Overcast 4 °C
C. 22.02
Adrians, Ārija, Rigonda
Dzejnieks Ojārs Vācietis (dzimis 1933. gada 13. novembrī Trapenē, miris 1983. gada 28. novembrī Rīgā) pie Māras dīķa 1977. gadā.
Dzejnieks Ojārs Vācietis (dzimis 1933. gada 13. novembrī Trapenē, miris 1983. gada 28. novembrī Rīgā) pie Māras dīķa 1977. gadā.
Foto: Gunārs Janaitis

Godinot dzejnieku Ojāru Vācieti, šī nedēļa paiet viņa 90. dzimšanas dienas zīmē.

Dzejnieka balsī ieklausījās tūkstoši, viņa grāmatas bija izpirktas mirklī, Ojāra Vācieša Latvijas Kultūras kanonā iekļautais 1982. gadā izdotais krājums "Si minors", kas veltīts laika un laiku tematikai tās filozofiskajā interpretācijā, tiek uzskatīts par tā laika ievērojamāko latviešu dzejas izdevumu poētisko meklējumu ziņā. Tas ir pēdējais Vācieša dzīves laikā iznākušais krājums, kurā kulminē viņa mākslinieciskās savdabības esence. Filoloģijas doktore Olga Senkāne Latvijas Kultūras kanona aprakstā uzsver to, ko varētu teikt arī par pašu dzejnieku: "Mākslinieka uzdevums ir novērtēt savu laiku, vēl tajā esot, un iziet no tā, lai ieraudzītu sevi laikmetā. 

Būt laikā – nozīmē dzīvot. Un dzīvot laikā vajag pēc iespējas ilgāk, nepieļaut, ka laiks aiziet garām vai secen, un iestājas pāragra nāve."

Komponists Artūrs Maskats par dzejnieku teicis, ka Vācietis visu dzīvi bijis viens no viņa "visaktuālākajiem dzejniekiem, kurš atbild uz būtiskiem dzīves jautājumiem gan par mani pašu, gan par vietu, kur dzīvoju, par Rīgu, Latviju, varbūt visvairāk par mīlestību, jo Ojārs Vācietis ir gan Latvijas, gan mīlestības dzejnieks un tāds viņš arī vienmēr paliks."

Dzejniece Ludmila Azarova, Ojāra Vācieša sieva, 2008. gada sarunā ar muzikologu Orestu Silabriedi par dzejnieku, viņa dzīves laiku un krājumu "Si minors" teikusi: "Pie mums cilvēki bija iebaidīti. Tas viss ļoti kaitināja Vācieti, viņš kļuva aizvien drūmāks un drūmāks. Tā bija tāda kā garīgās pasaules bojāeja, kaut nebija tik ļoti redzama. Bet viņš arī neizturēja, būtībā tas "Si minors" nav uzrakstīts līdz galam. (..)" Kādā citā rakstā par dzejnieku Ludmila Azarova teic, ka pārsteidz ne tikai viņa asredzīgais padomju dzīves redzējums, bet arī "nežēlīgā paššaustīšanās".

Šoruden kopš dzejnieka Ojāra Vācieša nāves 28. novembrī paies 40 gadi, piecus gadus vēlāk sāka brukt padomju okupācijas režīms, un tagad dzīvojam brīvā valstī. 

Vai dzejnieka Ojāra Vācieša, kuru bieži mēdza dēvēt par tautas sirdsapziņu, dzejoļi mums šodien vēl joprojām ir aktuāli? 

Nereti dzejnieku min arī kā vienu no visdedzīgākajiem padomju laika slavinātājiem…

Pieminot Ojāra Vācieša 90. dzimšanas dienu, "Kultūrzīmes" rosināja diskusiju par viņa atstāto dzejas mantojumu – vai tas arī mūsdienās ir līdzīgi būtisks kā dzejnieka dzīves laikā?

Diskusijā piedalījās gan esošie, gan, iespējams, nākamie Latvijas kultūrvides kopēji – literatūrzinātnieki Ausma Cimdiņa un Benedikts Kalnačs, Ojāra Vācieša memoriālā muzeja vadītāja Ieva Ķīse, muzikologs Orests Silabriedis, māksliniece, Latvijas kultūras vēstniece Ērika Māldere, folkloriste Ieva Kalniņa, bibliotekāre Gunta Saule, kā arī divas 12. klases skolnieces – Līga Bērziņa no Liepājas un Baiba Zemīte no Jelgavas.

Mūsu kultūrtelpai vajadzīgs?

Diāna Jance: – Salīdzinot ar padomju okupācijas laiku, kad ritēja Vācieša dzīve, tagad Latvijā ir pavisam cita kultūrtelpa. Vai Vācieša dzeja mūs vēl joprojām uzrunā, ir vajadzīga?

Gunta Saule: – Esmu no paaudzes, kas augusi kopā ar Vācieša dzeju. Atzīšos gan godīgi, reizēm mēdzu sajaukt abus lielos dižgarus – Ziedoni un Vācieti –, un tad, kad atmiņa pieviļ, nākas meklēt viņu dzejas krājumus. Lai cik viņi būtu dažādi, atšķirīgi, viņu atstātais mantojums tomēr ir ļoti, ļoti vērtīgs. 

Ļoti labi atceros rudeni, kad Vācietis tika atrauts no mums, tas likās tik aplami, tik negaidīti, tik nelaikā. 

Atceros viņa dzeju, balss tembru, viņa atziņas. Man liekas, ka viņa rindas: "Kuries slīpā lietū, mana uguns, kuries. Buries pāri senču kauliem, mana sirdsapziņa, buries. Kur ies mana tauta, mana dūša tur ies," ir mūžīga vērtība.

Ērika Māldere: – Skatoties no mūsdienu un mūsu kultūrtelpas skatpunkta, Vācieša vietu tajā nesaskatu. Tomēr, paanalizējot – mēs taču balstāmies uz to, ka mums ir un ir bijuši mākslinieki, mums vajag šīs personības, sava laika līderus un viņu atstāto mantojumu; no viņiem mācāmies un ejam tālāk. Tāpēc tomēr saku, ka dzejniekam Vācietim ir sava vieta, lai gan zināms, ka mūsdienu jaunieši un zināma sabiedrības daļa dzejai uzšķauda, šāda attieksme pret kultūru ir nenoliedzams fakts. Bet, lai varētu iet tālāk, mums vajadzīgs viss, kas radīts pagātnē, tie ir mūsu atbalsta punkti. Piemēram, neviens jau nelasa Raini, bet nepieciešams zināt, ka viņš mums ir, tāpat vajadzīgs zināt, ka ir tāds Vācietis. Arī tautasdziesmas lielākoties nelasa ikdienā, bet tā ir mūsu bagātība, visi zinām, ka mums tās pieder.

Reklāma

– Vai var un vajag nošķirt mūsu tautas dzejnieku Ojāru Vācieti no dzejnieka, sociālisma saucēja?

Ieva Ķīse: – Vācieša dzīves pieredze atļāva būt uzņēmīgam pret jauno varu, ticēt tam, ko rakstīja avīzēs, ko solīja. Tāds bija viņa dzīves plūdums, dzīves pieredze, tāda bija viņa dzīves skola, apkārtējās lietas, pieejamā informācija. Atvērtam, uzņēmīgam un zinātkāram jaunam cilvēkam, patiesībā – pusaudzim – šāds ceļš bija saprotams. Turklāt viņa tēvs bija sadarbojies ar padomju varu jau 1940. gadā, kara laikā apcietināts. Vācieša dzejā ir ļoti svarīga kategorija – laiks, "laiks mani piesauc". 

Tāds bija laiks, un Vācietis pārbaudīja šo laiku caur savu dvēseli. Ļoti drīz viņš sastapās ar citādiem dzīves notikumiem, kuri lika agrākos uzskatus vairāk vai mazāk pārskatīt.

Dzejnieks ar nepareizo dzejas daļu?

– 2002. gadā Latvijas Universitāte organizēja konferenci "Ojārs Vācietis un laiks". Vai no viņa laika esam atkāpušies vēl tālāk, vai arī dzejnieks mums blakus ir vēl joprojām?

Ausma Cimdiņa.

Ausma Cimdiņa: – Vācieša "liriskais es" nav gluži viens un tas pats, kas politiskajās sadursmēs iesaistītais ikdienas cilvēks. Viņa agrīnai dzejai un ticībai ideāliem vairāk būtu nepieciešams politologu un vēsturnieku skatījums. Toreiz, kad Mūžība tik agri aizsauca Ojāru Vācieti, viņa laikabiedrs dzejnieks Jānis Peters teica: "Dzejnieks tik ļoti, ka piedos." Ar dzejniekiem ir citādi nekā ar politiķiem, dzejniekiem piedod to, ko nevaram piedot kādam valsts darbiniekam. Visas izcilas radošās individualitātes jau ir pretrunīgas, jo darbojas gan kā dzīves cerības, ticības un mīlestības apliecinājums, gan arī konfrontācijā ar sava laika realitāti. Tādus motīvus varam saskatīt gandrīz katra dzejnieka daiļradē, un šajā ziņā Ojārs Vācietis ir ļoti spilgts, viņš pamatoti saukts par "vissarkanāko latviešu dzejnieku" ne tikai viņa dominējošās poētikas krāsas nozīmē. Padomju laikā bijām ļoti ieciklējušies, ka sarkanais nozīmē padomju krāsu, bet Vācieša dzejā var saredzēt, kā šī sarkanās krāsas klātbūtne mainās – no nosacīti komunistiskās pārliecības uz cerības, ticības, mīlestības, cīņas krāsu. Viņš dzejā ir ļoti daudzveidīgs, var teikt – katram savs Vācietis, ja ne gluži katram, tad vienam viņš ir Rīgas dzejnieks, citam – mīlestības dzejnieks, citam – jaunības dzejnieks. Tiesa, sanāk, ka viņa jaunības laika dzeja, dzeja par cerību, ticību un mīlestību, iekrīt padomju laikos. Tolaik publiskajā diskursā jaunam cilvēkam nebija daudz saprašanas, 

tikai tad, kad līdz viņam nonāca informācija par to, kas notika Čehoslovākijā un Ungārijā, kā padomju vara apspieda šo tautu brīvības centienus, Ojārs Vācietis savu skatpunktu uz padomju sistēmu, varētu teikt, pavērsa par 180 grādiem.

Viņu var mīlēt, godāt, cienīt un respektēt, pat nezinot vienu šo, tā saucamo, nepareizo dzejas daļu. Tāpat rīkojamies arī ar, piemēram, Aleksandru Čaku – arī no viņa esam paņēmuši vērtīgāko, nozīmīgāko. Dzejnieks joprojām ir cieši blakus. Mūsu izcilo dzejnieku un mākslinieku apaļās jubilejas tieši tam domātas, lai apjaustu, atcerētos, sajustu un ieraudzītu viņu nozīmi.

Benedikts Kalnačs: – Vajadzētu pilnīgāk izvērtēt Vācieša un citu mākslinieku padomju laika radošo mantojumu. Turklāt izvērtēt nekādā ziņā nenozīmētu kādu nomelnot, bet skaidrs, ka ir dažādi aspekti. Vācietī intelektuālais skatījums savienojas ar ārkārtīgu emocionalitāti, tas patiesībā ir rets savienojums. Viņa darbos ļoti skaidri var just precīzu domas formulējumu un tāpat arī iekšēji vibrējošu spriedzi. Paradoksāli – par Vācieti publicēti samērā daudzi atmiņu stāstījumi, bet pētnieciski viņš vēl joprojām ir nepietiekami novērtēts.

Ieva Ķīse: – Neviens Vācieša padomju laika dzeju neslēpj un no tās neizvairās. Tā kā viņš dzīvoja savā laikā, nostāties šajos laikos dzejniekam nebija lemts. Iespējams, ka Vācietis uzskatīja, ka doto laiku viņam vajadzētu darīt labāku. Dzīves laikā dzejnieks tika saukts arī par nacionālistu. 

Vācietis agri nonāca pie atziņas, ka "es nesaprotu tos, kuriem patīk pļāpāt par lielo un mazo dzimteni", "ar nedzēšamu tinti manī ik asins pilienā rakstīts Latvija".

– Vai pēdējos gados bibliotēkā lasītāji jautā pēc Ojāra Vācieša dzejoļu grāmatām? Vai uz Vācieša muzeju nāk apmeklētāji?

Gunta Saule: – Nevarētu teikt, ka mūsdienās cilvēki vispār lasītu dzeju. Bieži gan tas, vai viņi dzeju lasa vai nelasa, ir mūsu, bibliotekāru, atbildība un uzdevums. Latvieši ir tauta, kurai patīk dziedāt, patīk tautasdziesmas, bardu mūzika un autoru dziesmas, un tur bez dzejas jau nemaz nevar iztikt. Mēs mēdzam aizmirst, ka dziesmās ir dzeja, to pieņemam tikai kopā ar mūziku. Apsēsties un lasīt dzeju prasa laiku, noskaņojumu saņemties, palikt rāmākam un ieiet dzejas pasaulē. Tas ir apbrīnojami, ka vēl joprojām iznāk dzejas grāmatas un gan mūsdienu dzejniekiem, gan klasiķiem ir savi atbalstītāji, savi dzejas draugi.

Ieva Ķīse: – Liekas, ka pēdējos gados Ojāra Vācieša dzeju komponē pat vairāk nekā viņa dzīves laikā. Daudzi akcentējuši dzejnieka darbu īpašo muzikalitāti, uzsverot, ka Ojāra Vācieša dzeja nāk pati ar savu mūziku, dažās intervijās to apstiprinājis arī viņš pats. Jābūt spēcīgam komponistam, kurš var ar šo dzeju sadarboties un varbūt pat pārvarēt Vācieša dzejoļos ievadīto mūziku. Dziesmu svētkos skanēja Raimonda Paula jaundziesma ar Ojāra Vācieša vārdiem, pirms dažiem gadiem Maestro sarakstīja Vācieša dziesmu ciklu dziedātājai Elīnai Garančai, tad vēl programma kopā ar aktieri Andri Keišu, komponists teica, ka no jauna īpaši novērtējis dzejnieka darbu.

Šobrīd uz muzeju apmeklētāji nāk ļoti aktīvi, vairākām lielām grupām dienā, daudz nāk vispārizglītojošo skolu 7., 8., 9. klases, mūsu muzejs ir arī "Latvijas skolas somas" programmā. Lielākoties skolēni nāk jau sagatavojušies, ievirzīti. Gadu no gada satiekam viņu literatūras skolotājus, kuri, reiz atraduši ceļu uz Ojāra Vācieša dzeju, tagad to rāda bērniem. Pastāvot iespējai izvēlēties literatūras stundu saturu, liekas, citi skolotāji izvēlas nedaudz citus latviešu autorus. Latvijas jubilejas gadā pat jaunāko klašu skolēni zināja teikt: "To pašu svētāko tu neaizmirsti, vai jūras dzīlēs nirsti…", tiesa, ne visi vienmēr zināja vārdu autoru. Jauniešus interesē dzeja Pārdaugavai, mīlestības dzeja. 

Pirms dažiem gadiem ļoti pārsteidza kāda vidusskolas jauniešu mūzikas grupa, kuri bija sarakstījuši savu dziesmu programmu ar Ojāra Vācieša vārdiem, viņi bija izvēlējušies dzejoļus no pirmā krājuma.

 Jautāju, vai viņus krājuma dzejoļos nekas nemulsina, tur taču aprakstītas tā laika aktualitātes, par pionieru kaklautu un pārējais līdzīgais. Viņi teica – nē, būtiskās esot romantiskās jūtas, vairāk griboties identificēties ar jauneklīgo trauksmi.

Baiba Zemīte: – Skolas jaunākajās klasēs par Vācieti kaut ko lasījām, bet tagad gan neko no tā neatceros. Seno laiku dzeju tiešām nelasu, man tā liekas pārāk sarežģīta, neuztverama. Piekrītu, ka jaunieši dzeju izdzied, piemēram, šīs vasaras Dziesmu svētkos kori taču arī dziedāja Ulda Stabulnieka dziesmu "Barons" ar Ojāra Vācieša vārdiem.

Vitāla mūsu atmiņas sastāvdaļa

– Imants Ziedonis teicis: "Viņš bija stiprs cilvēks. Stiprs pret visu laikmetu. Varēja ar savu individualitāti pastāvēt, viņš pastāvēja ļoti stipri sevī. Tu paskaties uz viņu un redzi, ka tā ir jāpastāv. Bez kādas mācīšanas, viņš to parāda ar savu stāju."

Ieva Kalniņa: – Pirmais, kas man nāk prātā, domājot par Ojāru Vācieti, ir epitets, ka viņš esot sava laikmeta sirdsapziņa. Bet viņš nāk no padomju laikmeta, turklāt šis teiciens par sirdsapziņu uzvedina uz domām par viņa personību un tikai tad par literāro darbību. Mēs zinām, ka Ojārs Vācietis bijis ļoti pārliecināts, ļoti aktīvs komunists. Viņš ir no tiem, kuri ļoti vīlās sociālismā un kuri savas dzīves laikā, tā teikt, pārmeta kažoku uz otru pusi. Lai gan uz Vācieti to neviens neattiecina, manās acīs viņš ir un paliek šāda personība. Tiesa, šī kažoka otra puse mums ir ļoti simpatizējoša, jo tā ir mūsu puse. Tomēr manā atmiņā ierakstījušies arī viņa pirmie dzejoļu krājumi, viņa jaunības maksimālisms un ļoti lielā tolerance pret komunismu un komunisma idejām. Sabiedrībā izliekamies, ka šos viņa jaunības darbus neredzam un neesam redzējuši. Lielākajai daļai arī no mums padomju gados nācās stāties komjaunatnē, bet mēs nesludinājām, tā nebija mūsu pārliecība, turpretī Vācietim tā bija pārliecība. 

Manā vērtību sistēmā šāda maksimālistiska vērtību maiņa ir ļoti svarīga. Literatūrai ir ļoti liels spēks, tā strādā ar cilvēka emocijām un veido cilvēka pārliecību.

Tiesa, viņa literārie darbi ir to kategorijā, kuru vērtība ir ilgāka nekā cilvēka mūžs, taču Ojāru Vācieti mūsdienās vairs daudz nepiedāvā, plašākā sabiedrībā par viņu, viņa dzeju un izteikumus vairs zinām tikai epizodiski.

Līga Bērziņa: – Dzeju nelasu daudz, bet reizēm jau kaut kas no visa uzrunā. Vācietis skaisti teicis: "Tāds vakars, ka pienenes neveras ciet. Tāds vakars, ka nav kur un negribas iet." Manuprāt, īsta jaunības romantika, to arī palasu. Zinu, mamma stāstīja, ka viņam okupācijas laikā bijusi ļoti uzrunājoša politiskā dzeja, bet tā gan mani nepievelk.

Orests Silabriedis.

Orests Silabriedis: – Sensenos laikos laba drauga mamma teica – jaunībā dievina Ziedoni, briedumā sāk apjēgt Vācieti. Ar baudu lasīju Vācieti arī pusaudzībā un jaunībā, bet tikai tagad tā īsteni sajūtu, cik spēcīgi trāpa viņa gudrība, vaļsirdīgums, smeldze, traģika un kaut kur dziļi, dziļi pašā dzīves kodolā noenkurotais ieelpas vieglums. Mani teju personiski aizskar ikviens glūnīgs teksts, ikviena replika, kas mēģina apšaubīt, pelt, tiesāt, kaut vai tikai pavīpsnāt. Mūžs ir mūžs, un devums ir devums. Nevar būt dzejnieks, kas nekļūdās un nešaubās, vai par to vispār vēl jārunā… Iespējams, ka mūslaiku cilvēkā Vācieša dzeja varētu rezonēt ar tiešuma, skaudruma un pāri malām kāpjoša aizturēta maiguma unikālo mijiedarbību. Bet Vācietim ir vājš mārketings. Te nekas nav līdzams. Kā teikts kādā no Vācieša ironiskākajām un virtuozākajām vēstulēm, "kam tas vispār vajadzīgs un kas par to atbildēs?" 

Nopietnāk runājot – var tikai apskaust tos, kam vēl priekšā Ojāra Vācieša dzejas atklāšana.

Benedikts Kalnačs.

Benedikts Kalnačs: – Vācieša dzeju uztveru emocionāli un personiski, un gribētu teikt, ka viņa daiļrade dažādos posmos un atšķirīgās izpausmēs ir ļoti godīga. Taisnība, kādu laiku viņš akceptē padomju situāciju, iekļaujas un līdzdarbojas, bet jāsaprot, ka Latvijas okupācijas brīdī nākamajam dzejniekam ir tikai seši gadi. Iespējams, mūsu skatījums tiktu ierobežots, noliekot kaut ko vienu malā un no viņa atstātā radošā mantojuma pieņemot tikai daļu. Jau, sākot no pagājušā gadsimta piecdesmitajiem gadiem, Vācietis kļuva ļoti populārs, viņa balss uzrunāja, tas nozīmē, ka viņā bija "dzejas uguns". Kad dzejas lasīšana manai paaudzei kļuva aktuāla, dzejnieka intonācijas jau bija citas, un būtiska bija gan dzejnieka skepse par notiekošo, gan Vācieša dzejas personiskums. Mūsu dzejas klasiskajā tradīcijā tik tiešs izteiksmes veids, kad autors it kā uzrunā tieši tevi, nemaz nav tik bieži sastopams. Līdzīgi, uzrunājot lasītāju, raksta Veidenbaums, arī Aleksandrs Čaks. Vācietis bija viens no pirmajiem, kurš tā rakstīja padomju laikā. Šo radošo spriegumu viņš noturēja visās sev atvēlētajās trīs radošajās desmitgadēs. Nākot klāt dzīves pieredzei, viņa balss nezaudē jaunības enerģiju, tā kļūst arvien personiskāka un uzrunājošāka gan brīvības domās, gan citās idejās, kas arī šodien būtiskas mūsu tautai. 

Jo vairāk apzināsimies bijušo, jo labāk sapratīsim, kas esam un kādi esam šajā brīdī.

– Vai Vācieša dzejas mantojums ir mūsu atmiņu sastāvdaļa, vai tas ir būtisks arī šodien?

– Par Vācieša daiļrades saglabāšanu un aktualizēšanu nav vismazāko šaubu, tā ir vitāla mūsu atmiņas sastāvdaļa. Ja saglabājam pagātnes kultūras pārmantojamību, dzeja ir būtiska arī šodien. Daudziem padomju laika autoriem var pārmest dažādu pakāpju padomju vēstījumu, bet jāapzinās, ka viņi bija spiesti darboties sistēmas ietvaros. Identitātes saglabāšanai viņiem ļoti svarīgs bija kultūrvēsturisks dialogs, kas tika apzināti kopts. Ojāram Vācietim, piemēram, ir ļoti būtiski dzejoļi, kas veltīti Garlībam Merķelim, kurš iestājās par latviešu tautas tiesībām. Tradīcijas turpinājums ir svarīgs tāpēc, lai mēs šodien apzinātos sevi no lielāka kopuma. Lai gan Vācietis Atmodu nepiedzīvoja tiešā veidā, viņš lielā mērā palīdzēja to tuvināt. Tautas likteņa izjūta viņa dzejā ir tik dedzinoša un personiska, ka to varam likt arī savas valstiskuma izpratnes pamatos.

Ojāra Vācieša 90 gadiem veltīto notikumu izlase

  • Ceturtdien, 16. novembrī, Rīgas Latviešu biedrības (RLB) namā notiks režisora Gundara Silakaktiņa veidotais Ojāra Vācieša 90 gadu jubilejas pasākums, kurā piedalīsies RLB koris "Austrums" un diriģents Ārijs Šķepasts, dziesminieks Uldis Kākulis un Valmieras teātra jaunie aktieri Aksels Aizkalns, Ieva Barkāne, Rūdis Bīviņš, Artis Jančevskis, Sandis Runge, Diāna Krista Stafecka, Krišjānis Strods un Kārlis Zahovskis, kā arī pianists Matīss Žilinskis. Režisoram Vācietis esot viens no tuvākajiem latviešu dzejniekiem: "Manuprāt, viņa dzejas tēlainība ir tik ietilpīga, valoda tik suģestējoša, ka gribas atkal un atkal atgriezties pie dzejnieka atstātā mantojuma. Ojārs Vācietis ir godīgs un aizrautīgs ideālists – šīs viņa šķautnes šajos laikos, man šķiet, ir jo īpaši vērtīgas."
  • Svētdien, 19. novembrī, mūzikas un drāmas telpā "OratoriO" notiks dzejnieces, režisores un Ojāra Vācieša muzeja izglītības programmu kuratores Daces Micānes-Zālītes kopā ar aktrisi Rēziju Kalniņu, iestudējuma muzikālo vadītāju Aināru Rubiķi un mūziķi Voldemāru Rodi iestudētais ceļojums Ojāra Vācieša dzīves laikā un dzejā "Mans dēls Ojārs Vācietis", skatītājiem atklājot vēl neizzinātās Ojāra Vācieša mātes vēstules.

Izvēlies savu soctīklu platformu, lai sekotu LASI.LV: Facebook, Twitter, Draugiem vai arī Instagram. Pievienojies mūsu lasītāju pulkam, lai saņemtu īpaši tev atlasītu noderīgu, praktisku un aktuālu saturu. 

Reklāma
Tēmturi
Reklāma
LATVIJĀ PASAULĒ
Reklāma