Tev iekšā ir visādi orgāni un sirds. Alises Zariņas spēlfilmas "Nospiedumi" recenzija

Kinoteātros Latvijā skatāma režisores un scenāristes Alises Zariņas spēlfilma "Nospiedumi", kas ar starptautisko nosaukumu "Flesh, Blood, Even a Heart" (apmēram "Miesa, asinis un pat sirds") pasaules pirmizrādi piedzīvoja Tallinas kinofestivālā "Melnās naktis" pērn novembrī. Nacionālajai kinobalvai "Lielais Kristaps" tā tika nominēta desmit kategorijās un saņēma trīs balvas – par labākajiem aktierdarbiem otrajā plānā (Leonarda Ķestere un Gatis Maliks) un labāko montāžas režiju (Armands Začs).

Pieteikumā lasāms: filmas "Nospiedumi" galvenās varones Līvas (lomā Ieva Segliņa) dzīvē pēkšņi atgriežas tēvs – nerealizējies mākslinieks, kurš pārliecinoši īstenojies kā alkoholiķis. Līvas pašapziņa, romantiskās attiecības un dvēseles miers tiek stipri satricināti.

Piekritīsiet – tāds sauss un ne sevišķi ieintriģējošs apraksts. Lai arī stāstam būtu jābūt par režisores Alises Zariņas (+/- 35 gadi) paaudzi un problēmām, šāds filmas pieteikums ir tik izplūdis, ka to uztver arī vecākā paaudze, kas skatījusies un atceras padomju laiku filmas, kur ģimenes tēva iedzeršana ir nevis problēma, bet ikdiena, klātesoša un saprotama, piemēram, "Mīlestība un baloži" (1984) vai jaunākai paaudzei "Jelgava 94". Sarunā "Kino rakstos" Armands Začs saka: "Dažādas vielas tiek lietotas pa labi un pa kreisi, bet es nevienā brīdī to neizceļu kā tādu pamattēmu, jo man liekas – tas vienkārši ir adekvāts realitātes atspoguļojums. Filmā taču tu veido kaut kādu vidi, un, ja tā vide ir "šeit un tagad", tad grūti ignorēt to, ka šeit un tagad narkotikas ir normalizētas, cilvēki tās lieto un lieto dažādi. Gan bezatbildīgi lieto, gan dažreiz šķietami atbildīgi, bet uz naža asmens nenobalansē. Tā vienkārši ir daļa no realitātes – tāpat kā, nezinu, 40. gadu filmās visi smēķē istabās un dzer viskiju. Un, ja kādam liekas, ka tur ir vieta pārmetumiem… nu, tas man liekas baigi šaurs veids, kā uz to skatīties. "Re, kur ir tā problēma, tāpēc tas cilvēks ir tāds!" Nu, tā jau gluži nav."

Kādu laiku sociālajā tīklā "Facebook" filmas profilā angliski bija lasāms teksts, kas latviski būtu apmēram šādi: "Jā, šis ir stāsts par tēva kompleksu! Nē, tu nedrīksti to tā saukt!" Tas jau skan daudz interesantāk.

Ieva Segliņa Līvas lomā.

Foto: Publicitātes

Filma nav par tēva kompleksu. Tā ir par pieaugšanu. Par pieaugšanu ne tādā nozīmē kā bērna – pusaudža – pieaugušā, bet par pieaugšanu (vai arī ne) katra paša dzīvē neatkarīgi no tā, cik vecs esi, vai tu esi tēvs, māte, vai tev ir bērni, vai pats esi bērns. Kura tad īsti ir tā pieaugšanas robeža? Kam jānotiek, lai skaitītos pieaudzis? Spēja risināt sadzīviskas problēmas? Tas, ka tev ir bērni, nepadara tevi pieaugušu. Vai otrādi – tas, ka tev ir vecāki, nenozīmē, ka tev ļauj būt bērnam. Tā tas ir noticis ar Līvu.

Drīzāk gribētos apzīmēt to kā meitas – mātes attiecību stāstu. Tēvs, lai arī kāds, ir tas, kurš neliek mazgāt traukus, neaizrāda par sīkumiem un neliek mācīties adīt zeķi. Īpaši šķirtā ģimenē. Tēvs ir svētki, karuseļi un saldējums. Kad Līvas drauga meita atbrauc ciemos pie tēva, redzot lelli Bārbiju, viņa saka: "Viņa izskatās pēc manas mammas. [..] Tu neesi tāda kā Bārbija. Ja Bārbiju nomet zemē, viņai nekas nenotiek, bet tevi nevar mest zemē. Tev iekšā ir visādi orgāni un sirds."

Neskatoties uz dažādajām darbības vietām (nav jau nemaz tik daudz), gribētos piešķirt filmai kameržanra apzīmējumu – maz personāžu, intīma, psiholoģiska noskaņa, uzsverot attiecības, dialogus un psiholoģiju, nevis lielus notikumus vai plašu darbību. Absurdā medicīnas iestāde ar tikpat absurdiem noteikumiem un (es ļoti ceru, ka tomēr kariķētiem) darbiniekiem ir tās ārējās pasaules personificējums, ar kuru mums katram tā vai citādi jātiek galā. Nemēdz būt tā, ka, izkūlies tam visam cauri, tu beidzot esi tas "pieaugušais".

Milzīgs paldies filmas operatoram Mārtiņam Jurēvicam, kura kamera glezno vārdiem nepateikto, radot precīzo noskaņu.

Nevajag uztvert šo stāstu kā hrestomātisku pamācību vai moralizēšanu. Režisore ar veselīgu, kaut gan diezgan melnu humoru ved mūs (lai nu cik veci mēs būtu) cauri tam, ko dzīve mums piedāvā. Apzināti nestāstīju sižeta pavērsienus, jo gribētos, lai katrs pats atrod sevi šajā stāstā un varbūt uzdrošinās beidzot pateikt un izdarīt to, ko Līva. Arī tāda ir pieaugšana.