Vitāla mūsu atmiņas sastāvdaļa
– Imants Ziedonis teicis: "Viņš bija stiprs cilvēks. Stiprs pret visu laikmetu. Varēja ar savu individualitāti pastāvēt, viņš pastāvēja ļoti stipri sevī. Tu paskaties uz viņu un redzi, ka tā ir jāpastāv. Bez kādas mācīšanas, viņš to parāda ar savu stāju."
Ieva Kalniņa: – Pirmais, kas man nāk prātā, domājot par Ojāru Vācieti, ir epitets, ka viņš esot sava laikmeta sirdsapziņa. Bet viņš nāk no padomju laikmeta, turklāt šis teiciens par sirdsapziņu uzvedina uz domām par viņa personību un tikai tad par literāro darbību. Mēs zinām, ka Ojārs Vācietis bijis ļoti pārliecināts, ļoti aktīvs komunists. Viņš ir no tiem, kuri ļoti vīlās sociālismā un kuri savas dzīves laikā, tā teikt, pārmeta kažoku uz otru pusi. Lai gan uz Vācieti to neviens neattiecina, manās acīs viņš ir un paliek šāda personība. Tiesa, šī kažoka otra puse mums ir ļoti simpatizējoša, jo tā ir mūsu puse. Tomēr manā atmiņā ierakstījušies arī viņa pirmie dzejoļu krājumi, viņa jaunības maksimālisms un ļoti lielā tolerance pret komunismu un komunisma idejām. Sabiedrībā izliekamies, ka šos viņa jaunības darbus neredzam un neesam redzējuši. Lielākajai daļai arī no mums padomju gados nācās stāties komjaunatnē, bet mēs nesludinājām, tā nebija mūsu pārliecība, turpretī Vācietim tā bija pārliecība.
Manā vērtību sistēmā šāda maksimālistiska vērtību maiņa ir ļoti svarīga. Literatūrai ir ļoti liels spēks, tā strādā ar cilvēka emocijām un veido cilvēka pārliecību.
Tiesa, viņa literārie darbi ir to kategorijā, kuru vērtība ir ilgāka nekā cilvēka mūžs, taču Ojāru Vācieti mūsdienās vairs daudz nepiedāvā, plašākā sabiedrībā par viņu, viņa dzeju un izteikumus vairs zinām tikai epizodiski.
Līga Bērziņa: – Dzeju nelasu daudz, bet reizēm jau kaut kas no visa uzrunā. Vācietis skaisti teicis: "Tāds vakars, ka pienenes neveras ciet. Tāds vakars, ka nav kur un negribas iet." Manuprāt, īsta jaunības romantika, to arī palasu. Zinu, mamma stāstīja, ka viņam okupācijas laikā bijusi ļoti uzrunājoša politiskā dzeja, bet tā gan mani nepievelk.
Orests Silabriedis: – Sensenos laikos laba drauga mamma teica – jaunībā dievina Ziedoni, briedumā sāk apjēgt Vācieti. Ar baudu lasīju Vācieti arī pusaudzībā un jaunībā, bet tikai tagad tā īsteni sajūtu, cik spēcīgi trāpa viņa gudrība, vaļsirdīgums, smeldze, traģika un kaut kur dziļi, dziļi pašā dzīves kodolā noenkurotais ieelpas vieglums. Mani teju personiski aizskar ikviens glūnīgs teksts, ikviena replika, kas mēģina apšaubīt, pelt, tiesāt, kaut vai tikai pavīpsnāt. Mūžs ir mūžs, un devums ir devums. Nevar būt dzejnieks, kas nekļūdās un nešaubās, vai par to vispār vēl jārunā… Iespējams, ka mūslaiku cilvēkā Vācieša dzeja varētu rezonēt ar tiešuma, skaudruma un pāri malām kāpjoša aizturēta maiguma unikālo mijiedarbību. Bet Vācietim ir vājš mārketings. Te nekas nav līdzams. Kā teikts kādā no Vācieša ironiskākajām un virtuozākajām vēstulēm, "kam tas vispār vajadzīgs un kas par to atbildēs?"
Nopietnāk runājot – var tikai apskaust tos, kam vēl priekšā Ojāra Vācieša dzejas atklāšana.
Benedikts Kalnačs: – Vācieša dzeju uztveru emocionāli un personiski, un gribētu teikt, ka viņa daiļrade dažādos posmos un atšķirīgās izpausmēs ir ļoti godīga. Taisnība, kādu laiku viņš akceptē padomju situāciju, iekļaujas un līdzdarbojas, bet jāsaprot, ka Latvijas okupācijas brīdī nākamajam dzejniekam ir tikai seši gadi. Iespējams, mūsu skatījums tiktu ierobežots, noliekot kaut ko vienu malā un no viņa atstātā radošā mantojuma pieņemot tikai daļu. Jau, sākot no pagājušā gadsimta piecdesmitajiem gadiem, Vācietis kļuva ļoti populārs, viņa balss uzrunāja, tas nozīmē, ka viņā bija "dzejas uguns". Kad dzejas lasīšana manai paaudzei kļuva aktuāla, dzejnieka intonācijas jau bija citas, un būtiska bija gan dzejnieka skepse par notiekošo, gan Vācieša dzejas personiskums. Mūsu dzejas klasiskajā tradīcijā tik tiešs izteiksmes veids, kad autors it kā uzrunā tieši tevi, nemaz nav tik bieži sastopams. Līdzīgi, uzrunājot lasītāju, raksta Veidenbaums, arī Aleksandrs Čaks. Vācietis bija viens no pirmajiem, kurš tā rakstīja padomju laikā. Šo radošo spriegumu viņš noturēja visās sev atvēlētajās trīs radošajās desmitgadēs. Nākot klāt dzīves pieredzei, viņa balss nezaudē jaunības enerģiju, tā kļūst arvien personiskāka un uzrunājošāka gan brīvības domās, gan citās idejās, kas arī šodien būtiskas mūsu tautai.
Jo vairāk apzināsimies bijušo, jo labāk sapratīsim, kas esam un kādi esam šajā brīdī.
– Vai Vācieša dzejas mantojums ir mūsu atmiņu sastāvdaļa, vai tas ir būtisks arī šodien?
– Par Vācieša daiļrades saglabāšanu un aktualizēšanu nav vismazāko šaubu, tā ir vitāla mūsu atmiņas sastāvdaļa. Ja saglabājam pagātnes kultūras pārmantojamību, dzeja ir būtiska arī šodien. Daudziem padomju laika autoriem var pārmest dažādu pakāpju padomju vēstījumu, bet jāapzinās, ka viņi bija spiesti darboties sistēmas ietvaros. Identitātes saglabāšanai viņiem ļoti svarīgs bija kultūrvēsturisks dialogs, kas tika apzināti kopts. Ojāram Vācietim, piemēram, ir ļoti būtiski dzejoļi, kas veltīti Garlībam Merķelim, kurš iestājās par latviešu tautas tiesībām. Tradīcijas turpinājums ir svarīgs tāpēc, lai mēs šodien apzinātos sevi no lielāka kopuma. Lai gan Vācietis Atmodu nepiedzīvoja tiešā veidā, viņš lielā mērā palīdzēja to tuvināt. Tautas likteņa izjūta viņa dzejā ir tik dedzinoša un personiska, ka to varam likt arī savas valstiskuma izpratnes pamatos.
Ojāra Vācieša 90 gadiem veltīto notikumu izlase
- Ceturtdien, 16. novembrī, Rīgas Latviešu biedrības (RLB) namā notiks režisora Gundara Silakaktiņa veidotais Ojāra Vācieša 90 gadu jubilejas pasākums, kurā piedalīsies RLB koris "Austrums" un diriģents Ārijs Šķepasts, dziesminieks Uldis Kākulis un Valmieras teātra jaunie aktieri Aksels Aizkalns, Ieva Barkāne, Rūdis Bīviņš, Artis Jančevskis, Sandis Runge, Diāna Krista Stafecka, Krišjānis Strods un Kārlis Zahovskis, kā arī pianists Matīss Žilinskis. Režisoram Vācietis esot viens no tuvākajiem latviešu dzejniekiem: "Manuprāt, viņa dzejas tēlainība ir tik ietilpīga, valoda tik suģestējoša, ka gribas atkal un atkal atgriezties pie dzejnieka atstātā mantojuma. Ojārs Vācietis ir godīgs un aizrautīgs ideālists – šīs viņa šķautnes šajos laikos, man šķiet, ir jo īpaši vērtīgas."
- Svētdien, 19. novembrī, mūzikas un drāmas telpā "OratoriO" notiks dzejnieces, režisores un Ojāra Vācieša muzeja izglītības programmu kuratores Daces Micānes-Zālītes kopā ar aktrisi Rēziju Kalniņu, iestudējuma muzikālo vadītāju Aināru Rubiķi un mūziķi Voldemāru Rodi iestudētais ceļojums Ojāra Vācieša dzīves laikā un dzejā "Mans dēls Ojārs Vācietis", skatītājiem atklājot vēl neizzinātās Ojāra Vācieša mātes vēstules.
Izvēlies savu soctīklu platformu, lai sekotu LASI.LV: Facebook, Twitter, Draugiem vai arī Instagram. Pievienojies mūsu lasītāju pulkam, lai saņemtu īpaši tev atlasītu noderīgu, praktisku un aktuālu saturu.