu valodu un spēju pārdot vajadzību Briseles politiskajā tirgū.

Polija un Igaunija pirmās sāka piemērot nacionālos likumus, kas ļāva pārtraukt patvēruma pieteikumu pieņemšanu ārpus oficiālajiem robežpunktiem instrumentalizācijas gadījumā. Sākotnēji Brisele to kritizēja, taču abas valstis nepiekāpās, argumentējot ar ES līguma 4. panta 2. punktu, kas nosaka, ka nacionālā drošība ir katras dalībvalsts pašas atbildība. Redzot, ka šīs valstis ir gatavas bloķēt citus ES lēmumus, Eiropas Komisija bija spiesta iekļaut "instrumentalizācijas" jēdzienu jaunajā Migrācijas paktā.

Ko iesākt?

Latvija Briseles procesos bieži atgādina apzinīgu viduvēju skolnieku, kurš mēģina būt teicamnieks – ievērot visas Eiropas Cilvēktiesību tiesas norādes un būt maksimāli paklausīgs. Kamēr Polija rīkojas asi un pēc tam skaidrojas, Latvija skatās mutē Briselei. Jāsaka, ka Latvijas Saeimas vēlēšanu tuvošanās Latvijas iekšlietu ministram ir spiedusi kustēties ātrāk un darbība 2025. gada otrā pusē aktivizējusies, bet izskatās, ka moments tika nokavēts.

Manas subjektīvās sajūtas – problēma īsti nav Ārlietu ministrijas pusē. Ārlietas neveic izmeklēšanu un nevāc migrācijas datus. Ministre Baiba Braže personiski ir aktīvs faktors, bet šī ir kauja, ko nevar uzvarēt bez paveikta mājasdarba. Bet to ir jāpaveic Iekšlietu ministrijai. Un to nevar izdarīt, saskurinoties desmit mēnešus pirms vēlēšanām.

Lai Latvija līdz 2026. gada jūnijam (kad Pakts stājas spēkā) panāktu pilnīgu atbrīvojumu no personu uzņemšanas un solidaritātes maksājumiem, diplomātiskajā līmenī būtu jāizmanto dažādi argumentu bloki.

Polija uzvarēja, jo pierādīja, ka tās resurss ir izsmelts. Latvijai jāmaina retorika no "mēs palīdzam" uz "mūsu kapacitāte ir pārsniegta". 

Jāuzsver, ka, lai gan skaitliski bēgļu ir mazāk nekā Polijā, attiecībā pret Latvijas mazo iedzīvotāju skaitu un darba tirgu slogs ir ekvivalents. Jāiesniedz dati par to, cik Ukrainas bēgļu caur Latviju tranzītā dodas uz citām ES valstīm, pierādot, ka Latvija jau tagad kalpo kā "filtrs" un drošības garants visai ES.

Latvija var izmantot jauno ES regulējumu par migrācijas instrumentalizāciju (hibrīdkaru): jāargumentē, ka valsts, kura atrodas pastāvīgā hibrīdkara un ārkārtējās situācijas režīmā uz robežas, fiziski nevar nodrošināt drošu "parasto" patvēruma meklētāju uzņemšanu un integrāciju. Faktiski jāstrādā, lai EK atzīst Baltkrievijas robežu par "aktīvu konflikta zonu", kurā klasiskie pārvietošanas noteikumi nedarbojas.

Visspēcīgākais un patiesībā visloģiskākais, ja Latvija pieprasītu, lai visi valsts budžeta izdevumi ārējās robežas stiprināšanai tiktu juridiski atzīti par solidaritātes izdevumiem. Jāprasa šo summu "ieskaitīt" kā priekšapmaksu solidaritātes fondā uz nākamo desmitgadi. Komunikācijas vēstījums būtu aptuveni šāds – "Ja mēs neieguldītu šos miljonus robežā, ES ieplūstu desmitiem tūkstošu nekontrolētu migrantu, kas Vācijai un Francijai izmaksātu dārgāk nekā mūsu atbrīvošana no kvotām." Latvijas robeža ir ES ārējā robeža, un mēs jau par savu naudu to sargājam. Latvijai jārīkojas kopā ar Igauniju un Poliju, veidojot "austrumu flanga fronti": ja EK nepiešķir izņēmumu visām trim valstīm vienlaikus, tās var draudēt ar bloķēšanu citos ES lēmumos (piemēram, budžeta jautājumos).

Jāizmanto arguments par diskrimināciju – ja Polijai kā lielajai valstij pienākas izņēmums, tad Latvijai kā mazākai un ekonomiski vājākai valstij tas pienākas vēl vairāk. Starp citu, Igaunijas piemērs rāda, ka tas strādā.

Vajadzīgs efektīvs datu audits, protams, ja kāds to ir spējīgs izdarīt. Iekšlietu ministrijai jāsagatavo krīzes ziņojums EK, kurā skaidri redzams, ka pašvaldību resursi – mājokļi, pabalsti, pakalpojumi – ir sasnieguši kritisko robežu. Latvijas iekšlietu ministram un premjeram jāsaskaņo soļi ar Poliju un arī Igauniju, lai Latvija "pieāķētos" jau abiem mūsu reģiona izņēmumiem, jo neatkarīgi no veiklības vai tizlības esam vienā laivā. Ja pilnīgu izņēmumu uzreiz nedod, jāpieprasa vismaz noteikt termiņa moratoriju, pamatojot to ar nepieciešamību pabeigt austrumu robežas izbūvi un militāro nocietināšanu.

Pieņemu, ka līdz vēlēšanām Kozlovska kungs vēl rosīsies pietiekami naski, bet diemžēl ir viena skumja ziņa. EK pašlaik ieņem piesardzīgu pozīciju. Ja viņi atļaus Latvijai vai vēl kādam kārotājam visus robežsardzes tēriņus vienkārši "norakstīt" kā solidaritāti, tad arī citas valstis (piemēram, Grieķija vai Itālija) varētu teikt, ka viņu krasta apsardzes kuģu degviela ir viņu "iemaksa". Kas pirmais brauc, tas pirmais ne tikai maļ, bet tiek vaļā no tā, kas viņam kaitē. Cerēsim, ka vēlēšanu pātaga motivē visus iesaistītos. Tādēļ vien mums jāmīl vēlēšanas.

Aptauja

Kad noskaidrojies, ka nelegāli ieceļojušajam migrantam patvērums nepienākas, ko darīt valsts iestādēm?

Izvēlies savu soctīklu platformu, lai sekotu LASI.LV: Facebook, X, Bluesky, Draugiem, Threads vai arī Instagram. Pievienojies mūsu lasītāju pulkam, lai saņemtu īpaši tev atlasītu noderīgu, praktisku un aktuālu saturu. 

Pieraksties LASI.LV redaktora vēstkopai šeit.

Pieraksties vēstkopai un divas reizes nedēļā saņem padziļinātu LASI.LV galvenā redaktora aktuālo ziņu, kompetentu viedokļu un interesantāko interviju apkopojumu.

Ko tu saņemsi:

  • Daudzveidīgus komentārus un kompetentus Latvijas Mediju žurnālistu un autoru viedokļus par aktuālo
  • Ekspertu komentārus par dažādiem praktiskiem, noderīgiem tematiem
  • Aizraujošus materiālus par vēsturi, psiholoģiju, kultūru
  • Gata Šļūkas karikatūru
  • Tavā e-pasta kastītē katru ceturtdienu

 

Reklāma
Reklāma
Reklāma
Reklāma
PAR SVARĪGO
Reklāma