Mūžībā devusies izcilā Jaunatnes teātra aktrise Anda Zaice

2026. gada 23. janvārī mūžībā devusies izcilā bijusī Jaunatnes teātra aktrise Anda Zaice (11.06.1941–23.01.2026), sociālajos tīklos vēsta Eduarda Smiļģa Teātra muzeja pārstāvji.

Anda Zaice absolvējusi Dailes teātra 3. studiju 1962. gadā. Divus gadus viņa strādāja Liepājas teātrī, bet 1964. gadā sāka darbu Jaunatnes teātrī, ar kuru bija saistīta gandrīz trīsdesmit gadus, kļūstot par vienu no tā vadošajām aktrisēm.

Teātra zinātniece Gundega Zeltiņa raksturojusi Andu Zaici kā “mākslinieci ar smalku garīgu struktūru un neparastu ķermeņa plastisku izteiksmību. Aktrisi, kura uzmirdzēja līdz ar šī teātra panākumiem un apdzisa, kad viņas teātris tika likvidēts.”

Aktrisē īpaši izcēlās viņas plastika, muzikalitāte un iekšējā brīvība. Aktieris Rūdolfs Plēpis, atceroties sadarbību ar kolēģi, norādījis: “Kā aktrise viņa neiekļāvās nekādos rāmjos, bet perfekti izpildīja visas režisora norādes.” Vienlaikus šī “neiekļaušanās rāmjos”, kā rakstījusi teātra pētniece Silvija Geikina, galvenokārt bijusi iekšēja – radoša un eksistenciāla, nevis ārēja.

Jau studiju laikā Anda Zaice izcēlās ar oriģinalitāti un izteiksmīgu kustību valodu. Skatuves kustības, dejas un ritmikas pedagogi īpaši uzsvēra viņas muzikalitāti, precizitāti un plastisko kultūru, kas kļuva par būtisku viņas skatuves rokraksta daļu.

Anda Zaice radījusi virkni spilgtu un Latvijas teātra vēsturē paliekošu lomu, tostarp:
– Tils Nēles Š. de Kostēras “Leģendā par Tilu Pūcesspieģeli” (1966),
– Vera Maksima Gorkija “Pēdējos” (1967),
– Katerina Aleksandra Ostrovska “Negaisā” (1971),
– Meita Aleksandra Čaka “Spēlē, Spēlmani!” (1972),
– Saša Antona Čehova “Ivanovā” (1975),
– Antiņš Raiņa “Zelta zirgā” (1976),
– Solveiga Henrika Ibsena “Pērā Gintā” (1979),
– Uļita Ostrovska “Mežā” (1981),
– Madara Māras Zālītes “Pilna Māras istabiņa” (1983),
– Anna Valeska izrādē “Jubilejas gads” (1990),
– Draudzene “Neglītajā pīlēnā” (1991).

Šīs un daudzas citas lomas apliecina Andas Zaices nozīmīgo vietu Latvijas teātra mākslā.