Ulrika Ūpe: Palīdzi man turpināties

Ir jūnija svelme. Lielais karstuma vilnis vēl tikai priekšā, tomēr saule mūs ir gana mīlējusi – sakāpjot mašīnas salonā, ventilators šņāc pilnā klapē, līdz slapjās pieres pamazām izžūst – mēs dodamies uz kino!

Ir vasaras brīvlaiks. Aizmugurējā sēdeklī satilpuši mani bērni un meitas labākā draudzene. Viņas nupat ir pabeigušas otro klasi. Un abas ir aizrautīgas lasītājas. Pusi ceļa Sindija aizrautīgi stāsta par Kristīnes Olsones fantastisko veikumu, bet otru pusi pavadām, klausoties Esteres atstāstā par Terija Prečeta fantāzijas sēriju, kurā sastopama jaunā ragana Tifānija Smelga.

Ulrika Ūpe, rakstniece, publiciste.

Foto: No personiskā arhīva

Lai arī lasīšana ir dziļi intīma pieredze, tai līdzās pastāv vilkme savienoties izlasītajā, to labi manu meitenēs. Arī es pati meklēju savu stropu – drošu vietu, kurā pārdomas par grāmatām ir aicinātas (daļēji tam kalpo arī šī eseja).

Kādu brīdi, klausoties bērnos, nodomāju, ka varbūt derētu aizrādīt meitai, cik veltīgas ir pūles otram izstāstīt visu grāmatas saturu (slava viņas atmiņai, skāviens klausītāja ausīm), tomēr šo domu tūlīt atmetu. Pirmkārt, prasme saprast, par ko teksts patiesībā ir, jāapgūst tāpat kā lasīšana. Otrkārt, kad nu šī sēkliņa ir izlobīta, svarīgs kļūst laiks – tas ļauj ieraudzīt, kas no izlasītā (cik interesanti!) sadīdzis pašā. Lai to veicinātu, ne mazāk svarīgi ir tas, ko ar izlasīto iesākam pēc tam, kad grāmatas vāki ir aizvērti. Augiem vajag ūdeni un sauli, lasītājam – vismaz vienu klausītāju (kas gan vari būt tu pats!).

Galu galā cilvēka attīstība lielā mērā notikusi, pateicoties prasmei stāstīt stāstus. Un, ja tajos ieklausās, kļūst skaidrs – vairāk par visu tie alkst turpināties. To apliecina arī aizvadītais gads Latvijas bērnu un jauniešu literatūras laukā – tapušas un joprojām top lasīšanas veicināšanas sērijas, tiek rīkoti konkursi darbiem ar turpinājumu. Šai tendencei ir arī praktisks skaidrojums – bērnu literatūrā neizbēgams starpnieks ir (nereti aizņemts) pieaugušais, tādēļ iemīļota un pārbaudīta grāmatu sērija kļūst par kvalitātes zīmi. Savukārt bērnam tā ir iespēja atgriezties jau pazīstamā pasaulē, kur svešie varoņi, atklājot savu ievainojamību, bailes un uzvaras, pamazām kļuvuši par uzticamiem sabiedrotajiem. Iemantotā saikne savukārt palīdz doties tālāk arī brīžos, kad lasīšana kļūst sarežģītāka, mācot bērnu pārvarēt grūtības paša spēkiem.

Tas vedina domāt par tām alegorijām bērnu literatūrā, kuru atslēga atrodas tikai pieaugušā rokās. Cik būtiski ir nepazaudēt fokusu uz lasītāju, kam šī literatūra vispirms ir paredzēta. Un kā audzināt lasītāja gaumi, to nenokaujot? Manuprāt, tie ir jautājumi, kurus vērts paturēt prātā. Vienlaikus domāju, ka grāmatas dzīvo tik ilgi, kamēr tās turpina pārtapt kopīgā pieredzē. Tāpēc pieaugušais bērna zinātkārē ir ne tikai pašsaprotams, bet arī nepieciešams pārinieks.

Galu galā plašākais piedāvājums grāmatnīcu un bibliotēku plauktos joprojām rodams pirmsskolas un jaunākā skolas vecuma bērniem, kad īpaši aktīvi pievēršamies lasītprasmes mācīšanai, tikmēr pusaudži arvien raitāk uzceļ grāmatas angļu valodā, savu "stropu" atrodot tiktokā. Tas vedina domāt, ka piedāvājums nedrīkst sekot pieprasījumam vien. Tāpēc jādomā ne tikai par to, kā valstiskā līmenī mērķtiecīgi atbalstīt autorus, kas raksta skolas vecuma bērniem, bet arī par to, kā veidot drošu, aicinošu vidi, kurā jaunieši gribētu dalīties savā lasītāja pieredzē.

2025. gadā bērnu literatūrā aplūkoto tēmu loks skar zaudējumus (šķiršanos, sēras) un emocionālo ievainojamību, indivīda un sabiedrības attiecības, iederēšanos – īpaši vienaudžu grupā –, kā arī ekoloģiju. Interesanta ir vēl kāda iezīme – jaunākā un skolas vecuma bērnu literatūrā galvenā varoņa lomā pārsvarā attēlots zēns.

Tostarp vērojama pozitīva tendence – bērnu literatūrā debitē autori, kas līdz šim rakstījuši tikai pieaugušo auditorijai. Jāņa Baltvilka balvai kategorijā "Jaunaudze" nominēti godalgoti dzejnieki Andris Akmentiņš un Ivars Šteinbergs, bet starp tiem ierindojusies arī Mārīte Tabita Kalniņa, kas Latvijas literatūras laukā (pārliecinoši) ienākusi pērn. Viņas "Nejaucēni" atgādina, ka fantāzija nav pretstats realitātei. Interese par "reālo", ko Kalniņa iesēj, man šķiet īpaši svarīga, domājot par lasītprieku, jo pirms "aizceļošanas" jebkurā stāstā ir jābūt mirklim, kurā pavisam reāla grāmata tiek pacelta pavisam reālā pasaulē. Un lasītprieks sākas ar interesi par pasauli. Aizraujoša grāmata, pretēji izplatītajam priekšstatam, nav bēgšana no realitātes – tā to paplašina.

Arvien biežāk domāju par to, kā šo interesi par pasauli, ko iespējams remdēt grāmatās, nostiprināt dēlā. Esmu pilnībā atmetusi apgalvojumu, ka lasīt ir aizraujoši. Daudz svarīgāk ir tas, ka manā somiņā 99 procentos gadījumu no simta dēls pamanīs "katram gadījumam" iestūķētu grāmatu. Daudz svarīgāk, ka viņš dzird – gatavojot vakariņas, ar vīru pārrunājam, vai viņš paspēs izlasīt "Odiseju", pirms iznāk filma. Daudz svarīgāk – dēls redz, ka māsa izkustas tikai tad, lai pastieptos pēc padotā saldējuma, nenolaidusi acis no teikuma, kuru lasa. Pieredze ir lipīga, bet arī vārdiem ir spēks.

Tas, ko dēls dzird mani sakām: lasīšana ir prasme, ko trenē un apgūst tāpat kā riteņbraukšanu. Gadās nobrāzumi, sasitumi, un reizēm gribas nolikt riteni vistālākajā un tumšākajā garāžas stūrī. Lasīšana nereti ir izaicinoša, grūta un vietām – garlaicīga. Tieši atklātība ļauj mums abiem iet pa vienu taku. Bez tās mēs ietu pa paralēliem ceļiem, kas krustojas pārāk reti, bet man jābūt līdzās, lai grāmata var turpināties.