Kad vilciens jau aizgājis
Latvija ir būtiski iekavējusies ar dzīvojamā fonda energoefektivitātes celšanu, Igaunija un Lietuva šajā ziņā bijušas daudz aktīvākas, gan būvējot jaunus mājokļus, gan renovējot un nosiltinot vecos namus, salīdzina Apinis. "Arī Klimata un enerģētikas ministrijā (KEM) atzīst, ka aktuālie izaicinājumi enerģētiskās nabadzības mazināšanā ir saistīti ar mājokļu tehnisko stāvokli un apsaimniekošanas praksi, kā arī joprojām nepietiekamo iedzīvotāju aktivitāti ēku atjaunošanā. "Latvijā gan daudzdzīvokļu mājās, gan privātmājās ir salīdzinoši augsts enerģijas patēriņš, kas nereti rada nozīmīgu finansiālu slogu mājsaimniecībām," atzīst ministrijas pārstāve Zane Leimane.
Aprēķināts – lai līdz 2050. gadam nosiltinātu un atjaunotu mūsu dzīvojamo un nedzīvojamo ēku fondu, būtu nepieciešamas investīcijas 33 miljardu eiro apmērā. "Varētu arī likties, ka vilciens jau ir aizgājis un mēs visdrīzāk nevarēsim to panākt. Taču, no otras puses, citu variantu mums īsti nav, jo šīs ēkas arī tehniski ir jāatjauno vienkārši tāpēc, lai tās būtu droši apdzīvojamas arī turpmāk," atzīmē Apinis. Bet Miltoviča, runājot par ēku siltināšanu, uzsver, ka esam nonākuši fāzē, kurā saskaramies ar mazāk aktīvo iedzīvotāju daļu, kas līdz šim nav varējuši vienoties kopējam lēmumam. Līdz ar to valstij esot jādomā, kā iedzīvotājus motivēt."
Iespēja vai jauni riski?
Zaļā enerģija neapšaubāmi sola mazāku atkarību no importētajiem fosilajiem resursiem, stabilāku vietējo ražošanu un iespēju mazināt izmaksas ilgtermiņā. Bet, kā uzsver eksperti, zaļajai pārejai jābūt taisnīgai, lai sasniegtu arī mazaizsargāto iedzīvotāju daļu. "Pretējā gadījumā var rasties paradokss: turīgākās mājsaimniecības uzstāda saules paneļus, siltumsūkņus un viedās vadības sistēmas, kamēr trūcīgākās turpina maksāt par dārgu un neefektīvu apkuri," norāda Zemīte. Viņa uzsver, ka jābūt īpaši pielāgotiem atbalsta mehānismiem mazaizsargātajām iedzīvotāju grupām: "Tas nozīmē augstākas intensitātes grantus, zemāku līdzfinansējuma slieksni, vienkāršāku pieteikšanos, tehnisku konsultāciju un garantiju, ka cilvēks netiek atstāts viens ar tehnoloģiju, kuru viņš nesaprot," skaidro eksperte.
"Ēku renovācija pavisam noteikti mazinās enerģētisko nabadzību, jo tas vienkārši samazinās apkures rēķinus. Izdevumus palīdzēs samazināt arī virzība prom no importētajiem fosilajiem energoresursiem, kas ir dārgi," norāda Apinis. "Tomēr ir svarīgi, ka enerģētiskās nabadzības riska zonā esošajām mājsaimniecībām tiek vislielākais atbalsts gan finansiālā izteiksmē, gan arī tehniskā ziņā, palīdzot ieviest pieejamos risinājumus." Arī Miltoviča piebilst: "Ko mums dod saules panelis, ja mājas sienas nav siltinātas? Vispirms ir jāizdara pamatdarbs – jāsiltina mājoklis."
KEM ieskatā atjaunīgās enerģijas attīstība lielā mērā ir saistīta ar enerģētiskās nabadzības mazināšanu, jo ilgtermiņā tā veicina zemākas un stabilākas enerģijas izmaksas. No ministrijas izstrādātā Sociālā klimata fonda plāna 2026.–2032. gadam 617 miljoniem eiro 463 miljoni eiro tiek segti no Eiropas Savienības Sociālā klimata fonda. "Plāna mērķis ir atbalstīt tās Latvijas mājsaimniecības, kuras visvairāk izjūt enerģijas un transporta izmaksu pieaugumu," atzīmē KEM pārstāve.
Kļūt par sociālās politikas elementu
Kā uzsver eksperti, enerģētisko nabadzību nevar izskaust tikai ar pabalstiem, tikai ar saules paneļiem vai tikai ar informatīvām kampaņām. Nepieciešama visaptveroša pieeja. Zemīte skaidro, ka jāņem vērā ne tikai tehnoloģijas, bet arī cilvēka sociālā situācija, paradumi, ienākumi, veselība un spēja pieņemt informētus lēmumus. Viena no visvairāk ievainojamām sabiedrības grupām ir vientuļie seniori, kuriem mēdz būt gan zemi ienākumi, vairāk mājās pavadīta laika, lielāka vajadzība pēc siltuma, gan veselības problēmas, nokalpojis un energoefektīvi vājš mājoklis, kā arī grūtības izmantot digitālus pakalpojumus. "Senioram nevar vienkārši pateikt, ka pieteikums ir pieejams elektroniski vai izvēlieties sev piemērotāko zaļās enerģijas tehnoloģiju. Daļai cilvēku šāds process ir pārāk sarežģīts," atbalsta nozīmi uzsver Zemīte. "Ir iedzīvotāju grupas, kam jāpiedāvā komplekss pakalpojums: sociālais atbalsts, energoefektivitāte, konsultācija uz vietas, kā arī pieejams finansējums. Saules paneļu, siltumsūkņu vai renovācijas atbalsta programmas prasa lielu priekšfinansējumu, sarežģītu dokumentāciju un tehnisku izpratni, bet bez attiecīga atbalsta tās izmantos galvenokārt tie, kuri jau ir resursiem bagātāki."
Zemīte aktualizē jautājumu par konsultantu jeb mentoru pieejamību: "Runa ir par speciālistu, kas var atnākt uz mājokli, paskatīties rēķinus, novērtēt mājokļa stāvokli, ieteikt pirmos soļus un palīdzēt pieteikties atbalstam. Tas ir īpaši svarīgi senioriem, cilvēkiem ar invaliditāti, ģimenēm ar zemiem ienākumiem un cilvēkiem, kuriem ir zema uzticēšanās institūcijām." Viņa atgādina, ka zaļās tehnoloģijas pašas par sevi neveido sociālo politiku, bet tās kļūst par sociālās politikas elementu tikai tad, ja tā ir pieejama, saprotama, finansiāli sasniedzama un uzticama.
KEM atgādina, ka aktualizētajā Nacionālajā klimata un enerģētikas plānā 2021.–2030. gadam ir izvirzīts mērķis nepieļaut enerģētiskajai nabadzībai pakļauto iedzīvotāju skaita īpatsvara pieaugumu virs 5%. Jāteic, ka tas nav pārāk ambiciozs mērķis, jo faktiski fiksē esošo situāciju. "KEM īstenoto pasākumu mērķis kopumā ir ne tikai saglabāt enerģētiskās nabadzības riskam pakļauto mājsaimniecību īpatsvaru esošajā līmenī, bet arī stiprināt mājsaimniecību noturību pret enerģijas cenu pieaugumu nākotnē," norāda ministrijas pārstāve Leimane.
Eksperta komentārs
"Apēst" pabalstos vai ieguldīt ēku renovācijā
Agris Kamenders, inženierzinātņu doktors enerģētikā, SIA "Ekodoma" direktors: "Neatkarīgi no tā, vai skatāmies tieši no enerģētiskās nabadzības vai kādas citas prizmas, pamatproblēma ir, ka mūsu mājokļu sektors ir novecojis un energoneefektīvs. Tā ir ilgtermiņa strukturāla problēma, kas krājusies gadu gaitā un ar kuras risināšanu iet grūti.
Ar mūsdienu tehnoloģijām – gan atjaunojot ēkas, gan būvējot jaunas – mēs varam vairākkārt samazināt enerģijas patēriņu. Ienākot atjaunojamiem resursiem, mēs varam ražot enerģiju uz vietas vai ļoti tuvu mājoklim un būt gana pašpietiekami. Jā, tas varbūt vienmēr nav lēti, jo prasa investīcijas, bet tas ir stabili un pasargā mūs no straujiem energoresursu cenu lēcieniem nākotnē. Jau ir pierādījies, ka ražot enerģiju no atjaunojamiem resursiem uz vietas ir daudzreiz lētāk nekā, piemēram, izmantot importētu dabasgāzi.
Pašlaik esam ļoti nepasargāti pie jebkurām straujām enerģijas cenu izmaiņām. Šis risks ir labi zināms, un tas saasinājās arī 2022. gadā, kad valsts bija spiesta maksāt milzīgas summas, reaģējot uz energoresursu cenu straujo sadārdzinājumu. Kompensācijās un pabalstos kopumā tika samaksāti aptuveni 500 miljoni eiro. Ja šī ievērojamā summa būtu mērķtiecīgi ieguldīta energoefektivitātē, mēs būtu sakārtojuši lielu daļu dzīvojamā fonda, piemēram, pilnībā renovējuši veselu Rīgas mikrorajonu. Tā nebūtu vienkārši "apēsta" nauda, kas izlietota importētu fosilo resursu iegādei, bet gan ilgtermiņa investīcijas ēkās, kas vienlaikus gan celtu mājokļu energoefektivitāti, gan sildītu ekonomiku, nodarbinātu cilvēkus un uzlabotu pilsētvidi.
Ja mēs kopumā būtu turīga sabiedrība, maksājumu slogs par enerģiju esošā dzīvojamā fonda stāvoklī mums neliktos tik būtisks. Tomēr pamatproblēma ir mājoklis kā tāds – tas ir novecojis lielākajai daļai iedzīvotāju, un lielākā daļa nevar atļauties jaunu mājokli. Jauno mājokļu piedāvājums nav liels un apmierina tikai nelielu daļu, kas to var atļauties, tāpēc pārējiem vienīgais ideālais un iespējamais ceļš būtu ēku atjaunošana, kas šobrīd notiek ļoti gausi. Šobrīd renovācija balstās tikai uz Eiropas Savienības (ES) grantu programmām. Labi, ka tās ir, bet tāda ilgtermiņa atvērta finansējuma iespējamība nepastāv. Kad ES programmas ir vaļā, visi sarosās, tirgū rodas bums, būvniecības cenu inflācija, visi mēģina tās izmantot, bet, kad programma beidzas, atkal nekas nenotiek. Tādā veidā nav iespējams ilgtermiņā plānot attīstību. Tāpēc šajā jomā būtu svarīgs ilgtermiņa finansējums, ko bez starptautisko aizdevēju vai valsts iesaistīšanās nevar nodrošināt.
Zināms šķērslis ir arī uzticības trūkums iedzīvotāju vidū, ka ēka patiešām tiks renovēta kvalitatīvi un par iespējami labāko cenu. Turklāt jārēķinās, ka jau paši pirmie soļi ceļā uz nama sakārtošanu – ēkas energoaudits un projektēšana – prasa līdzekļus, kas bieži vien aptur procesu jau pašā sākumā."
Kas ir enerģētiskā nabadzība
- Enerģētiskā nabadzība – mājsaimniecības lietotāja nespēja uzturēt mājoklī atbilstošu temperatūru vai izmantot energoapgādes komersantu sniegtos pakalpojumus, vai norēķināties par tiem zemas energoefektivitātes dēļ vai tādēļ, ka mājsaimniecības lietotāja ienākumi nav pietiekami izdevumu segšanai par šiem pakalpojumiem.
- Enerģētiskā nabadzība ir īpašs nabadzības veids, kas saistīts ar virkni nelabvēlīgu ietekmju uz cilvēka veselību un labklājību, piemēram, ar elpceļu un sirds slimībām un garīgo veselību, kas saasinās zemas temperatūras un stresa dēļ, kas saistīts ar rēķiniem par gāzi, siltumu un elektroenerģiju, kurus iedzīvotāji nevar atļauties apmaksāt. Enerģētiskajai nabadzībai ir netieša ietekme uz vairākiem mājsaimniecību un iedzīvotāju labklājību raksturojošiem dzīves kvalitātes rādītājiem, ieskaitot veselību, vidi un produktivitāti.
Avoti: Enerģētikas likums un ES Enerģētiskās nabadzības observatorija
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas saturu atbild "Latvijas Mediji".
20.3 °C
