Gregorio Bota. Glezniecība, kas ved pie būtiskā

Rotko muzejā no 20. februāra līdz 24. maijam ir apskatāma itāļu mākslinieka Gregorio Botas izstāde "Glezniecība ved mājup".

Gregorio Bota (Neapole/Roma, 1953) ir pirmais itāļu mākslinieks, kura personālizstāde notiek Rotko muzejā Daugavpilī. Izstādes kuratori vēsta, ka norises vieta nav nejauša, jo mākslinieku ilgstoši iedvesmojis slavenais latviešu izcelsmes amerikāņu gleznotājs Marks Rotko. Tādēļ izstādes nosaukums "Glezniecība ved mājup" lasāms kā žests, kurā ar cieņu pret abstraktā ekspresionisma meistaru Daugavpils nodēvēta par klusas un apcerīgas glezniecības mājvietu. Aptuveni 30 darbu lielā ekspozīcija ir kā saruna starp abiem autoriem, kas notiek ar lielu laika distanci, kurā Bota turpina meklēt ne tikai mākslai, bet arī dzīvei svarīgus elementus.

Pirmatnējo materiālu esence

Bota par saviem glezniecības līdzekļiem izvēlējies dabiskus materiālus, kas tehnoloģisko iespēju daudzveidībā ir apzināta izvēle. Autoram svarīga ir materiālu – vaska, svina, stikla, ūdens, dzelzs, uguns, marmora un pat dažādu augu – gadsimtiem ilgā saikne ar cilvēku. Mākslinieka praksē tie tiek pārveidoti, izceļot katram raksturīgākās īpašības, piemēram, stikla trauslumu, vaska spīdumu vai papīra caurspīdīgumu. Izvēloties pirmatnīgus materiālus, mākslinieks netieši runā par cilvēka pārejošo dabu un vienlaikus par vēlmi atrast kaut ko paliekošu. To varētu dēvēt par esenci, kas lietās un pieredzē saglabājas nemainīga neatkarīgi no to fiziskajām pārvērtībām. Trijās nosacītās telpās veidot koncentrētu, abstraktu stāstu par "svarīgāko" nav viegls uzdevums ne māksliniekam, ne skatītājam.

Starp glezniecību un skulptūru

Daļai mākslas darbu Bota nav devis nosaukumu, atstājot to interpretācijas iespējas atvērtas. Uzlūkojot jau pirmo gleznu, tās virsmās mēģinu atpazīt pazīstamas formas, sejas vai figūras. Pamanu, ka kompozīciju divās daļās sadala papīra locījuma vieta. Salīdzinot laukumus, sāku saskatīt kartei līdzīgu reljefu. Beidzot pievēršos nelielajam stikla plauktiņam, uz kura saspiesti vaska gabali, auduma un papīra loksnes. Darbs balansē starp glezniecību un skulptūru: krāsa, līnija, faktūra un kompozīcija, kas ir glezniecības izteiksmes līdzekļi, vietām kļūst telpiski. Materiāli raisa asociācijas ar slāņiem, kas saspiesti, lai no tiem izvilktu raksturīgāko.

"Puksti". Vasks, pigments. 20x20 (katrs).

Foto: Santa Suhanova/Publicitātes

Vasks, kas vietām atgādina ziepju gabaliņus, šeit nav tikai materiāls, jo tas kļūst par idejas atslēgu. Tā caurspīdīgums un vienlaikus necaurredzamība rada spriedzi: tas slēpj, bet arī atklāj. Līdzīgi kā cilvēka atmiņa, kas mēdz būt fragmentāra, izplūdusi, tomēr klātesoša. Daudzos darbos redzamas iesprostotas formas: zīmējuma vai augu silueti, kas ieslēgti materiālā kā fosilijas.

Simbolisms un poētika

Citi darbi veidoti izteikti horizontāli un asociējas ar plašu ainavu. Tajos iestrādātā plānā stikla plāksne atgādina horizontu. Līdzīgi arī blakus darbā, tikai šeit noskaņu piešķir nosaukums "Padedē", kas ir pāru deja klasiskajā baletā. Arī šeit tā pati izstieptā plakne, horizonts un divas telpiskas, krūzītēm līdzīgas figūras, tikai šoreiz to rāmums kontrastē ar fona ņirboņu. Raibums panākts, vasku kā glazūru klājot uz rīspapīra, tādējādi iespējams aizklāt vai izcelt pamatā esošo krāsu.

"Jēkabs". Rīspapīrs, vasks, linaudekls. 150x40x5. 2023.

Foto: Santa Suhanova/Publicitātes

Piemēram, darbā "Noli me tangere" ("Nepieskaries man"; Jāņa evaņģēlijs 20:17) bugenvilejas (dekoratīvs tropu augs ar spilgti sārtiem ziediem) lapas un asins pilieni veido simbolisku ciešanu un transformācijas dārzu. Savukārt darbā "Ofēlija" lielu horizontālu vaska galdu šķērso četras plānas ūdens straumes, kas plūst kā asaras, bet vienlaikus arī kā atdzimšanas avoti. Atsauce uz lugu "Hamlets", domājot par Ofēliju, piešķir ūdenim robežstāvokļa nozīmi un saista to ar psihisku sabrukumu. Klusā ūdens čalošana telpā nostiprina izstādes meditatīvo atmosfēru.

Tiekšanās pēc tīrības

Estētiski izstāde balansē starp minimālismu un poētisku simbolismu. Formas ir atturīgas, krāsu gamma klusināta (bēši, pelēcīgi zaļi, pienaini balti toņi), taču šajā askēzē slēpjas intensīva emocionāla slodze. Izstāde "Glezniecība ved mājup" runā par mainīgumu un trauslumu. Arī Marks Rotko, saprotot, ka viņa mērķis nav dekorēt telpu, bet radīt vietu apcerei un klusumam, centās skatītājam ļaut piedzīvot glezniecību kā eksistenciālu pieredzi. Tādēļ izstādes apmeklējums, līdzīgi kā būšana sakrālā telpā, prasa lēnu skatīšanos. Lai arī ekspozīcijā pietrūkst vietas, kur apsēsties, pēc apmeklējuma to daru Rotko centra pagalmā. Varbūt tieši pavasarī, kad pārmaiņas vēl ir tikko manāmas, trauslums kļūst īpaši uztverams.