"Gribu spēlēt labos puišus". Saruna ar aktieri Kasparu Dumburu

Uz Dailes teātra Lielās zāles skatuves 16. aprīlī pirmizrādi piedzīvos Viestura Kairiša veidotā melodrāma "Pirmavots". Galveno – Hovarda Rorka – lomu atveido Kaspars Dumburs.

Viņa tēlotais varonis ir jauns, ģeniāls un nepiekāpīgs arhitekts. Revolucionārs, kurš atsakās no komforta arhitektu birojā, lai strādātu akmeņlauztuvē. Tomēr viņā ieskatās kādreizējā drauga un konkurenta Pītera Kītinga mīļotā sieviete Dominika Frankona, augstāko aprindu dāma, kuras tēvam akmeņlauztuve pieder. Abos dzimst jauna apmātība, kas kļūs par viņu nolemtību...

Iestudējumā līdz ar iespaidīgu Reiņa Dzudzilo scenogrāfiju un klasiski skolota mūziķa Jura Vaivoda mūziku risinās daudzšķautņainu attiecību drāma, centrā nostādot filozofiskas, mūžsenas idejas. Kas ir cilvēka brīvība, ko tā prasa no indivīda? Kas ir svarīgāk – kolektīvs vai personība?

Par nodevību, varas attiecībām un mīlestību – arī šajā sarunā ar Kasparu Dumburu.

Aktieris guvis popularitāti, atveidojot sarežģītus, destruktīvus varoņus arī kino un TV ekrānos. 2020. gadā saņēmis "Spēlmaņu nakts" balvu kā "Gada aktieris otrā plāna lomā" par Luī izrādē "Te sākas nakts" (Ģertrūdes ielas teātrī). 2023. gadā nominēts "Lielajam Kristapam" par Raita lomu spēlfilmā "Elpot zem ūdens".

Kaspars Dumburs.

Foto: Timurs Subhankulovs / Latvijas Mediji

Iestudējums "Pirmavots" tapis pēc ASV rakstnieces un filozofes Ainas Rendas romāna "Avots" ("The Fountainhead", 1943) motīviem. Izrāde, secinot pēc tās pieteikuma, top ambicioza, tu izpildi galveno lomu – ģeniālo un nepiekāpīgo arhitektu Hovardu Rorku.

K. Dumburs: Tā ir lielās formas izrāde, nezinu gan, vai ambicioza. Romāns ir vērienīgs, tādā ziņā tas būtu ambiciozi, iekonvertēt to trīs stundu izrādē. Mana sarakstā ir galvenā loma, jo romāna ideja (vistiešāk) balstās manā tēlā, caur to tiek pausta literārajā darbā ietvertā filozofija. Visu stāstu vada vēl trīs tēli – Hovarda Rorka draugs un konkurents Pīters Kītings (Mārtiņš Meiers), viņa mīļotā Dominika Frankona (Ilze Ķuzule-Skrastiņa), mediju magnāts Geils Vainends (Kārlis Freimanis).

Kā tu raksturotu savu varoni Hovardu Rorku?

Viņu var vērtēt no tādas perspektīvas, ka izrāde būtībā ir par vienu cilvēku un viņa daudzajām rakstura īpašībām. To es sevišķi spilgti izjutu, lasot romānu. Tas ir par cilvēku, kurā ir šaubas un drosme, varaskāre, zemiskums un cēlums. Man jau šķiet, ka nav tāda viengabalaina cilvēka. Cilvēks sevī ietver daudz un dažādus toņus. Hovards Rorks šoreiz pārstāv drosmes pozīcijas tādā ziņā, ka svarīgi būt pašam profesionālajā ziņā, precīzāk – arhitektūrā. Visas profesijas jau pieprasa radošumu, tā nav tikai māksla un bizness. Pat autoservisā mehāniķim piemīt radošums, jo katrā situācijā ir kāda problēma, kas ir jāatrisina. Mans varonis zina, ko viņš grib, un ir pārliecināts par savu arhitekta redzējumu, pārstāvot individuālisma vērtības. Tas, manuprāt, dzīvē ir retums. Es pats reizēm skaidri nezinu, ko gribu. Redzi, mūsdienās vārds "egoisms" kļuvis par tādu kā lamuvārdu, bet šeit ir runa par objektīvo egoismu, par patstāvību. Hovards necer, ka kāds izdarīs kaut ko viņa vietā. Viņš ir apsēsts ar savu darbu, kas zināmā veidā viņu noved situācijās, kur viņam ir jācīnās ar pretspēkiem. Un viņš tādējādi kļūst par izstumto, bet, lai arī pasaule viņu izspļauj, Hovards paliek pie sava, jo ir tie daži cilvēki, kuri viņam tic. Sabiedrībā valda tendence nokost tos, kuri savās izpausmēs ir brīvi. Šāda cilvēka klātbūtne izgaismo nepatieso un liekulīgo citos. Redzi, izrādes stāsts ir vēl par ceļu no bailēm uz brīvību. Par to, cik cilvēks reizēm ir atkarīgs no otras personas vērtējuma, ka šis apstāklis sarežģī attiecības, būšanu kopā.

Viesturs Kairišs teātra nozarē izceļas ar lielo formu izrādēm un kinodarbiem, viņa vadībā idejas iegūst filozofisku vērienu. Kā tu raksturo sadarbību ar režisoru – vai jūs abpusēji saprotaties?

Tas viss ir normāls (darba) process ar labajām, sliktajām, skaidrajām un mazāk skaidrajām dienām. Nav tā, ka mēs tikai satiekamies, iemācāmies tekstu un rullējam. Nu nē. Gan Viesturs, gan es meklējam kaut kādus risinājumus. Izrādes lielās formas ietvarā pati skatuve būs ar vērienīgu scenogrāfiju. Būs dažādi līmeņi un augstumi.

Droši vien tas, ka scenogrāfija aktierim palīdz, ir tikai labi.

Scenogrāfijai pēc idejas ir jāpalīdz. Mūsu šībrīža saruna notiek mēģinājumu laikā, kad process laivojas no skaidrā uz neskaidro. Brīžiem pašam ir sarežģīti (visu izprast), mēs pat vēl neesam nonākuši pie izrādes kopējās caurlaides, tādēļ par daudz ko pagaidām grūti spriest.

Medijos par tevi raksta ne tik daudz, tādēļ vēlējos parunāt arī par tavu līdzšinējo dzīvi. Lasu, ka savulaik mācījies Murjāņu Sporta ģimnāzijā.

Jā, vienu gadiņu nomācījos. Satraumējos toreiz, bet ar vieglatlētiku nodarbojos, jā.

Vai tagad sportam ir nozīme tavā dzīvē?

Jā, sāku iet boksiņā divreiz nedēļā pie trenera Arņa Ritenieka. Tīri tā, kardioslodzei. Tad eju uz sporta zāli un vienreiz nedēļā pie fizioterapeita. Nu, man patīk šodien sevi uzturēt fiziskā formā. Jo tad, kad uz skatuves jādara kas vairāk par staigāšanu, esmu pateicīgs, ka mans ķermenis man atļauj piecelties no zemes bez stenēšanas.

2019. gadā aizgāji uz Dailes teātri, kaut gan aktiermeistarības studijas 2012. gadā pabeidzi kā Nacionālā teātra kursa dalībnieks.

Aizgāju no Nacionālā teātra, divus gadus strādāju kā pašnodarbinātais, un man bija paredzēti divi darbi Dailes teātrī. Bet tad pēc vienas pirmizrādes Dž. Dž. Džilindžers piedāvāja doties uz štata vietu. Man tas tajā brīdī noderēja. Tolaik, darbojoties brīvmākslinieka statusā, savainoju kāju. Bija dārga operācija, tajā brīdī štata vietas piedāvājums šķita loģisks. Vienīgi – pēc nedēļas Džilindžers beidza darba gaitas Dailes teātrī, bet vēlāk iestājās kovids. Man paveicās, ka šajā laikā nokļuvu Dailes teātra kā iestādes patvērumā.

Manuprāt, Dailes teātris tev kā aktierim piestāv. Nav jau noslēpums, ka šī teātra izrādes, sevišķi pēdējos gados, ir lielas, ekspresīvas, tās pieprasa vizualitāti, plašumu.

Uzskatu, ka viss notika tā, kā tam vajadzēja būt. Būtībā Dailes teātri kā savas darba mājas pa īstam sajutu tikai pēdējā gada laikā. Varbūt tas saistīts arī ar manu vecumu. Esmu vispār pēc dabas vairāk ceļotājs. Man grūti atdoties kaut kādai vienai vietai, tādēļ arī aizgāju no Nacionālā teātra. Vienmēr jūtos vairāk komfortā tieši kustībā, virzībā. Bet Daili nebiju plānojis, tas vairāk kā likteņa pirksts. Tomēr arī tagad nejūtos tā, ka būtu apstājies uz vietas. Nacionālajā teātrī man nereti bija grūti apvienot blakusdarbus, filmēšanos kino ar teātri, bet šeit man tas izdodas. Līdz ar to nerodas sajūta, ka būtu piesiets ar važām, darot to vien uz šīs pasaules kā spēlēju teātri. Daile man dod brīvību darboties citos projektos. Teātris ir pat ieinteresēts, lai aktieri filmētos.

Tevi kā kinoaktieri iepazinu Andreja Ēķa veidotajā seriālā "Nebaidies ne no kā" (2022). Tas, manuprāt, bija Latvijai samērā netipisks projekts. Tavi varoņi bieži ir tādi nepieradināti, nebaidās būt neglīti, citādi.

Tieši nesen meklēju videomateriālu savam šovrīlam (kino darbu kompilācija, labākā atlase) un pats gāju cauri saviem filmu gabaliem. Tā skatos un secinu, ka grūti man atrast normālu dialogu (smejas). Parastu sarunu starp diviem cilvēkiem, nu, tur – čau, kā iet, šuba duba, viss šis. Visur apakšā ir tāda enerģija un visi mani varoņi ir tādi specifiski. Pieņemu, ka arī režisors, vēlēdamies atvieglot savu darbu, aktierus lomām izvēlas tādus, kuri var (uzreiz īstenot viņu vīziju), kur mazāk ar viņiem jāčakarējas. Esmu atstājis iespaidu, ka smagās, spiedīgās vai destruktīvo varoņu lomas man sanāk organiski. Tad nu līdz šim ir bijis tā, ka šāda enerģētika no manis nākusi viegli un pārliecinoši. Es patiesībā pats to saprotu, tikai ejot cauri šim materiālam, un man ir parādījusies interese par citām lomām, citiem enerģijas veidiem. Godīgi sakot, es labprāt spēlētu arī labos puišus.

Uz patiesiem notikumiem balstītajā sociālajā drāmā "Elpot zem ūdens" (Ronalds Mežmačs, 2023) tu atveido narkomānu Raiti. Neesi vairījies publiski runāt arī par personīgajām atkarībām no vielām. Vai tev tādējādi nebija grūti iejusties šī varoņa ādā, ņemot vērā, ka pats esi no tā cietis un gājis cauri?

Tad jau es biju tīrs. Redzi, filma notika vislabākajā brīdī, kad tai bija lemts notikt. Biju gatavs par savām atkarībām bez sāpēm runāt publiski. Mana sieva gan atzīst, ka filmas uzņemšanas posmā biju tāds kā noslēgtāks. Es arī lomas vajadzībām metu nost svaru, tas viss no manis prasīja gana daudz. Moments tur bija tāds, ka es, pateicoties personiskajai pieredzei, varēju to ielikt Raitī ar laika un emocionālo distanci. Pēdējos gados daudz strādāju ar savu terapiju, arī pielietojot "12 soļus" (Anonīmo atbalsta grupu satvars, izstrādāts 20. gs. 30. gados ASV). Daudz sev uzdevu jautājumus par to, kas un kāds senāk biju. Nu jau esmu sapratis, ka ir jārunā par sāpīgo, citādi tas vilksies līdzi visu dzīvi. Jo ātrāk atradīšu kādu uzticamu cilvēku, lapu un rakstāmo, kur varu uzrakstīt savu stāstu un to šim cilvēkam uzticēt, kurš mani nestrostēs un neizsmies, jo ātrāk atbrīvošos no sāpēm. Filma bija mūsu pašu, domubiedru, iniciēta, bez producentu pasūtījuma. Pats zvanīju režisoriem, meklēju naudu, gāju uz podkāstiem runāt par savu pieredzi. Beidzot varu runāt par savām ēnas pusēm publiski. Man nebija kauns par sevi. Un tas sākās ar sevis pieņemšanu.

Izjūtu lielu cieņu pret jebkuru, kurš izkārpījies no atkarības purva. Tas ir grūtāk, nekā varētu šķist, un diez vai daudzi šo smago aspektu līdz galam saprot.

Nesaprot gan, nē. Kaut kā mums Latvijas sabiedrībā dominē priekšstats, ka ir tikai jāsaņemas. Vēl neizprotam, ka šī ir slimība, kuru var izārstēt. Man pat grūti noformulēt, kā mēs uz šo skatāmies. Ja ģimenē viens vai divi ir alkoholiķi, tad ir kauns to pateikt citiem. Un tā ir visā Latvijas sabiedrībā. Ir kauns. Būtu forši, ja mēs vispār vairāk atvērtos un drošāk runātu par to. Es jau saprotu, ka te varbūt nostrādā mūsu kā mazas tautas faktors, tas, ka visi visu par otru zina, un ir lietas, ko mīļā miera dēļ negribas skaļi teikt. Varbūt tas nav saistīts pat tik daudz ar mentalitāti kā ar izglītību, postpadomju ietekme joprojām pastāv. Padomju laikos vispār ne par ko nevarēja runāt. Mums ir aizspriedumi pret citiem dzimumiem un rasēm, mēs baidāmies, ka pie mums nāks kaut kādi bēgļi, mums ir aizspriedumi pret seksuālajām orientācijām. Tomēr tīri pēc sevis spriežu, ka lietas tomēr iet uz labo pusi. Ja es to paveicu, tad to var arī citi. Redzi, kamēr pats nenonācu rehabilitācijas centrā, nezināju, kas ar mani ir. Tāpat kā pārējie, koķetēju ar ideju "es esmu dzērājs, redz, man tāda dzīve, iepūtiet. Tāda valsts sistēma". Vainoju visu un, tikai nonākot tur, sapratu, ka šī ir slimība, kuru iespējams dažādos veidos izārstēt.

TIMURA SUBHANKULOVA FOTO

Kaspars Dumburs: "Esmu atstājis iespaidu, ka smagās, spiedīgās vai destruktīvo varoņu lomas man sanāk organiski."