Diāna Jance: Zizlis kā ierocis

Nupat pagājušais 24. augusts bija jau ceturtā Ukrainas Neatkarības diena, kas noris kara plosītā valstī. Var skaitīt arī citādi: kopš kara sākuma pagājušas 1278 dienas. Var, protams, skaitīt rūpīgāk un dienas rēķināt no patiesā kara sākuma – no 2014. gada februāra.

Kara laikā tomēr iespējams skaitīt arī ko labu – pasaulē nekad nav dzirdēts tik pārsteidzoši daudz ukraiņu radītās izcilās un spēcīgās mūzikas, mākslas, teātra izrāžu… To pat varētu dēvēt par kultūršoku, jo tik daudz bijis nezināmā, nepamanītā, pat noklusētā. Līdz pat kara sākumam par Ukrainas vēsturi un kultūru tomēr dzirdējām daļējā imperiālisma mērcē…

Diāna Jance, publiciste, žurnāliste

Foto: Gvido Kajons

22. augusta vakarā viena pavisam maza daļa no nezināmā klausītājiem pārvērtās zināmajā: Jūrmalas Dzintaru koncertzāles Lielajā zālē izskanēja īpašs un simbolisks notikums – uzstājās Ukrainas Brīvības orķestris, kuru vadīja tā dibinātāja, galvenā diriģente Kerija Linna Vilsone. Atbildot uz Krievijas pilna mēroga iebrukumu Ukrainā, Ukrainas Brīvības orķestris tika izveidots 2022. gadā kā drosmīga muzikāla un pilsoniska iniciatīva. Orķestris ir unikāla vienība, kas vieno 75 Ukrainas vadošos mūziķus no nacionālajiem un ārzemju orķestriem – tostarp no Ņujorkas Metropoles operas, Bavārijas Valsts operas, Polijas Nacionālās operas un citiem pasaules slavu guvušiem kolektīviem.

Kā bija to līdzpārdzīvot? Skumji, gaiši un bezgala spēcīgi. Kara iesākumā ukraiņu supergrupas "DakhaBrakha" vadītājs Vlads Troickis kādā sarunā ar "Kultūrzīmēm" teica, ka tieši kultūra uzskatāma par vienīgo ceļu, kā nokļūt līdz cilvēku sirdīm, tiesa, uzsverot ļoti svarīgu aspektu – ja sāk uzvesties kā upuris, kā nelaimīgs cilvēks, tad šāda uzvedība citus atgrūž un nobloķē. Cilvēki jau nemīlot tikties ar nelaimīgajiem, vājajiem… "Pēc "DakhaBrakha" koncertiem un izrādēm visi, burtiski visi, nāk pie mums un saka – cik jūs esat stipri. Tu vari izrādīt savas sāpes, bet nedrīksti izrādīt vājumu, žēlabas neinteresē nevienu."

Diriģentes Kerijas Linnas Vilsones spēks orķestra priekšā deva gaismu līdzīgi saulespuķei, tiesa, disonējot ar pārējo mūziķu nomāktajām sejām. Tomēr arī citi mirdzēja, bet bija iegrimuši mūzikas vēstījumā. Koncerts iesākās ar drūmi skanošo ukraiņu komponista Maksima Kolomieca svītu no operas "Hersonas mātes". Opera esot balstīta uz patiesiem notikumiem, tā stāsta par ukraiņu mātēm, kuras, glābjot savus deportētos bērnus, devās vairāk nekā piecu tūkstošu kilometru tālā ceļojumā pāri robežām. Šī mūzika atspoguļo ne tikai mātes bezbailību un mīlestību, bet arī cilvēka garīgās izturības spēku. Uzsvēršu – tēma bija smaga, mūziķi spēlēja izcili. Vēl orķestris atskaņoja Riharda Vāgnera prelūdiju un "Izoldes mīlas nāvi" no operas "Tristans un Izolde" Reičelas Villisas-Sērensenas – vienas no pasaules vadošajiem liriski dramatiskajiem soprāniem – dziedājumā. Un nezinu, cik daudziem klausītājiem noslēgumā acīs, arī man, sariesās asaras, dzirdot Jurija Ševčenko Ukrainas himnas aranžējumu.

Diriģente Kerija Linna Vilsone pirms koncerta sarunā ar LSM teikusi, ka nav iespējams apklusināt Ukrainas dvēseli, kas ir tās kultūra: "Es uzskatu, ka mūsdienās mākslu ir svarīgi izmantot kā ieroci, it īpaši pret autoritārismu un labējo politiku. Esmu izvēlējusies savas dusmas pret cilvēku apspiešanu virzīt aktīvismā, un mūzika ir labākais veids, kā to varu darīt. Vārdi nevar izteikt to, ko var mūzika. Mūzika tieši savienojas ar cilvēka emocijām, mūzika pārstāv taisnību, tā iedvesmo klausītāju sadzirdēt skaistumu un mīlestību, kas ir uz pasaules."

Diriģente jau kopš kara pirmās dienas esot izlēmusi stāties pretī agresijai un barbarismam, turklāt ne tikai tāpēc, ka viņai esot Ukrainas un Kanādas izcelsme, kā arī tuvi radi Ukrainā, starp kuriem armijas pulkvežleitnants, kurš kopš 2014. gada cīnās austrumu frontē, bet "gan tāpēc, ka šis uzbrukums tautai un tās kultūrai prasīja līdzvērtīgu atbildi; es nevarēju ņemt rokās ieročus, bet es varēju kā ieroci ņemt savu diriģentes zizli".

Citiem vārdiem sakot: ar gara spēku pret karaspēku.