"Pazavērsimies uz pasauli kā brīnumu!". No režisora, rakstnieka, gleznotāja Jāņa Streiča atvadoties

Mums visiem tik tuvais un dārgais CILVĒKA BĒRNS aizsaukts mūžībā. Laikā, kad visi sērojam, sarunās, intervijās, fotogrāfijās atceramies, dalāmies ar kopīgi piedzīvoto, visdziļāk uzrunāja Ziemeļlatgales laikrakstā "Vaduguns" publicētais Jāņa Streiča Lietuvas mājās uzņemtais video ar Meistara uzrunu latgaliski 2020. gada nogalē, kas noslēdzas ar šo: "Pazavērsimies uz pasauli kā brīnumu!"

Un vai patiesi šajā sarežģītajā laikā, kad dzīvojam kā uz pulvera mucas un ik pārdienas saņemam sēru vēstis par lielisku un iemīļotu cilvēku aiziešanu, viņa dziļā dzīves, sava novada mīlestībā un ticībā balstītais "uzsaukums" (ar zelta maliņu, Streičs vēl piebilda) nav ne tikai mierinošs, bet pat celsmīgs?!

Likās, ka Meistars ir mūžīgs. Un tāds arī paliks – mums, uz grēcīgās Zemes palikušajiem – savās filmās, gleznās, grāmatās. Viņš pats varēs tagad Mūžības dārzos apspriest ar Leonīdu Leimani, Jāni Klīdzēju, Ingrīdu Sokolovu, Viju Artmani, Lilitu Bērziņu, Hariju Kukelu, dēlu Kristapu, Romualdu Ancānu, Ventu Vecumnieci un citiem, tur jau priekšā esošajiem, savus lielos mūžības plānus.

Jāņa Streiča divdesmit divās filmās, viņa grāmatās, gleznās, TV filmu arheoloģijās, Dairas Āboliņas grāmatā notvertais "Jāņa Streiča maģiskais reālisms", Meistara siltā un plašā sirds, ticība, dzīves prieks un humora sajūta mūs turpinās valdzināt, uzrunāt un stiprināt. Režisors, kuram bijusi izšķiroša loma tik daudzu aktieru dzīves ceļā – sākot no "nenopietnā cilvēka" Jāņa Paukštello, Ināras Sluckas "Piena ceļā" līdz Rūdolfa – Romualda Ancāna – skaistajai, ja tā drīkst izteikties, aiziešanai no šīs saules viņa dzīvei veltītajā filmā, kas ietver sevī visu Blaumaņa darbu metus.

Režisoram piemita prasme dziļi ieskatīties mūsu tautas dabā, raksturos, tikumos un netikumos, un viņš apbrīnojami trāpīgi prata tos atspoguļot savos darbos. Ne tikai mūžīgajā "Limuzīnā Jāņu nakts krāsā", kuru skatāmies n-tās reizes un tik labprāt citējam, vai lielajā klasikā (vārda visās nozīmēs) – ar pieticīgiem līdzekļiem radītajā Anglijas skatuves kaislību stāstā "Teātris" –, bet arī traģiskākos, dziļumā gruzdošos darbos – "Svešās kaislības", "Carmena horrendum" –, arī jaunāko laiku, neatkarības un "mežonīgā kapitālisma" laikā radītajās filmās "Likteņdzirnas" un "Vecās pagastmājas mistērija" .

Pāri visam – savu ticību un piederību Latgalei apliecinošais "Cilvēka bērns". Citāti no šīs filmas – "Skatos, cilvēks nāk!" un aizmigušā Boņuka ienešana mājās ar "Lai aug!" – daudzu cilvēku dvēselēs iespiedušies uz mūžu. Apbrīnojami, ar kādu dabiskumu un vieglumu Jānis Streičs savos darbos radījis un rādījis mistiskas vīzijas, lūgšanas, pacelšanos debesīs... Iespējams, par skaistāku un vieglāk izsāpamu tas pārvērš arī paša lielā mākslinieka un dzīves Meistara aiziešanu.

Lai gaišs un viegls ceļš – arī Mūžībā pazavēršoties!