Izlasot kļūst gaiši. Saruna ar tulkotāju Jolantu Pētersoni

Šogad 39 grāmatu konkurencē par Jāņa Baltvilka balvas starptautisko laureāti tika atzīta norvēģu rakstniece Marija Parra par grāmatu "Mēs ar Tūru" un tās tulkotāja Jolanta Pētersone.

Sabiedrības pārstāvju vērtējumā, kuri pēc balvas nolikuma jau no pirmsākumiem vērtē grāmatas kopā ar saviem bērniem un skolēniem, norvēģu rakstnieces darbs ir raksturots tā: "Marija Parra lasītāju atgriež bērnībā, ļaujot lūkoties uz notiekošo bērna acīm. Pats labākais ir tas, ka vienkāršā, cilvēcīgā un nedaudz amizantā veidā var saprast, kā uz lietām skatās tie, kas ir jaunāki par pieaugušajiem. Šī grāmata ir lieliska lasāmviela tiem, kuriem ir aizmirsies, kā ir tad, kad pasaule visapkārt ir vienkārša, taču kādas konkrētas nianses kļūst svarīgākas par citām. Jebkurš pieaugušais ieraudzīs ikdienas situācijas, kurās reiz ir atradies bērna, vecāka vai jaunieša kurpēs. Šī varētu būt obligātā lasāmviela visiem vecākiem un skolotājiem."

Jolanta Pētersone, kura ir bijusi ļoti ražīga un vērtīgus literāros darbus tulkojusi arī no zviedru un citām valodām, sarunā ar "Kultūrzīmēm" uzsvēra: "Ir autori, kurus tulkot ir viegli tāpēc, ka ar viņiem izjūtu tādu kā radniecību, tulkojot Parru, daudz domāju un sajūtu pati savu bērnību."

Jolanta Pētersone: "Neticami, cik ļoti man ir paveicies, ka esmu varējusi tulkot Marijas Parras (no kreisās ) grāmatas. "Mēs ar Tūru" ir jau ceturtā, pirms tam bija "Vafeļu sirdis", "Vārtsargs un jūra" un "Glimmerdāles Tonje". Ļoti, ļoti priecājos par Baltvilka balvu – visi, kas lasījuši Parru, zina, cik brīnumlaba rakstniece viņa ir."

Foto: No personiskā arhīva / Latvijas Mediji

Kā jūs atradāt norvēģu valodu vai kā valoda atrada jūs?

J. Pētersone: Liekas, ka tas viss notika nejauši, mācījos Draudzīgā aicinājuma Cēsu Valsts ģimnāzijā un mūsu angļu valodas skolotāji piedāvāja sestdienās pamācīties arī zviedru valodu. Ģimnāzijā ir absolventu tradīcija braukt uz skolu stāstīt, kādā augstskolā viņi iestājušies, un reiz viena absolvente stāstīja par Latvijas Kultūras akadēmiju. Tas notika jau sen, bija 1996. gads, Kultūras akadēmija dibināta samērā nesen. To klausoties, man likās, ka tā ir īstā skola, kur tiešām gribētos nokļūt. Skatoties piedāvātās programmas, bija gan skaidrs, ka aktieros neiešu, savukārt kultūras teorija neliekas ļoti interesanta. Un tad pamanīju Starpkultūru sakaru programmu, kas tajā gadā studentus uzņēma divos virzienos: Latvija–Francija un Latvija–Norvēģija. Biju dzirdējusi, ka franču valoda izslavēta kā grūta, savukārt norvēģu valoda ir līdzīga zviedru valodai. Tāds bija tas celiņš.

No celiņa tagad esat iestaigājusi platu ceļu. Kas norvēģu literatūrā ir tas, kā trūkst latviešu literatūrā?

Liekas, norvēģu literatūra papildina mūsējo un vai ikkatram lasītājam ir savi ļoti mīļie autori. Marija Parra man ir vismīļākā no visiem, un uzskatu, ka man ir ārkārtīgi paveicies, ka varu viņu tulkot. Protams, jokojot varu teikt, ka būtu gribējies tulkot arī Astrīdu Lindgrēnu vai Tūvi Jansoni, bet šo abu autoru darbi latviski lasāmi jau sen. Marija ir mans lielais tulkotājas laimests, viņa raksta tik dzīvi, ar fantāziju, ar humoru un asprātību, lasot ir gan jāsmejas, gan jāraud. Izdevniecības "Liels un mazs" korektore Guna Kalniņa reiz par grāmatu "Vafeļu sirdis" teica, ka tādas grāmatas, kur jāsmejas no sirds, esot, bet pavisam maz to, "kur tev tā no visas sirds jāraud". Es vēl piebilstu – un pēc kuru izlasīšanas kļūst gaiši. Tik tiešām, maz ir to, kuras lasot vari no sirds paraudāt un pēc tam, kad esi paraudājis, vēl var atkal pasmieties. Tomēr – esmu tulkotāja, neesmu literatūras kritiķe, līdz ar to man grūti raksturot Marijas Parras darbus. Tiesa, ir autori, kurus tulkot ir viegli tāpēc, ka ar viņiem izjūtu tādu kā radniecību, tulkojot Parru, daudz domāju un sajūtu pati savu bērnību. Protams, ainavas ir citādas, bet viņas rakstītajā atklāta īsta bērnības sajūta, ko, visticamāk, sajūt gan bērni, kas lasa, gan arī viņu vecāki.

Es pat mazliet baidos, vai nav tā, ka vecākiem Parras grāmatas patīk pat labāk nekā bērniem.

Un šī ir jau ceturtā jūsu tulkotā Parras grāmata. Vai būs vēl?

Jā. Tulkoju jau nākamo grāmatu par šiem abiem – brāli un māsu, par Īdu un Tūru. Un fragmentu no tās lasīšu arī Baltvilka lasījumos.

Pirms gadiem jūsu tulkotājas ceļa sākumā reiz teicāt, ka grāmatas iesākumā jums esot bail tulkot. Vai tas nu pārgājis?

Bailes gan pavisam nepāriet, tiesa, iespējams, tas ir pārāk stiprs vārds. Marijas Parras grāmatas gan tulkot ir mazliet vieglāk, jo to stāsts turpinās, līdz ar to drusciņ taciņa jau ir iemīta. Nav arī vairs jādomā, kā atveidot personu vārdus, kas parasti ir diezgan sarežģīti. Tomēr, pirmo reizi lasot, es vienmēr nodomāju: ārprāts, kā to vispār tagad pārtulkot? Piemēram, šajā jaunajā grāmatā ir norvēģu ģimene, viņi runā jaunnorvēģu valodā. Tad viņi aizbrauc uz Zviedriju, un tur kempingā iepazīstas ar zviedru meiteni. Tā kā abas valodas ir tik līdzīgas, Marija Parra pavisam mierīgi var rakstīt zviedriski un, romānā pēkšņi parādoties vēl kādam citam bērnam, kas runā norvēģu valodā, uzreiz būs skaidrs, ka viņš nāk no Norvēģijas. Taču man ir jādomā, kā to visu uzrakstīt latviski, kā to izdarīt vislabāk? Tas vēl ir jāizdomā.

Norvēģija latviešiem jau vairāk nekā simt gadus liekas kā sapņu zeme, kuras autoru darbus pirms jums latviski parādīja Lizete Skalbe, arī Elija Kliene un mūsdienās, piemēram, Mudīte Treimane. Kas mūs aizrauj Norvēģijā un norvēģu literatūrā?

Droši vien tie kalni, kuru mums nav. Tomēr Kultūras akadēmijas studiju laikā lasot norvēģu literatūru, piemēram, Sigurda Hola grāmatu, kurai vairs neatceros pat nosaukumu, atceros tās aprakstītās šausmas. Tur bija jauns saimnieks, kurš bija ieguvis zemi, un aprakstīts, ar kādām pūlēm viņš nolīdis savu meža gabalu, kā iekārtojies neauglīgajā zemē, kā viņš tur ir pūlējies, un beigās viņam tieši viņa pleķītī nocērt galvu. Man liekas, ka mums tik smaga melnuma nav, tiesa, negribu arī teikt, ka norvēģu literatūrā ir tikai briesmas, bet tas ir zināms aspekts. Arī bērnu literatūrā viņi tomēr ir daudz drosmīgāki nekā mēs un bērniem raksta par ļoti dažādām tēmām. Mēs vēl tikai diskutējam, kā un vai bērniem stāstīt par nāvi, bet norvēģiem nāve liekas dabiska dzīves sastāvdaļa, ko aprakstīt arī bērnu literatūrā.

Nejauši nonācām pie nesenā skandāla latviešu literatūrā.

Kāpēc iedomājamies, ka laimīgās bērnības aprakstos visam ir jābūt kārtībā?

Mēs neiedomājamies, un man liekas, ka tā saucamie skandāli par bērnu literatūru ir tādi kā drusku liekulīgi. Bērni literatūrā neieraudzīs neko tādu, ko viņi jau nebūtu redzējuši dzīvē, un dzīvē viņi redzējuši daudz ko trakāku, nekā jebkurš varētu uzrakstīt. Tie ir pieaugušie, kuri literatūrā ierauga kaut ko tādu, kas, viņuprāt, varētu kaitēt bērniem. Taču tas liecina vien to, ka, domājot par kaut kādām lietām, pieaugušie paši nav tikuši ar sevi galā.

Turklāt sašutums radās par to, ka uzrakstīts dzejolis, kurā minēts, ka tētis jocīgi smaržo, tātad sašutums par to, ka bērniem tiek stāstīts par alkoholismu. Manuprāt, visiem skaidrs, ka alkoholisms Latvijā ir reāla problēma un reāla problēma ir arī ar bērniem, kas aug šādās ģimenēs. Sabiedrības enerģija būtu jāvirza, lai mēģinātu cīnīties ar šo problēmu, nevis ar to, ka problēma kaut kādā mērā atspoguļojas literatūrā.

Vēl skaļās balsis runāja par tā saucamo obligāto literatūru…

Jau toreiz, kad mani bērni mācījās pirmajās klasēs, to sauca par ieteicamo literatūru. Ļoti populārs ieteikums bija paskatīties kaut ko no "Bērnu žūrijas", bet lieliem burtiem stāvēja rakstīts: tikai ne komiksus. Pirmajā klasē tas liekas ārkārtīgi nepareizs ieteikums, jo bērnu lasīšanas spējas ir dažādas. Ir tie, kuri lasa, un tie, kuriem ar lasīšanu iet grūtāk, un komiksi viņus nebaida. Komiksos teksts izkārtots citādāk, caur tiem ļoti labi var ievilināt bērnu lasīšanā. Abi mani bērni sāka lasīt ar Donalda Daka komiksiem, bet tas nepavisam nenozīmē, ka viņi turpmāk lasa tikai komiksus. Es ceru, ka šis uzskats mainīsies, piemēram, "Liels un mazs" jau tagad izdevis daudzus ļoti labus un vērtīgus komiksus, kuri būtu skolā jālasa kā obligātā literatūra. Piemēram, "Sibīrijas haiku" vai "Meitene ar šauteni" vai "Katrīnas karš" ir brīnišķīgas, interesantas grāmatas, starp citu, arī pieaugušajiem.

Kādiem bērniem jūs tulkojat? Vai savus lasītājus iedomājaties?

Kādu laiku bija vienkārši – tulkoju saviem bērniem, bet tagad viņi jau ir pārauguši manis tulkoto grāmatu auditoriju, kaut gan turpina tās lasīt. Visvairāk tulkoju tai meitenei, kāda pati biju. Es biju ļoti liela lasītāja, un es, pirmo reizi lasot kādu grāmatu, nodomāju: es to būtu gribējusi.

Tulkotāja Jolanta Pētersone.

Foto: Timurs Subhankulovs / Latvijas Mediji

• Rakstniece Marija Parra: "Ceru, ka šī grāmata attēlo mazas, parastas ģimenes ikdienas dzīvi. Tas ir stāsts par vecāko māsu Īdu un mazo brāli Tūru, viņu priekiem un konfliktiem. Tūrs ir no tiem bērniem, kuri steidzas uz priekšu un reti domā par savas rīcības sekām. Savukārt Īda var lietas pārdomāt pat nedaudz par daudz. Viņu atšķirības izraisa gan dusmas, gan vilšanos, bet, kad dzīve kļūst grūta, brāļa un māsas savstarpējā lojalitāte un mīlestība kļūst par viņu lielāko spēku. Tāpat kā visā ikdienas dzīvē, stāstā ir gan smiekli, gan asaras – un viss pa vidu."

Publikācija sagatavota pēc "Norla.no"