Spēles veids, ar kādu iedzīvināti Latvijas Leļļu teātra izrādes "Sibīrijas haiku" dokumentālie notikumi, ir vēl viens iemesls tās veiksmei.

Latvijas Leļļu teātra iestudējums pēc lietuviešu rakstnieces Jurgas Viles garstāsta "Sibīrijas haiku" motīviem saņem gan publikas, gan recenzentu plašu uzmanību. Ir pamats domāt, ka tā būs arī ilgstoša, un pirmo iemeslu tam sniedz saturs un tēma, kas atsaucas uz būtisku 20. gadsimta vēstures lappusi lietuviešu, latviešu un igauņu tautu likteņos. Pie tās atkal un atkal atgriežamies, pētot ģimeņu radurakstus un pagriezienu punktus. Kaut arī izrādes faktoloģiskais materiāls neatklāj neko principiāli jaunu tajā, kas zināms par dokumentālajiem notikumiem, tomēr spēles veids, ar kādu tie iedzīvināti, ir vēl viens iemesls izrādes veiksmei. Trāpīgā netradicionālā spēles forma sniedz skatītājiem atslēgu uz emocionāli ietilpīgu klātbūtni, piedzīvojot pagātnes notikumus (bērniem – nemaz vai maz zināmos, pieaugušajiem – zināmos). Mākslinieka Uģa Bērziņa un režisora Valtera Sīļa radošais tandēms ietilpina miniatūrajā "Sibīrijas haiku" neaptverami plašu materiālu, kur, tieši tāpat kā grāmatā, darbība notiek bērna atmiņu skatījumā.

Mirkļu kadrējumi

Grāmatas "Sibīrijas haiku" autores vectēvs ir viens no nedaudzajiem izdzīvojušajiem lietuviešu bērniem, kuri 1946. gadā "bāreņu vilcienā" atgriezās no Sibīrijas izsūtījuma. Galvenā varoņa atmiņu stāstījumam cauri vijas sirsnīga intonācija, kas sākumā šķiet pārāk vienkārša. Tomēr jāpiekrīt, ka vecvecāku paaudzes bērnības ainiņas un arī pieaugušo atmiņas mēdz idealizēt to, kas bijis, "kad piens bija baltāks un zāle – zaļāka". Arī es kā daudzi esmu bijusi pārsteigta par deportēto cilvēku nelaimīgajos dzīves stāstos sadzirdamo pozitīvismu un gaišo skatu uz tiem.

Grāmatas galvenā varoņa mazā Aļģa mutē neskan nosodījums, pārestības sajūta vai naids. Gluži pretēji, maigums, labsirdība, pat bezbēdība dzēš izsūtījuma notikumu traģisko būtību. Epizodes virknējas cita pēc citas gluži kā vilciena lopu vagoni, kas ved sižeta varoņus prom no dzimtenes – tālāk un dziļāk postā, netīrībā, vardarbībā, uz badu, aukstumu un beztiesību. Tomēr teksti aktieru intonācijās skan paradoksāli sirsnīgi, viegli un trausli. Līdzās aktieriem uz skatuves atrodas milzu ekrāns, uz kura dzīvās animācijas tehnikā darbojas aktieru roku kustināti tēli. Gata Krievāna mūzikas un skaņas partitūra un videomākslinieka Toma Zeļģa attēlu montāža rada klātbūtnes sajūtu par notiekošo te un tagad.

Pieci aktieri stāsta grāmatas fragmentus, sēžot pie galda. Viņu rokas spēlējas ar papīra zīmējumiem, kociņiem, arī skaņas imitējošiem sadzīviskiem priekšmetiem. Vienkārši. Varbūt tieši tā izskatījās kolektīvā vēstuļu, grāmatu un laikrakstu lasīšana tur, Sibīrijas sādžās un mitekļos?

Līdzās aktieriem uz skatuves atrodas milzu ekrāns, uz kura dzīvās animācijas tehnikā darbojas aktieru roku kustināti tēli.

Spēle ar iztēli

Stāstnieku lomās iejūtas aktieri Rihards Zelezņevs (Aļģis), Baiba Vanaga, Elīna Bojarkina, Kristīna Varša, Artūrs Putniņš. Balss tembros sajūtama tuvā, aizkustinošā attieksme pret miniatūrajos papīra gabaliņos iemiesotajiem tēliem. Un skatītājiem brīžiem šķiet, kā pat ar tausti sajūtamās faktūras pārceļo no izpildītāja uz ekrānu un vēl tālāk – uz vērotāju uztveri. Tūlītējs palielinājums iegūst dubultu efektu – identificēšanos ar stāstnieka balsi un mazu, bet precīzu atspērienu domu un sajūtu lidojumam. Līdzpārdzīvojumam blakus nostājas iztēle. Iedarbīgais spēles princips kā emocionāli uzvilkta atspere trāpa tieši tur, kur tā bija nomērķēta. Tur, kur mājo mūsu fantāzija.

Formāts savā ziņā atgādina japāņu poētisko haiku formu, kas 5–7–5 zilbju izkārtojumā trijās rindās ietilpina mirkļu ainavu vai noskaņu. Askētiskā izteiksme, aprautie vārdi un dzejas struktūra iegūst papildu nozīmi.

Lakoniska forma un jūtīga attieksme raksturo režisora Valtera Sīļa radošo pieeju kopumā. Kādā citā plašākā Sīļa un Bērziņa kopdarbu izrāžu analizē būtu vieta vairākām izrāžu koncepcijām, kur oriģināls spēles princips satura atklāsmē ir neaizvietojams. Raksturīgs ir izrādes Rasas Bugavičutes-Pēces "Puika, kas redzēja tumsā" formas izvēles piemērs Latvijas Nacionālā teātra repertuārā. Radioteātra žanram tuvā izteiksme papildina tēmu un personāžu attiecības ar vienkāršu, bet precīzu skatuves uzstādījumu.

Noslēgums

Šķiet, ka svaigi remontētajās Krišjāņa Barona ielas telpās, kur janvāra sākumā atgriezies Latvijas Leļļu teātris, iemājojušas jaunas radošas vēsmas. Jaunākie iestudējumi "Riekstkodis un Žurku ķēniņš", "Pa sivēna pēdām", "Sibīrijas haiku" pārliecina ar meklējumiem gan atvērtā dialogā ar skatītājiem, gan māksliniecisko eksperimentu virzienos. Izrāžu veidošanā iesaistās arī mākslinieki, kuri līdz šim nav strādājuši leļļu-objektu žanrā, arī tas rāda jaunu – nopietnu attieksmi pret bērnu auditoriju un pārsteidz ar spilgtu tēlainību.

Uzziņa

Jurga Vile, Lina Itagaki, "Sibīrijas haiku", iestudējums Latvijas Leļļu teātrī

  • Režisors: Valters Sīlis, mākslinieks Uģis Bērziņš, Gata Krievāna mūzika, videomākslinieks Toms Zeļģis, gaismu mākslinieks Uldis Andersons, tulkotāja Dace Meiere.
  • Lomās: Rihards Zelezņevs, Baiba Vanaga, Elīna Bojarkina, Kristīna Varša, Artūrs Putniņš.
  • Nākamās izrādes: 16. februārī.

Izvēlies savu soctīklu platformu, lai sekotu LASI.LV: Facebook, Twitter, Draugiem vai arī Instagram. Pievienojies mūsu lasītāju pulkam, lai saņemtu īpaši tev atlasītu noderīgu, praktisku un aktuālu saturu.