Armands Znotiņš: Noslaucīt veselu laikmetu?

Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā aizvadītā gada pašā nogalē vēl otrreiz apskatīju Džemmai Skulmei veltīto izstādi, un tobrīd tā telpās jau bija redzama informācija par muzeja Lielajā zālē plānoto notikumu – gleznotāja, mākslas teorētiķa un Džemmas Skulmes dzīvesbiedra Ojāra Ābola darbu izstādi "Cilvēka absurdie projekti uz Zemes" (kuratore Elita Ansone). Šāda pēctecība šķita gluži pašsaprotama, jo Ojārs Ābols atzīts par izcilu 20. gadsimta otrās puses latviešu modernistu (citi pat piemēro jēdzienu "avangardists"), kurš, dzīvojot padomju totalitārās apspiestības un cenzūras apstākļos, spēja atraisīties no reālistiskās glezniecības metodes (to pārstāv, piemēram, 1955. gada "Ienaida negaisi") un attīstīt savu individuālo estētiku un pasaules redzējumu. Un patiešām – virzība no 1962. gada "Kalēju" tā sauktā skarbā stila uz 1982. gada "Kompozīcijas" abstrakcionismu ir uzskatāma un spilgta.

Vai tāds ir arī absolūtā vairākuma viedoklis? Nebūt ne – kā pareizi jāvērtē okupācijas perioda māksla, laikrakstā "KDi" 15.02.2026. māca mākslas zinātniece Anita Vanaga. Virsrakstam "Kalpotājs sistēmas spīlēs" seko galvenās tēzes: mākslinieks aiz dzelzs priekškara nespēj radīt neko patstāvīgu un iekšēji suverēnu ("Ojāra Ābola izstādē atpazīstam Pablo Pikaso, Fernāna Ležē, Bena Nikolsona, Antoni Tapiesa, Pjēra Sulāža, Roberta Raušenberga tiešas ietekmes, Rietumu melodijas, kuras bieži papildina didaktisks vēstījums, kas iekodēts nosaukumā"), šis mākslinieks sadarbojies ar čeku ("Ojārs Ābols un Džemma Skulme bija Latvijas VDK Izlūkošanas dienesta "īstenā darba veicēji""), viņš tātad noteikti ir ne tikai mentāli, bet arī fiziski degradējies indivīds ("redzam medicīniskos datus ar Ojāra fotogrāfijām, kas liecina par tendenci uz skoliozi"); aplūkojot 1965. gada darbu "Kompozīcija. Ķēde", pavīd vārs cerības stars ("vai tiešām Ābols būtu radījis ko oriģinālu?"), kas tūlīt pat pazūd. Iztrūkst tikai padomju laikam pierastās apsūdzības "pornogrāfisku materiālu izplatīšanā". Lai gan ne gluži: "Laulības paver durvis uz labklājību un pārticību. Tas bija viņš, kas bija ieprecējies krējumā." Nudien, norāde uz pornofilmām ir nepārprotama.

Armands Znotiņš, muzikologs.

Foto: Latvijas Avīze

Šāda domu gaita vēsta par divām savstarpēji saistītām pārliecībām. Pirmā – cilvēka veikuma vērtību vai nevērtību nosaka tas, ar ko viņš ir gulējis. Lilita Bērziņa kļuva par izcilu aktrisi tikai sabiedrisko lietu ministra Alfrēda Bērziņa dēļ, Rainis guva slavu kā Aspazijas vīrs, Konstantinu Raudivi bez Zentas Mauriņas neviens neatcerētos un tā tālāk. Otra pārliecība – mākslinieka vietu kultūras hierarhijā nosaka politiskais konteksts. Ja viņš padomju laikā paudis savas personiskās idejas, tā patiesībā ir tikai Rietumu pasaules estētisko atklāsmju atdarināšana, turpretī, ja viņš ielaidies kompromisos ar totalitāru varu, tad tas noteikti nozīmē galēju morālu pagrimumu.

No šādiem psiholoģiskiem rakursiem savukārt izriet divējāda problemātika. Vispirms – ja kāds cilvēks domā, ka otru vada tikai seksuāli merkantila rakstura motīvi, kā tad ir ar viņu pašu? Otrkārt, vesela laikmeta noslaucīšana gandrīz automātiski nes sev līdzi gribas un iniciatīvas vājumu. Ja Marģeri Zariņu, Jāni Ivanovu, Ādolfu Skulti noraksta kā padomju periodam un estētikai piederīgus komponistus, tad taču varētu atskaņot Alberta Jēruma, Longīna Apkalna, Volfganga Dārziņa darbus. Ja Zigmundu Skujiņu un Regīnu Ezeru atstāj bez kādas ievērības, tad varētu aktualizēt Edvartu Virzu un Jāni Veseli. Ja Rolandam Kalniņam un Jānim Streičam uzgriež muguru kā Padomju Latvijas kinorežisoriem, tādā gadījumā vēl jo vairāk jāatceras par Aleksandra Rusteiķa "Lāčplēsi", kam beidzot derētu uzrakstīt laikmetīgu kinomūzikas partitūru. Diemžēl nekas tāds nekad nenotiek.

Protams, šeit saskatāma arī sava gaišā puse. Cilvēki pievērš papildu uzmanību Ojāra Ābola lielajai retrospekcijai, apmeklē to un novērtē. Kā to precīzi formulējusi Māra Zālīte Jāņa Lūsēna rokoperas "Kaupēn, mans mīļais" libretā: "Jo zemāk ļautiņi krīt, jo augstāk tirāža kāpj."