Svētdien, 8. martā, koncertzālē "Palladium" klausītājus sagaidīs īpašs noskaņu vakars kopā ar harismātisko aktieri, dziedātāju Maksimu Buselu un viņa muzikālajiem domubiedriem. Savukārt 22. martā aktieris aicina skatītājus uz Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra izrādi "Hamlets", jo kara ceturtajā gadā īpaši vajadzīga gaisma. "Bezrūpīgais laiks pieder pagātnei un nākotnei; mēs runājām par likteņiem," viņš saka.
Kā radās iecere 8. marta koncertam?
M. Busels: Kopā ar Aigaru Dinsbergu no "Producentu Grupas 7" esam strādājuši jau daudz – veidojām "Sfinksu" un Ziemassvētku laikā vai visu Latviju izbraucām ar koncertu "Sapnis Vecgada naktī". Šoreiz Aigars piedāvāja tieši 8. martā radīt koncertu kā skaistu veltījumu dāmām. Negribu atklāt visas kārtis, skanēs daudzi muzikāli pārsteigumi un skanēs arī "mash up" (divu dziesmu sintēze), jo mūzikā ir tikai septiņas notis un pamatakordi daudzām dziesmām ir vieni un tie paši. Esmu izveidojis jaunus aranžējumus slaveniem hitiem, kuri atspoguļo mani, piemēram, dziedāšu grupas "Scorpion" "Maybe I, Maybe You", iemiesošu dziesmu, ko vienmēr esmu sapņojis dziedāt – "Still Loving You". Man bija svarīgi, ka arī mūziķus aizrāva manas aranžijas, un uz skatuves visi esam domubiedri, turklāt katrs mūziķis izpildīs arī savu sologabalu. Projekta muzikālais vadītājs ir Matīss Žilinskis, ģitāra – Kaspars Vizulis, bass – Jānis Rubiks, sitamie instrumenti – Markuss Leikums, trombons – Uldis Ziediņš, trompete – Kristians Kalva. Papildvokālu dziedās Dailes teātra studenti Domeniks Slišāns un Pēteris Narubins, bet trešais būs Toms Kalderauskis.
Man kā aktierim patīk iedzīvināt dziesmas uz skatuves, un šis koncerts būs kā ceļojums caur manu dzīves stāstu, jo katra dziesma zināmā mērā mani ietekmējusi, man palīdzējusi un mani mainījusi.
Par ko mūsdienās vērts runāt no skatuves?
Man vienmēr patīk runāt par aktuālām lietām, arī Šekspīrs slavenajā "Hamletā" teicis, ka "teātris ir atspoguļojums mūsu sabiedrībai, mūsu laikam, tam, kas notiek šodien". Papildinot – teātris ir foršs un vērtīgs, ja uz skatuves nebaidāmies atspoguļot aktualitāti, turklāt to nepiekrāsojot, nemēģinot darīt tikai tā, lai būtu skaisti, bet runāt tieši tā, kā ir – godīgi. Ne vienmēr tas ir patīkami, ne vienmēr tas ir stāsts par kaut ko pozitīvu un labu, turklāt, ņemot vērā, kādos laikos dzīvojam, teātris ir kļuvis diezgan rūgts.
Nupat Čehova teātrī bija pirmizrāde Elmāra Seņkova un Justīnes Kļavas izrādei "Bolderāja". Pamanīju vairākas atsauksmes – daži skatītāji bija priecīgi, sakot, ka beidzot uz skatuves saredzējuši dzīvus cilvēkus, aktuālus stāstus. Savukārt citi teic – kāpēc kas tāds jāskatās teātrī, tā taču ir mūsu dzīve, kas apkārt.
Tieši teātris jau palīdz ieraudzīt to, kas notiek sabiedrībā, jo tikai retais, staigājot pa ielām, ievēro garām paejošos dažādos gājējus – bagātos un nabagos, trakos, jautros, skumjos...
-2.9 °C
AKTUĀLI
