Ilona Skuja: Kā risināt strīdus ar medijiem?

Strīdēties ar medijiem, portāliem, televīziju, radio var šķist bezjēdzīgi. Vai tad žurnālisti un redaktori ieklausīsies savas auditorijas paustajā kritikā vai bažās par pašu veidoto materiālu kvalitāti? Tikpat bezjēdzīgi varētu šķist strīdēties ar tiesnešiem, skursteņslauķiem, celtniekiem, arhitektiem, pārdevējiem, mediķiem – teju ar ikvienas profesijas pārstāvjiem par viņu darba lietderību, izvēlēm, profesionālajiem standartiem. Turklāt uz medijiem attiecas vārda un izteiksmes brīvības principi. Vai kritizēt un apšaubīt mediju nenozīmē vērsties pret šiem principiem un ierobežot preses brīvību?

Ja patērēju medijus, varu par tiem arī sūdzēties

Tomēr domu un izteiksmes brīvības līmenis attiecas ne vien uz medijiem, bet arī to lietotājiem. Izpausmes tam ir dažādas. Arī Latvijā cilvēki arvien vairāk patērē nevis tradicionālo mediju radītu saturu, bet dažādus podkāstus, tiktok, facebook, twich un citās platformās publicētus ierakstus un videosižetus, ko visdažādāko motīvu vadīti ir radījuši cilvēki, kas nepretendē uz žurnālista statusu. Tāpat savu pastāvīgu nišas vietu sabiedrībā ir ieņēmis uzskats, ka medijiem nevar uzticēties un patiesība, ja tāda vispār ir, ir meklējama citur.

Tāpēc būtiski, ka arī mediju lietotājiem ir tiesības izteikt savas domas un pretenzijas par to, kādas vērtības mediji aizstāv, kā tie atspoguļo vienu vai otru jautājumu, cik godprātīgi veido materiālus. 

Vēl jo vairāk – ja materiāls ir bijis par konkrēto lasītāju, skatītāju, klausītāju, viņa profesiju, kopienu vai viņam svarīgu jautājumu. Cilvēki savas domas un pretenzijas var izteikt “pa tiešo” - pašiem medijiem – šeit mediju prakse ir dažāda, bet pārsvarā mediji ņem vērā pamatotas norādes par neprecizitātēm, kļūdām un veic korekcijas. Prakse diemžēl rāda, ka ir arī redakcijas, kurām pat konstruktīvi un ļoti pamatoti izteikti iebildumi var palikt neizlasīti un neatbildēti. Bet tas nenozīmē, ka cilvēku kritisks viedoklis par mediju darbu nav vēlams un ka nav vērts censties to paust.

Vēl viena iespēja šobrīd ir vērsties pie mediju ētikas padomes kā neitrāla situācijas vērtētāja. 

Izskatot vairāk kā 280 sūdzības par mediju darbu, pārkāpumi konstatēti 37 gadījumos 

Latvijas mediju profesionālās darbības pašregulācijas organizācija, biedrība “Latvijas Mediju ētikas padome” pastāv sešus gadus. Tā ir saņēmusi un izskatījusi 282 iesniegumus, pārsvarā sūdzības un argumentētus lūgumus izvērtēt konkrētus mediju veidotus materiālus. Šādas sūdzības tiek izskatītas biedrības Ētikas padomē, kurā darbojas deviņi pašu mediju un to organizāciju ievēlēti nozares profesionāļi. Būs cilvēki, kas paudīs skepsi – vai pašiem mediju pārstāvjiem var uzticēt kritiski un godprātīgi izskatīt sūdzības par mediju darbu jeb vārna vārnai acīs neknābs, vai ne? Tomēr ir citādāk. 

Pirmkārt, biedrībā ir vairāk nekā 100 biedru – visdažādāko formu mediji un satura veidotāji, to vidū arī sīvi konkurenti, kuri Ētikas padomei izvirza 9 cilvēkus. Turklāt interešu konflikta gadījumā Ētikas padomes loceklis sūdzības izskatīšanā nepiedalās. 

Otrkārt, vairāk nekā piecus gadus ilgā Ētikas padomes darba prakse rāda, ka situācijās, kad par medija darbību sūdzējās tieši aizskartais clvēks vai organizācija, apmēram katrā trešajā reizē Ētikas padome ir konstatējusi, ka medijs nav pilnībā ievērojis profesionālās ētikas kodeksu un ir pārkāpis vienu vai vairākus tā punktus. Piecu gadu laikā par šādām sūdzībām sniegti 107 izvērsti un argumentēti atzinumi, un pārkāpumi konstatēti 37 atzinumos. Lai arī pārkāpuma konstatējums nav uzskatāms par sodu, tomēr parasti tam ir efekts – Ētikas padomes sniegtais atzinums ir publisks. Mediji, kam šādi pārkāpumi ir konstatēti, visbiežāk uztver to sāpīgi, iepazīstas ar lēmuma pamatojumu, rekomendācijām un reizēm – kas arī ir šo atzinumu mērķis – izvērtē savu žurnālistu, redaktoru darbību, informācijas iegūšanu, apstrādi, darbu ar informācijas avotiem un citus aspektus, lai izvairītos no līdzīgām situācijām nākotnē. Savukārt sūdzības iesniedzējam par viņam aktuālo jautājumu tiek nodrošināts cieņpilns un neitrāls izvērtējums. 

Ētikas padomes vērtējumi kā kompass gan auditorijai, gan medijiem 

Līdzīgi ir ar sūdzībām, kuras Ētikas padomei iesūta cilvēks vai organizācija, kas nav tieši minēts medija izveidotajā materiālā, bet ir tajā pamanījis, viņaprāt, būtiskas nepilnības un ir veltījis laiku argumentētam izklāstam. Šādu iesniegumu izskatīšana ir būtiska mediju kvalitātes standartu uzturēšanā – Ētikas padomē skatīts 131 iesniegums, ik reizi iepazīstoties ar medija veidoto materiālu, iedziļinoties kā sūdzības sniedzēja, tā arī medija argumentācijā un sniedzot abām pusēm skatījumu par dažādiem ar konkrēto situāciju saistītiem aspektiem. To vidū bieži ir arī rekomendācijas medija darba uzlabošanai. Lai arī šī Ētikas padomes darba daļa nav tik publiska kā tās sniegtie atzinumi, tā ir ne mazāk svarīga. Dažreiz sūdzības sniedzējs (un arī medijs) uzzina, ka Ētikas padome pilnībā vai daļēji piekrīt sūdzētāja novērojumam. Turpretim ir reizes, kad izglītots tiek pats sūdzības iesniedzējs. Ētikas padomei ikviens iesniegums palīdz labāk saskatīt aktuālos problēmjautājumus, izprast mediju praksi, informācijas iegūšanas metodes, mediju lietotāju vērtības, gaidas un intereses. 

Nedomāju, ka kaut viens medijs Latvijā jebkad ir bijis sajūsmā, uzzinot, ka Ētikas padomē saņemts iesniegums par tā veidoto materiālu un līdz ar to sniedzams redakcijas redzējums par konkrēto situāciju. Tomēr tieši tam ir brīvprātīgi piekrituši lielākā daļa mediju Latvijā, un šo pienākumu tie arī godprātīgi pilda. Rezultātā visās šajās situācijās tiek īstenots dialogs starp lasītājiem, skatītājiem, klausītājiem un mediju redakcijām. Tiek panākts, ka mediji sadzird savus patērētājus, ieklausās neitrāla profesionāla vidutāja viedoklī, bet cilvēkiem un dažādām organizācijām ir vidutājs, kas parūpējas, lai viņa intereses un bažas tiktu uzklausītas. 

Iespēja prasīt redakcionālo atbildību un profesionālo standartu ievērošanu ir būtisks aspekts, kas atšķir tā dēvētos tradicionālos medijus no jaunajiem medijiem – digitālā satura veidotājiem.

Lai nonāktu līdz šim risinājumam bija vajadzīgi apmēram astoņi gadi kopš idejas aktualizācijas līdz iecere par nozares pašregulāciju vispār tika īstenota. Kopš tā laika ir pagājuši vēl seši gadi un var teikt, ka pašregulācija nu jau strādā kā sistēma. Laikā, kad nereti izskan vēlmes, lai valsts arvien ciešāk regulētu visdažādākās lietas, mediju vides pašregulācijas piemērs, lai kalpo kā atgādinājums, cik grūti nāk pārmaiņas un tās prasa ne vien laiku, bet arī iesaistīto pušu iesaisti, piekrišanu un personisku ieguldījumu.