Clear 14.1 °C
T. 19.06
Nils, Viktors
Uzņēmuma "SKF un partneri" valdes loceklis Normunds Aizkalns: "Mums ir plāns, kā Cirīša ūdenskrātuvē attīstīt zivsaimniecību. Lai to īstenotu, nepieciešami prāvi ieguldījumi, izmantojot gan spēkstacijā saražoto elektrību, gan piekrastē mūsu uzceltos un atpūtai paredzētos viesu namus."
Uzņēmuma "SKF un partneri" valdes loceklis Normunds Aizkalns: "Mums ir plāns, kā Cirīša ūdenskrātuvē attīstīt zivsaimniecību. Lai to īstenotu, nepieciešami prāvi ieguldījumi, izmantojot gan spēkstacijā saražoto elektrību, gan piekrastē mūsu uzceltos un atpūtai paredzētos viesu namus."
Foto: Karīna Miezāja / Latvijas Mediji

Kopš Latvijā pirms trīsdesmit gadiem iesāktās un joprojām nepabeigtās zemes reformas privātā īpašumā nonākusi ne tikai zeme, meži un ēkas, bet arī simtiem ezeru.

Reklāma

Cik pavisam Latvijā ir ezeru, kuri tagad pieder vienam vai vairākiem īpašniekiem?

Valsts zemes dienesta (VZD) pārstāve Baiba Kantiņa teic, ka dienesta uzturētajā vietnē "Kadastrs.lv" neesot datu par privātīpašumā vai valstij piederošiem ezeriem.

Zemkopības ministrijas Zivsaimniecības departamenta direktors Normunds Riekstiņš atbild, ka tādu datu neesot arī ministrijas rīcībā. Tāpat neesot precīzi zināms to privāto ezeru skaits, kuros zvejas tiesības nepieder valstij.

"Ja skaita tikai ezerus, kuru platība ir vismaz viens hektārs, tad Latvijā to ir 2256," skaidro Normunds Riekstiņš, "bet nav zināms, cik varētu būt par vienu hektāru mazāku, to skaitā purva akaču ezeriņu. Ezeru kopplatība Latvijā tiek lēsta apmēram 1000 km² jeb 1,5% no Latvijas teritorijas. Atskaitot no šā kopskaita publiskos ezerus un privātos ezerus, kuros zvejas tiesības pieder valstij, var sarēķināt aptuveno privāto ezeru skaitu."

Civillikuma pielikumos ir nosaukti gan tie 206 privātie ezeri, kuros zvejas tiesības pieder valstij, gan 225 publiskie ezeri. Tādējādi 

Latvijā privātā īpašumā varētu būt 1825 ezeri. Bet, iespējams, pieskaitot tiem mākslīgi izveidojušos ezerus privatizēto agrāko grants un smilšu ieguves vietās, privāto ezeru skaits varētu būt vēl lielāks.

Viesu nami, spēkstacija un zivis

Preiļu novada Aglonas pagastā uzrunātajiem īpašniekiem ir katram savas ieceres, kā turpmāk saimniekot viņiem piederošajos ezeros.

Preiļu novada Aglonas pagastā privātā īpašumā ir mākslīgi radīts ezers 236,70 hektāru platībā, kuru pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados izveidoja, applūdinot četrus mazākus apkārtnes ezerus un uzbūvējot hidroelektrostaciju.

Kopš 2002. gada ūdenskrātuve ir uzņēmuma "SKF un partneri" īpašumā.

"Privatizējot Cirīšu ūdenskrātuvi, sākumā mums pat nebija nodoma nodarboties ar zivsaimniecību," atklāj "SKF un partneri" valdes loceklis Normunds Aizkalns, "ūdenskrātuvi vajadzēja, lai spēkstacijā ražotu elektrību."

Skats no gaisa uz grūti pieejamo Ruskuļu ezeru dabas parka "Cirīša ezers" un Eiropas Savienības aizsargājamās dabas teritorijas "Natura 2000" zonā. Daļu ezera piekrastes aizņem valsts meži, daļu vietējiem iedzīvotājiem piederošās pļavas.

Bet, pamanot zivju nārsta laikā malu zvejnieku iemestos tīklus, kurus ik gadu lielā skaitā izvilkām no ūdenskrātuves, kādā brīdī sapratām, ka tam jādara gals un ka pašiem jāpievēršas zivsaimniecībai. Pašlaik zivju krājumu saglabāšanā un papildināšanā esam tikai ceļa sākumā. Tiesa, 2002. gadā mēs ieguldījām pusotru miljonu latu (ap 2,1 miljonu eiro) iekārtās, kas nepieļauj krasas ūdens līmeņa svārstības ūdenskrātuvē un kas tādējādi nekaitē zivju nārstam. Mums ir arī plāns, kura īstenošanā varētu būt nepieciešami prāvi ieguldījumi, izmantojot gan spēkstacijā saražoto elektrību, gan piekrastē mūsu uzceltos un atpūtai paredzētos viesu namus. Piekrastes iedzīvotājiem neliedzam makšķerēt zivis ūdenskrātuvē. Tāpat ļaujam to arī atpūtas namu apmeklētājiem. Maluzvejnieku pieķeršanā mums nāk talkā arī Preiļu novada pašvaldības zivju inspektori. 

Pašiem ir arī drons, ar kuru jau varam sekmīgāk apsekot visu plašo ūdenskrātuves piekrastes teritoriju, laikus atklājot kādu nelikumīgu uzdarbošanos. 

Diemžēl iedzīvotājiem sākumā bija grūti aprast ar domu, ka Cirīšu ūdenskrātuvei ir saimnieks. Pie ūdenskrātuves visur esam izbūvējuši aizslēdzamas barjeras, tāpēc ar automašīnām tai piebraukt vairs nevar. Aizvadītajos piecos gados maluzvejnieku skaits gan ir samazinājies. Arī izvilkto tīklu ir krietni mazāk nekā bija pirms divdesmit diviem gadiem. Ļaudis sākuši saprast, ka te vairs nav nevienam nepiederoša ūdenskrātuve, kurā ikviens var darīt, kas vien ienāk prātā."

Reklāma
Reklāma

Baznīcas ezeram – pieeja brīva

Aglonas Bazilikas īpašumā ir Aglonas (Egles) ezers 32,5 hektāru platībā un daļa no Cirīša ezera. "Bazilikai šo ezeru piederība izveidojusies vēsturiski," stāsta Aglonas Bazilikas prāvests Daumants Abrickis, "piekļūt Aglonas ezeram nevienam neliedzam un neliegsim arī turpmāk. Ezerā ikviens var makšķerēt, peldēties vai iebraukt ar laivu. Cik ļauj mūsu rocība, tik ik gadu ezera piekrastes daļā nopļaujam zāli, attīrām no krūmu apauguma. 

Diemžēl ezers aizaug. Savulaik ezerā ieplūda netīrie notekūdeņi, kas to veicināja. Ezeru vajadzētu attīrīt no aļģēm un dūņām. Bet ar mūsu spēkiem vien to nepaveiksim. 

Tāpat lielas raizes sagādā vietējie maluzvejnieki, kuri met ezerā tīklus. Maluzvejas uzraudzība gan būtu pašvaldības pārziņā, baznīca to nespēj, tai ikdienā ir pavisam citi uzdevumi."

Aglonas Bazilikai piederošais Aglonas (Egles) ezers 32,5 hektāru platībā ir brīvi pieejams ikvienam Latvijas iedzīvotājam.

Viņaprāt, gleznainā Aglonas ezera piekrastē būtu jāiekārto pastaigu un atpūtas vietas iedzīvotājiem un dievnama apmeklētājiem, tomēr piekrastes labiekārtošanā būtu jānāk talkā novada pašvaldībai.

Grib saglabāt dabas vērtības

"2010. gadā Aglonas pagasta pašvaldības rīkotajā izsolē iegādājos Ruskuļu ezeru 10,67 hektāru platībā," stāsta Staņislavs Šmuksts, "ezers atrodas dabas parka "Cirīša ezers" un Eiropas Savienības aizsargājamās dabas teritorijas "Natura 2000" zonā. Ezeru iegādājos, lai izmantotu to medību saimniecības vajadzībām un lai to saglabātu dabiskā stāvoklī. Ezers ir unikāls dabas veidojums, te mīt bebri, tāpat ligzdo pīles un citas ūdensputnu sugas.

Dziļākajā vietā tas sasniedz aptuveni astoņus metrus, bet citās ūdens līmenis nepārsniedz 0,5 līdz 1,1 metru. Pārējā platība ir pilna ar sapropeli. Piekļūt ezeram no krasta nav iespējams, jo ap to izveidojusies 10 līdz 30 metrus plata purva josla. Ezeram var piekļūt tikai pa manis izbūvēto koka klāju. Daļu ezera piekrastes aizņem valsts meži, daļu vietējiem iedzīvotājiem piederošās pļavas. Piekļūšanai ezeram ir noteikts ceļa servitūts, tāpēc ar pierobežniekiem nav jāstrīdas. 

Biju plānojis izveidot gājēju taku uz ezeru putnu vērošanai un uzstādīt skatu torni. Bet, tā kā Eiropas fondu un valsts atbalsta manam plānam nebija, no tā biju spiests atteikties."

Staņislavs Šmuksts piebilst, ka aizvadītajos gados ezerā ielaidis līņu mazuļus. Bet arī viņam raizes sagādājuši maluzvejnieki, kuri bez viņa ziņas mēģinājuši iemest ezerā tīklus.

Kā stāsta Preiļu novada pašvaldības Attīstības, investīciju un inženiertehniskās daļas Vides pārvaldības vecākā speciāliste Inese Jakovele, novada teritorijā pavisam ir 85 ezeri, to skaitā septiņi publiskie, 15 privātie ezeri, kuru zvejas tiesības pieder valstij, un 11 pašvaldībai piederošie. Atlikušie 52 ezeri ir privātīpašums.

Reklāma
Reklāma

"Privātīpašniekiem piederošo ezeru izmantošanu makšķerēšanai vai zvejai nereti sarežģī ierobežotā piekļūšana," atzīst Inese Jakovele. 

"Kaut arī ap ezeru ir likumā noteiktā tauvas josla četru metru platumā, līdz tai īpašniekam jātiek, šķērsojot citiem īpašniekiem piederošo piekrastes zemi, kas ne vienmēr viņiem patīk."

Privātos ezerus valsts neuzrauga

Vai valsts uzrauga, kā privātajos ezeros saimnieko to īpašnieki?

Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas ūdens resursu nodaļas vadītāja Iveta Teibe atbild, ka ministrija neuzrauga ne privātos ezerus, ne to, kas tajos notiek. Valsts vides dienests uzrauga tiesību aktu prasību ievērošanu, to skaitā izsniedz atļaujas un tehniskos noteikumus, veic ietekmes uz vidi sākotnējo novērtējumu, kā arī pārbauda prasību ievērošanu. Bet arī tam nav pienākuma uzraudzīt ezeru apsaimniekošanu. Pēc Civillikumā noteiktā par tiem atbildīgi ir šo privāto ūdeņu īpašnieki.

Tiesību aktos privāto ezeru īpašniekiem nav noteikti konkrēti apsaimniekošanas uzdevumi, piemēram, nav prasīts vākt atkritumus, pļaut ūdensaugus vai izvākt kritušus vai peldošus kokus.

Kurš atbild par tīru ūdeni?

"Ūdens apsaimniekošanas likuma izpratnē ezeru ūdens objekti ir visi ezeri, kuru spoguļvirsmas platība ir lielāka par 50 hektāriem," skaidro Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra (LVĢMC) Iekšzemes ūdeņu nodaļas projektu vadītāja Linda Fībiga, "tos skar Upju baseinu apgabalu apsaimniekošanas plānos noteiktās prasības. Pildot tās, tiek sagatavots pasākumu plāns, lai uzlabotu ūdens kvalitāti konkrētajā ezerā vai upē. Tomēr tiešā LVĢMC pārraudzībā vai atbildībā nav neviena ezera – ne publiskā, ne privātā. Par ūdeņu apsaimniekošanu atbildīgie būtu ezeru un to piekrastes zemes īpašnieki. 

Tomēr loģiskāk būtu, ka šādu ezeru apsaimniekošana būtu pašvaldību atbildībā, kuras tad arī noteiktu konkrētas vides un apsaimniekošanas prasības. 

Ja ezeram ir vairāki īpašnieki, tad izpratne par ezera apsaimniekošanu mēdz atšķirties un rīcība var pat kaitēt ezera kvalitātei. Zemes īpašnieki bieži nemaz nezina, ka, mainot ezera vai upes gultni, lai izveidotu, piemēram, peldvietu, Valsts vides dienestā vispirms jāsaņem tehniskie noteikumi.

Ja to nav, tad, pārrokot gultni, var iznīcināt kādu aizsargājamu ūdensaugu vai ūdens iemītnieku sugu. Ja viens īpašnieks grib paaugstināt vai pazemināt ezera līmeni, nesaskaņojot ar citiem īpašniekiem, kā arī bez kopējiem ezera ekspluatācijas vai apsaimniekošanas noteikumiem, tas var būtiski ietekmēt pārējo intereses un vēlmes. Diemžēl ļoti bieži tieši ezeru krastos uzcelto dzīvojamo māju īpašnieki aizvada netīros sadzīves notekūdeņus ezeros, kas veicina to aizaugšanu."

Kā stāsta LVĢMC pārstāve, projekta "LIFE GoodWater IP" ietvaros trīs ezeros un sešās upēs plānots uzlabot ūdens ekoloģisko kvalitāti. Lubāna, Papes un Saukas ezeri gan ir publiskie, tomēr arī tajos ir problēmas vides aizsardzības noteikumu ievērošanā. Pēc viņas domām, daudzos privātajos ezeros stāvoklis varētu būt vēl dramatiskāks.

Reklāma
Reklāma

"Ezera īpašnieks var iebilst jebkurai labi iecerētai darbībai, jo nekur nav skaidri noteikts, ka tieši viņš ir atbildīgs par ūdens resursu saglabāšanu, lai tos labā stāvoklī nodotu nākamajām paaudzēm," 

piebilst Linda Fībiga, "protams, ir arī izņēmumi. Bet lielākoties īpašniekiem vissvarīgākās šķiet tikai viņu pašu intereses."

Par zvejas tiesībām izlemj īpašnieks

Zemkopības ministrijas Zivsaimniecības departamenta direktora vietniece Inese Bārtule stāsta, ka zveja privātajos ezeros ar valsts zvejas tiesībām ir ļoti līdzīga zvejai publiskajos ūdeņos, tikai jāievēro četru metru tauvas joslas nosacījums. Makšķerēt, vēžot un nodarboties ar zemūdens medībām var ikviens, ievērojot Makšķerēšanas, vēžošanas un zemūdens medību noteikumus. Ja zveja nav aizliegta, tad priekšroka zvejas tiesību nomā ir piekrastes zemes īpašniekam, ja vien rūpnieciskās zvejas tiesības šajos ūdeņos nenomā vietējie zvejnieki, kas nodarbojas ar komerciālo zveju. Ar vietējo pašvaldību ir jānoslēdz rūpnieciskās zvejas tiesību nomas līgums, jāsamaksā par zvejas limitiem un jāsaņem zvejas atļauja.

Kam atļaut makšķerēt, vēžot un nodarboties ar zemūdens medībām privātajos ezeros – par to izlemj ezera īpašnieks vai īpašnieki, savstarpēji vienojoties un ievērojot pieminētos Makšķerēšanas, vēžošanas un zemūdens medību noteikumus. 

Pie privātiem ezeriem ir jābūt attiecīgai norādei par tā atrašanos privātīpašumā. Tauvas josla – četri metri, bet ap vienam īpašniekam piederošu ezeru tā nav jānosaka. 

Ezerā var zvejot zivis tā īpašnieks vai viņa pilnvarnieks, ja vien zveja ezerā nav pavisam aizliegta. Ja ezers pieder vairākiem īpašniekiem, tad viņiem savstarpēji jāvienojas par zvejas rīku limitu sadali ezerā un par šo vienošanos jāpaziņo vietējā pašvaldībā, kurā jāsamaksā par zvejas limitu izmantošanu un jāsaņem zvejas atļauja. Rūpnieciskās zvejas tiesību nomas līgums ar vietējo pašvaldību nav jānoslēdz.

Zivju krājumu pārvaldība privātajos ūdeņos*

  • Vietējā pašvaldība:

• pārzina privāto zvejas tiesību izmantošanu (īpašnieku vienošanos par zvejas limitu sadali un nomas maksas iekasēšanu par limitiem) un paziņo Valsts vides dienestam (VVD) par privāto ūdeņu īpašnieku vienošanos zvejas limitu sadalē;

• izdod saistošos noteikumus licencētai makšķerēšanai, vēžošanai, zemūdens medībām (arī licencētai rūpnieciskai zvejai);

• izsniedz atļaujas zivju audzēšanai mākslīgai zivju pavairošanai pielāgotā ezerā un specializētai zivju audzēšanai (akvakultūrai) – pēc saskaņošanas ar BIOR un Dabas aizsardzības pārvaldi (DAP).

  • Ūdeņu (ezera) īpašnieks:

• ievērojot zvejniecības normatīvo regulējumu, nosaka pieejamību zivju resursu izmantošanai – var pats izmantot vai iznomāt, pilnvarot citas personas;

• organizē licencēto makšķerēšanu, vēžošanu, zemūdens medības, kurām nevajag pašvaldības pilnvarojumu.

* Zvejas tiesību izmantošanu privātajos ūdeņos nosaka 2016. gada 13. decembrī izdotie Ministru kabineta noteikumi Nr. 790.

Avots: Zemkopības ministrija

Eksperta viedoklis

Daudz neapdomīgas saimniekošanas piemēru   
 

Latvijas Hidrobioloģijas institūta Eksperimentālās hidrobioloģijas nodaļas pētnieks, ihtiologs Matīss Žagars.

Latvijas Hidrobioloģijas institūta Eksperimentālās hidrobioloģijas nodaļas pētnieks, ihtiologs Matīss Žagars: "Par privāto ezeru apsaimniekošanu, manuprāt, var runāt tikai nosacīti. To lielāko daļu apsaimnieko vietējās pašvaldības. Tādu ezeru, kurus izmanto tikai to īpašnieks, Latvijā patiesībā ir ļoti maz.

Ja privātā ezera īpašnieks ir nolēmis ieguldīt naudu tā izpētē, tad tas jau liecina, ka viņam patiešām rūp īpašuma prasmīga apsaimniekošana. Pavisam citādi notiek ezera apsaimniekošana, ja īpašnieks neapdomīgi nolemj ielaist tajā pārlieku daudz zivju vai iemitināt tajā kādus mūsu klimatiskajiem apstākļiem pilnīgi nesaderīgus ūdens iemītniekus. Latvijā kāds īpašnieks tā mēģināja ielaist viņam piederošajā ļoti seklajā ezerā varavīksnes foreles. Bet labi zināms, ka varavīksnes foreles ir aukstumu mīloša zivju suga, kas seklos un saulē ātri sasilstošajos ūdeņos nekad neizdzīvos. 

Nezinu, kāpēc ļaudis iecienījuši, piemēram, karpas, kuras mēdz rakņāties ezera gultnē, saduļķojot ūdeni. Līdz ar to šī zivju suga var pasliktināt ezera ūdens kvalitāti. 

Diemžēl tādu piemēru neapdomīgai saimniekošanai privātajos ūdeņos ir daudz.

Arī mūsu sabiedrība vēl nav izaugusi līdz tādam līmenim, lai justu atbildību par publisku ezeru vai upi. Daudzi tajā ar vieglu roku var iemest cigaretes izsmēķi vai izdzertu alus pudeli. Tomēr, ja kāda daļa ezeru Latvijā ir privātīpašumā, tad tajā nekādu apdraudējumu videi es nesaskatu. Par savu īpašumu īpašnieks jūt kaut kādu atbildību. Tikai jāprot prasmīgi saimniekot."

Publikācija sagatavota ar Latvijas Vides aizsardzības fonda finansiālo atbalstu. Par publikācijas saturu atbild AS "Latvijas Mediji".

 Latvijas Vides aizsardzības fonds.
"Zaļā Latvija".
Reklāma
Reklāma
Reklāma
PAR SVARĪGO
Reklāma