Alberts Sirmulis, 79 gadus vecs jelgavnieks, ir pensionēts virpotājs. Savā dzīvoklī uzmeistarojis celtniecības urbīšu asināmo aparātu, ņemot par pamatu virpotāja rokasgrāmatu.
Grāmatā pat esot atradis kļūdu. Viņam patīk precizitāte, viņš vēlas visu kārtīgi saprast. Acīmredzot ar tādu piegājienu pirms vairāk nekā desmit gadiem sācis arī apgūt datora lietošanas prasmes. Bet dators nav virpa, un arī cienījamos gados apgūt ko principāli jaunu nav viegli. Atceros, kā pats 24 gadu vecumā 1991. gadā pirmoreiz apsēdos pie datora un cik grūti veicās pirmajos mēnešos. Bet ir 2024. gads, un datoru esmu apguvis tikai tik daudz, cik man tas vajadzīgs žurnālista darbam. Pavadot pie datora pāris stundas kopā ar Albertu, pārsteigts secinu, ka viņš pat prot atsevišķas tādas lietas, ko es nemāku. Taču diemžēl Alberts nezina vai nespēj atcerēties vai saprast citas vairākas elementāras lietas un apjūk vienkāršās situācijās. Taču par to vēlāk. Vispirms par A. Sirmuļa pretenzijām pret Jelgavas bibliotēkām un pašvaldību.
Kas ir vai nav pašvaldības pienākums
Alberts Sirmulis uzskata, ka pašvaldības pienākums ir pensionārus bez maksas apmācīt datorprasmēs. Par to daudzkārt esot dzirdējis runājam valdību un pašvaldību. Bibliotēkās redz datorklases, kas gan lielākoties stāvot tukšas. Bibliotēkās pie garderobistēm saņemamas pieteikšanās veidlapas datora, viedtālruņa un interneta izmantošanas bezmaksas apmācībām. Bibliotekāres gan Albertam skaidri nevarot pateikt, ir vai nav bibliotēku pienākums bez maksas apmācīt pensionārus.
"Visi taču redzam, ka uz papīra drukātais teksts strauji iet mazumā – tas pāriet uz ekrānu, tāpēc bibliotēku pienākums ir mūs apmācīt apieties ar datoru.
Mācīt, kamēr iemācāmies, nevis pa stundai nedēļā vai pat retāk. Es, piemēram, mācos lēni: man saka, ka vēl desmit minūtes un es iemācīšos, bet es skaidri zinu, ka neiemācīšos," pārliecināts ir pensionārs.
Alberts stāsta, ka pirms desmit gadiem iemācījies datorā atrast, meklēt un klausīties Latvijas Radio raidījumu arhīvu, bet laime ilgusi tikai trīs mēnešus, jo parādījies, kā viņš saka, jauns slieksnis, kas datorā jāpārvar, lai piekļūtu arhīvam, bet viņš to nemācējis. Nebijis neviena, kas viņam to parāda. Te jāpiebilst, ka pašam sava datora Albertam nav – viņš pie tā nokļūst bibliotēkā. Datorkonsultanti bibliotēkās ne vienmēr pieejami, ar vienu viņš vispār negribot komunicēt, jo tas uz viņu esot kliedzis, kad seniors kaut ko nesapratis. Alberts joprojām lieto podziņtelefonu – arī tas neuzlabo viņa iemaņas rīkoties ar datoru.
Alberts iemācījies datorā aplūkot savu bankas kontu un samaksāt namu pārvaldei par dzīvokli, bet to ierādījis bankas darbinieks, ne bibliotēkas speciālisti.
To dzīve piespiedusi pensionāram izdarīt, jo viņa banka skaidru naudu pieņemot un rēķinus apmaksājot tikai Rīgā, turklāt par papildu samaksu. Tagad Alberta mērķis ir iemācīties līdzīgi samaksāt arī par elektrību, kā arī atrast nepieciešamo informāciju, piemēram, sabiedriskā transporta maršrutu sarakstu, lētākās viesnīcas Latvijas pilsētās.
Pašvaldību labā griba
Kā noskaidroju Latvijas Pašvaldību savienībā (LPS), mūsu valstī nav likumos vai kā citādi noteikts, ka pensionāri būtu jāapmāca apieties ar datoriem.
"Pensionāru apmācība ir pašvaldību labas gribas un iespēju jautājums. Tāpat ir dažādas Eiropas fondu programmas, uzņēmumu un iestāžu projekti un akcijas, kuru ietvaros var apgūt datorprasmes," man saka LPS padomnieks informācijas tehnoloģiju jautājumos Guntars Krasovskis.