Spēlēt savējiem. Saruna ar pianistu Georgiju Osokinu

Šonedēļ Jūrmalas festivālā klausītājiem jau vienpadsmito gadu gaidāmi klaviermūzikas svētki ar Osokinu dinastijas izcilajiem pianistiem. Andreja un Georgija klavierspēle izpelnījusies atzinību arī pasaules koncertzālēs, bet tēvs Sergejs ir viens no cienījamākajiem mūziķiem Latvijā. Katrs no Osokiniem saņēmis Latvijas valsts augstāko apbalvojumu mūzikā – Lielo mūzikas balvu, un šī savienība kļuvusi par pianisma mākslas zīmolu gan Latvijā, gan ārzemēs.

"Latvijas Avīze" sarunai uzrunāja Georgiju Osokinu. Pianists par savām patiesajām mājām sauc Latviju, bet, iedvesmojot klausītājus, muzicē ārzemju visprestižākajās koncertzālēs un uzstājas kopā ar pasaules ievērojamākajiem orķestriem, tostarp "Tokyo New City", "Amadeus", kamerorķestri "Kremerata Baltica" un pasaulslaveno latviešu vijolnieku Gidonu Krēmeru. 2025.gada rudenī sadarbībā ar skaņu ierakstu kompāniju "Deutsche Grammophon" klajā nāca Georgija jaunākais veikums – albums "For Arvo", kas bija pianista veltījums pasaulslavenajam igauņu komponistam Arvo Pertam viņa 90. dzimšanas dienā.

Ar ko trīs Osokini šoreiz iepriecinās savus klausītājus?

G. Osokins: Ar nepacietību gaidu atkalsatikšanos mūzikā un priecājos, ka šai tradīcijai aprit jau vienpadsmitā gadskārta. Kopā neesam spēlējuši bieži, tāpēc ikreiz mēģinām pārsteigt klausītājus ar kreativitāti un izveidot jaunus aranžējumus; repertuārs trim klavierēm nav ļoti plašs.

Pirmajā daļā spēlēsim klasiķus, būs gan Bēthovena, gan Brāmsa skaņdarbi, bet otrajā daļā skanēs Baha, Šūberta un tuvāk mūsu laikam, franču komponista Fransisa Pulenka darbi. Gluži tāpat kā mūsu uzticīgie klausītāji gaida koncertu, arī mēs, visi trīs Osokini, ļoti gaidām tikšanos ar savu publiku!

Visi trīs esat izcili pianisti, vai, gatavojot programmu, rodas kādi strīdi par repertuāru, par aranžējumiem?

Nē, strīdu nav teju vispār, vairāk priecājamies par iespēju būt kopā un spēlēt. Mūs vieno teju neredzamas saites, bez paskatīšanās citam uz citu saprotam un, protams, ļoti labi pazīstam. Cik zinu, pasaules mūzikā mēs, trīs pianisti no vienas ģimenes, esam diezgan unikāls gadījums. Tiešām nestrīdamies, vairāk iznāk pārdomāt loģistiku, kurš tiek, kurš netiek, jo Andrejam ir daudz projektu arī ārpus mūzikas, koncertiem un darba Mūzikas akadēmijā, tāpat arī Sergejam.

Šovasar jūsu tik aktīvajā koncertdzīvē pasaulē, jūlijs veltīts Latvijas klausītājiem, pašā mēneša izskaņā gaidāms koncerts arī Mazajā Mežotnes pilī.

Mežotnes koncerta tradīcijai šovasar ir jubileja – būs desmitā reize, spēlējot šajā brīnišķīgajā vietā. Koncertam esmu paredzējis gandrīz pilnībā jaunu programmu, kura saistīta ar dabu. Skanēs jubilāra Pētera Vaska skaņdarbs, būs arī Šūberts un Šūmanis. Mazā Mežotnes pils ir ļoti īpaša vieta, varētu pat teikt – maģiska, tur saplūst skaistums, mūzika un klausītāji, kuri ir šīs maģijas neatņemama daļa. Mežotnē nekad nerodas ikdienišķa, standarta atmosfēra, tur koncerti noris neformāli, intīmi. Tā ir vieta, kur allaž mīlu atgriezties un kur mūziķi, mākslinieki un publika jūtas ļoti gaidīti.

Kādas emocijas ar savu spēli jūs vēlaties radīt publikā?

Tas ir labs, bet sarežģīts jautājums, jo spēlējot pats galvenais ir itin kā atvērt kanālu, kuram pieslēdzoties klausītāji var atklāt un apjaust ko īpašu, būtisku vai interesantu, varbūt pat ko sarežģītu un ne tik pozitīvu par sevi un sevī. 

Viens no mūzikas galvenajiem uzdevumiem ir dot iespēju cilvēkam atklāt sevi. 

Arī pats koncerta laikā reizumis pat varu aizmirst, kur es esmu, kāds esmu, patiesībā ir liels jautājums, kur, translējot šo kanālu, īsti atrodas mākslinieks un viņa gars. Protams, domāju arī par to, lai klausoties cilvēkos rastos krāšņāks, bagātāks garīgais slānis. Tiesa, no 2000 klausītājiem, iespējams, šim kanālam pieslēgsies vien desmit, bet arī tad mana mūziķa misija būs izpildīta. Savā ziņā mūzika cilvēkā atver istabu pēc istabas, ikkatra no tām arvien ir ar dziļāku nozīmi. Stāstot par mūziku, vārdi vienmēr reducē sajūtas, tāpēc mūziku ir grūti nodefinēt.

Vai ir kāds skaņdarbs, kurā saklausāt mūsdienas, mūsu sarežģīto un nedrošo laiku?

Pēdējo gadu daudz esmu strādājis ar Arvo Perta skaņdarbiem un, liekas, viņa mūzika šobrīd ir īpaši aktuāla. Viņš stāsta par cilvēces vienotību, to saredzot caur garīgumu, nevis caur politiku, ekonomiku un visu pārējo. Turklāt, Arvo Perta mūzika ir ārkārtīgi trausla, gluži kā šī laika pasaule, kurā garīgums būtu ļoti nepieciešams, tādējādi, cilvēkiem dodot pareizo vektoru, noteiktu virzienu. Dažreiz šī mūzika skan kā meditācija, dažreiz tā ir visaptveroša, bet tā nav izklaidējoša.

Un, protams, arī mūsu Pētera Vaska skaņdarbi, viņa mūzika ir superjūtīga, sensitīva un, runājot par dabu, pat pārpasaulīga. Abus šos komponistus šobrīd gribas gan klausīties, gan atskaņot.

Un pretēji, vai ir kādi skaņdarbi, kuri šim laikam nebūtu piemēroti, atliekami gaišākiem laikiem?

Tā ir mūzika, kura saistīta ar spēku un varu egocentriskā nozīmē, šobrīd tiešām nejūtu, ka šāda veida mūziku vajadzētu spēlēt.

Tiesa, šis ir subjektīvs spriedums, jo būtiski, kā mūziku spēlē un kāda ir mūziķa koncepcija. Arī Vāgneru var spēlēt, piemēram, Izraēlā, un tas būs notikums ar savu vēsti. Vienmēr uzsveru, ka mākslas kritērijs ir talants, un tas, cik mākslinieka sniegums bijis pārliecinošs. Būtiski, lai radītais ir tik uzrunājošs, ka mūzika, māksla, teātris, kino spēj pārliecināt savu skatītāju un klausītāju tiem sekot. Būtiskākais ir, nevis par ko, bet kā mākslinieks to darījis.

Tomēr pilnīgi piekrītu, šobrīd nav laiks, kad var atskaņot it visu, ik domu nepieciešams pārdomāt. Īpaši klasiskajā mūzikā, kura nav izklaidējošais žanrs un klausītājiem liek domāt par dzīvi, par vēstījumu, par ceļu.

Kam spēlējot ir būtiska nozīme?

Radot jaunu programmu, vispirms mēģinu to spēlēt saviem cilvēkiem, tiesa, ne vienmēr tas izdodas. Turklāt šie pirmie koncerti galvenokārt joprojām notiek šeit, Latvijā, tas ir koncerts Mazajā Mežotnē vai kur citur. 

Sākot spēlēt jaunu skaņdarbu, nekad īsti nevar zināt, kur dosies interpretācija un kad tā būs gatava. 

Pēc pirmās reizes programma jānospēlē vēl reizes piecas vai sešas, tikai tad un arī tikai varbūt nāks sapratne, kā skan, kas izdevies pareizi un kas ne tik ļoti. Interpretācija pati par sevi ir kā dzīva būtne, nevar īsti pateikt: jā, šobrīd esmu gatavs nospēlēt un būs labi. Gandrīz nekad nevari būt īsti gatavs – spēlējot koncertzālēs, ikreiz nepazīstams, jauns instruments, ikreiz cita publika, pat dabas apstākļi var ietekmēt spēli. Koncerts ir laika sprīdis, pilns skaistuma, bet nekad tu nezini, kā viss izdosies. Piemēram, kino. Kad filma gatava, tas ir galējais rezultāts un vienmēr tāds būs, bet ar dzīvo mūziku nekad nevar zināt, kur vedīs tās interpretācija. Klasiskās mūzikas spēks ir tās dziļumā un interpretācija ir tās lielākais skaistums.

Teicāt, ka spēlējat savējiem. Cik brīnišķīgi tas skan, viena no mūsdienu pasaules lielajām problēmām ir cilvēku nespēja atrast savējos.

Jā, tāpēc droši varu teikt, ka šeit, Latvijā, vienmēr jūtos kā īstajās mājās. Te priecājos uz skatuves eksperimentēt pat tad, ja tie ir oficiālie koncerti. Latvijā zinu, ka klausīties koncertu nāks cilvēki, kuros es pēc tā ieklausīšos. Te izprot manu spēli, un šī abpusējā sadarbība ir ļoti produktīva.

Pilnīgi piekrītu, ka savējos, līdzdomājošos cilvēkus ir ļoti grūti atrast. It īpaši grūti, ja mākslā radīta kāda specifiska noskaņa vai noteikta filozofija. Cilvēkam izolēties sevī ir pats trakākais, kas vien var notikt. Vienmēr jāmēģina būt ar atvērtu prātu, acīm un ausīm, cilvēkos ir jāieklausās un tie jāredz. Tiesa, redzēt savējos un viņos arī ieklausīties ir spēja, kas jāizkopj.

Turklāt, "manējie" ne vienmēr ir mūziķi, daži ar mūziku saistīti pavisam maz, kāds saistīts ar citu mākslas veidu, dažs pat vispār nav saistīts ar mākslu. Katrā cilvēkā mīt kāds noslēpums, ja, klausoties mūziku, cilvēks ir atvērts un kaut intuitīvi mēģina to saprast, tad klausītājs vienmēr man varēs ko ieteikt, turklāt šāds ieteikums būs pats vērtīgākais.

Jūs bieži spēlējat kopā ar Gidonu Krēmeru. Kāda nozīme uz skatuves ir talantam, darbaspējām un skolotājiem, aizbildņiem?

Iespējams, vislielākā nozīme ir disciplīnai. Gidons savos gandrīz 80 gados spēlē un strādā katru dienu, viņš teju nepārtraukti rada ko jaunu projektos, programmās, arī raksta. Viņš ir ārkārtīgi disciplinēts, kreatīvs un produktīvs cilvēks. Man jau daudzus gadus bijusi un joprojām ir tā laime būt viņam blakus un visu vērot. Iespēja pieskarties patiesam ģēnijam ne vien uz skatuves, bet arī aizskatuvē, ir ļoti unikāla. Esmu laimīgs kopā ceļot un kopā domāt, apspriesties un kopā spēlēt.

Disciplīnai tiešām ir liela nozīme, protams, liela nozīme ir arī talantam. Tomēr talants ir Dieva dāvana, kas liks arī mocīties, citu variantu nemaz nav. Lai talantu atvērtu, nepieciešams daudz strādāt, nepieciešams izmēģināt teju visu iespējamo, un nekad nevienam nav garantijas, ka sanāks un izdosies. Rezultāts ir tikai viena daļa, galvenais ir process; atverot talantu, kādam process notiek ļoti strauji, citam cilvēkam tas būs ilgs. Izcils koncerts ir rezultāts, kas radies disciplīnas un talanta kombinācijā, kur darbam, protams, ir ļoti, ļoti liela nozīme.

Paldies, Georgij! Latvijas klausītāji tiešām tiek lutināti, mums ir tik daudz talantīgu mūziķu un komponistu.

Tā patiešām ir unikāla parādība, vienmēr par to stāstu ārzemju medijiem un mūzikas profesionāļiem, jo viņi jau nezina, cik neliela ir mūsu valsts un cik neliels tās iedzīvotāju skaits. Un tad viņi brīnās, kā pie mums var būt tik izcila mākslas oāze.