Recenzija: Koncerts "Dzimuši Latvijā" — starp iespējām un krīzi

Ap to laiku, kad 2026. gada 18. jūlijā izskanēja Jūrmalas festivāla pēdējais koncerts "Skaistākās operu ārijas", kļuva zināms, ka ikgadējā programma "Dzimuši Latvijā" ir pēdējā vispār, jo 2027. gada festivāls no šīs ieceres atteicies.

Un par to tiešām žēl, jo ideja par koncertu, kurā līdzās pieredzējušiem meistariem uz skatuves kāpj jauni, talantīgi mākslinieki, nebija nekā nepārdomāta un pārsteidzīga – gluži otrādi, gadu no gada tā guva pienācīgu īstenojumu. Turklāt šādas idejas realizācija jau tāpat bija kompromisa variants – šim nolūkam pašā sākumā izveidotais Latvijas Jauniešu simfoniskais orķestris pēc tam bez kādiem paskaidrojumiem pazuda uz neatgriešanos. Un zīmīgi, ka tieši koncertu "Dzimuši Latvijā" izvēlējos braucienam uz Jūrmalas festivālu un Dzintaru koncertzāli – citas programmas atkārtojas gadu no gada, un arī nākamajā vasarā nekādi īpaši pavērsieni nav paredzēti.

Tātad – pirms pievērsties 17. jūlija programmas spilgtākajām vērtībām un ne tik veiksmīgajiem rakursiem, jāsecina, ka iepriekšminētais liecina par Dzintaru koncertzāles un muzikālās Jūrmalas krīzi. Plašāks šīs domas izvērsums būtu iespējams cita raksta ietvaros, un šeit tikai jāpiebilst, ka viens no simptomiem ir paviršība pret muzikoloģisko informāciju. Koncerta programmiņu vairāk nav – un dabiski, ka tā, jo kurš gan par tādu naudu pirks divas kartona lapiņas, kas ir pilnas ar gramatiskām, stilistiskām un faktoloģiskām kļūdām? Un tikpat likumsakarīgi, ka arī videoekrāni neko nemaina. Nē, operu "Ansītis un Grietiņa" nav sarakstījis angļu popmūziķis Engelberts Hamperdinks – tas ir vācu komponista Engelberta Humperdinka veikums. Nē, Rinalda Rozenlauka spēlēto obojas koncertu nav radījis beļģu diriģents Ežēns Gūsenss – tas ir angļu komponista un diriģenta Jūdžīna Einslija Gūsensa darbs. Un tādā garā.

Taisnība, par Gūsensa opusu, par Ēriha Volfganga Korngolda vijoļkoncertu, Tjerī Eskeša dubultkoncertu obojai un vijolei un vēl jo vairāk par programmas sākumā dzirdamo Andra Sējāna jaundarbu "Recap" kopīgs raksturojums jādod ar Otmāra Šeka varen nopietnajam un virtuozajam čella koncertam veltīto Guntara Pupas frāzi: "Dievamžēl, šī partitūra nekāds šedevrs nav." Šī rezignētā atziņa savulaik nāca pēc čellistes Guntas Ābeles priekšnesuma, tagad muzicēja vijolniece Elīna Bukša un jaunais obojists Rinalds Rozenlauks, un viņi darīja ļoti daudz, lai skaņurakstā iedvestu dzīvību, kur rezultāts arī saistīja ar interpretāciju plastiskumu un piepildījumu. Šāds iznākums balstījās vēl uz kādu aspektu – diriģenta Aināra Rubiķa teicamo profesionalitāti, jo visas grandiozās divdaļu programmas gaitā līdz pat Imanta Kalniņa Piektās simfonijas fināla daļas lasījumam viņš pārliecinoši tika galā gan ar simfoniskās, gan ar opermūzikas interpreta uzdevumiem. Tiesa, uz koncerta beigām metāla pūšaminstrumenti jau dažbrīd pievīla, tomēr uz Jūrmalas festivāla orķestri gandrīz vienmēr varēja paļauties gan klausītāji, gan solisti.

Radošās pasaules briedums un bagātīgums

Vēl viens mākslinieks, kur uzreiz jaušama personības individualitāte – čellists Kristaps Bergs, un tādēļ arī viņa spēlētās Edvarda Viljama Elgara čella koncerta lappuses izklausījās tik neordināri un kontrastaini. Tas pats sakāms par divu visnotaļ dažādu mūziķu partnerību Manuela de Faljas "Rituālās uguns dejas" pārlikumā čellam un ērģelēm, un visbeidzot jāteic, ka 2026. gada koncertā "Dzimuši Latvijā" vislielāko prieku un gandarījumu raisīja jaunais ērģelnieks Oskars Kalniņš, kur pirmām kārtām Semjuela Bārbera "Toccata festiva" lasījums liecināja par solista radošās pasaules briedumu un bagātīgumu.

Augstākās virsotnes tika sasniegtas senā pagātnē

Diemžēl salīdzinājumā ar instrumentālistu sniegumu no vokālistiem šoreiz gandarījuma maz – ja neskaita repertuāra izvēli, kur Stanislao Gastaldona "Musica proibita" Egila Siliņa dziedājumā nāca kā zināms atvieglojums, un Johana Štrausa "Sikspārni", Humperdinka "Ansīti un Grietiņu", Džoakīno Rosīni "Seviljas bārddzini" un "Itālieti Alžīrā", Džuzepes Verdi "Falstafu", Volfganga Amadeja Mocarta "Donu Žuānu", Gaetāno Doniceti "Donu Paskvāli" un Žorža Bizē "Karmenu" kaut vai operas un operetes cienītāji uztvēra kā klasiskas vērtības. Taču turpat arī atskārsme, ka Inga Kalna šādi turpināt vairs nevar, ja vien klausītāji negrib kļūt par solistes karjeras lejupslīdes lieciniekiem līdz pat galīgam izsīkumam – Egils Siliņš un Valdis Jansons vēl turas, lai gan arī viņu augstākās virsotnes tika sasniegtas senā pagātnē, bet Ingas Kalnas uzstāšanās nelāgi sasaucās ar Kristīnes Matvejevas priekšnesumu, kur nepietiek ar tembrālu pievilcību, ja ceļā stājas vokālās tehnikas un gaumes izjūtas trūkums. Agates Grīnhofas citādi simpātiskajam liriskā soprāna tembram vismaz patlaban itāļu belcanto māksla ir par smagu, un tā nu vispārliecinošāko iespaidu atstāja Agneta Otaņķe, jo Karmenas ārijā jau varēja nopietni apcerēt gan emocionālās krāsas un balss kontroli, gan artistiskuma iezīmes.

Skaistas draudzības sākums

"Man šķiet, šis ir skaistas draudzības sākums" – Elīnas Bukšas un Kristapa Berga sadarbība vēsta, ka kinoklasikā iemūžinātā frāze attiecināma arī uz mūziku, it īpaši tad, ja talantīgu atskaņotājmākslinieku radošās gaitas uzplaukušas tikai nupat. Līdz ar to 2026. gada programma "Dzimuši Latvijā" rosina palūkoties, kas tad latviešu mūzikā rodams vijolei, obojai un orķestrim – ja čella un ērģeļu duetam oriģināldarbu veltījis Romualds Jermaks, tad pirmais variants nav sameklējams ne Jermaka, Riharda Dubras vai Georga Pelēča, ne kāda cita daudzrakstītāja skaņdarbu katalogā. Tad nu dubultkoncertus obojai un vijolei vai arī jaunas partitūras čellam un ērģelēm ir laipni aicināti uzrakstīt gan iepriekšminētie meistari, gan Andris Dzenītis, Krists Auznieks, Annija Anna Zariņa. Rinalda Rozenlauka un Oskara Kalniņa repertuārā tas noderēs.