"Mēs nesaredzam zvaigznes". Saruna ar mākslas zinātnieci un kuratori Irēnu Bužinsku

Šonedēļ sācies nozīmīgs notikums Latvijas mākslas dzīvē – pirmo reizi Valmierā ar izstādēm, performancēm un diskusijām norisinās Mākslas gada balvas nedēļa. Noslēgumā, sestdien, 18. aprīlī, gaidāms nedēļas galvenais notikums, jaunā valsts apbalvojuma – Latvijas Mākslas gada balvas – pasniegšanas ceremonija. Balvu par mūža ieguldījumu saņems mākslas zinātniece un kuratore Irēna Bužinska. 

Pēc žūrijas atzinuma, "viņas profesionālo darbību raksturo nerimtīga interese par mākslas vēstures parādībām, kas politisko apstākļu vai laika gaitā mainīgās gaumes dēļ ir bijušas piemirstas vai nesaprastas, un spēja šo interesi rosināt arī citos". I. Bužinska veikusi fundamentālu darbu, pētot Voldemāra Matveja personību, un viņas redzeslaukā bijušas arī spilgtas fotomākslas parādības – Egons Spuris, Inta Ruka –, kā arī kinētiskās mākslas celmlauži Latvijā.

Kāda ir mākslas ietekme un tās atspulgs Latvijas sabiedrībā?

I. Bužinska: Apzināti vai neapzināti, bet gan mākslā, gan sabiedrībā notikusi liela polarizācija. Protams, saprotu, ka laikā, kad pavērts ceļš jaunajiem, cienījamos gados esošie seniori zināmā mērā jūtas izstumti no aprites, turklāt pēkšņi tikuši pasludināti it kā ne laikmetīgi, ne mūsdienīgi. Mēs esam stipri sadalīti, katrai paaudzei un arī katrai sabiedrības grupai izveidojies savs viedoklis, kas ir māksla un kāpēc tā mums vajadzīga. Iespējams, šī viedokļu dažādība un pretējo viedokļu nepieņemšana no vienas vai otras paaudzes arī liecina par mākslas atspulgu sabiedrībā.

Vai viena mākslinieka devums paver jaunus apvāršņus citiem? Vai Latvijas mākslas telpā var runāt par savstarpēju ietekmēšanos un pēctecību?

Pēctecība mākslas vēsturē ir interesanta tēma, jo katrs jaunais jau rodas, noliedzot to, ko izdarījuši citi. Tiesa, agrāk paveiktais kalpo kā tramplīns, kāpēc sevi konfrontēt radošajā izteiksmē ar to, ko izdarījuši iepriekšējie vai laikabiedri? Neapšaubāmi, Latvijas mākslas telpu ietekmējuši 20. gadsimta sākuma paaudze, mūsu pamats – Rozentāls, Purvītis, Valters un citi. Tradicionālos māksliniekus var pieņemt vai nepieņemt, bet tā ir vide, kurā izaugusi visa mūsu jaunākā paaudze, pat ja jaunie kareivīgi saka, ka visu dara paši.