13 °C
Pasaulīt, mīļā! Dainu tēvam – tikai 190, bet Ingrīdai Edītei Saulītei – jau 90. Dažreiz šķiet, ka tautasdziesmu kārtotājam Krišjānim Baronam ir vismaz tikpat gadu, cik pašām dainām, bet fakti runā paši par sevi.
Ar Dainu tēvu varam iepazīties vien caur bieziem sējumiem grāmatu plauktos un viņa dzīves gudrību lasīt starp rindām, bet ar skatuviskās un tautas dejas izcilu personību varam aprunāties vēl šodien – viņa labprāt dalās ar atziņām, kas gūtas ilggadīgā darbā kultūras centrā, kuram bijuši dažādi nosaukumi, bet ko vecākās paaudzes cilvēki joprojām mīļi dēvē par Melngaiļa namu.
Vai tu atceries, kā tu sāki strādāt Melngaiļa vārdā nosauktajā Tautas mākslas namā?
Atceros to ļoti labi. Man – pavisam jaunai meitenei, knapi 17 gadus sasniegušai – pēkšņi nācās uzņemties atbildību par visiem republikas tautisko deju dejotājiem. Es taču nācu no baleta pasaules – mācījos klasisko baletu, raksturdeju… Bet te – pašdarbība! No tās neko nesapratu. Un vispār – kas tās par dejām, ko viņi dejo, kas ir tie vadītāji un kā jāceļ viņiem kvalifikācija?
Lai situāciju labotu, katru rītu sāku ar tikšanos ar Melngaiļa nama direktoru Osvaldu Reihmani, kurš pacietīgi skaidroja dienas uzdevumus un jautāju man par jaunām „idejiņām“, kā viņš teica. Esmu viņam pateicīga – tāpat kā visiem kolēģiem un vēlāk arī deju skolotājiem – Mildai Lasmanei, Boļeslavam Miļevičam, kuri jau pirms manis bija veidojuši deju svētkus jau 1948. gadā, un – kā zināms Lasmane jau agrāk – pirms kara. Miļevičs mani mēdza apturēt gaitenī un pazobot: „Mīļais bērns, vai tu jau saproti, ar ko mēs te nodarbojamies?“ Tā mēs tur strādājām.
Jaunievedums tajā laikā bija vadītāju tikšanās semināros ar dejas kritiķiem un pētniekiem – sākumā ar izcili erudīto Elzu Siliņu, pēc tam ar ne mazāk gudro Hariju Sūnu. Man šķiet, ka tieši šādu semināru šodien pietrūkst. Varbūt tieši tāpēc arī esam tik tālu no tautas dejas aizgājuši...
Iedomājies, ja tu būtu tagad jauna speciāliste tajā pašā darba vietā. Ko tu darītu?
"Man jau liekas, ka šodien es vairs neprastu strādāt. Ne jau tāpēc, ka būtu grūtāk — vienkārši skatuviskajā dejā ienākusi liela ietekme no citiem žanriem, un kā to novērst es nezinu.
Tolaik mēs dejojām arī kaimiņtautu dejas, bet ļoti skaidri sapratām atšķirību — zinājām, ar ko latviešu deja atšķiras no citām. Šodien mēs sakām, ka attīstām latviešu deju, bet tajā ir tik daudz svešu elementu, ka bez tautas tērpa nevar pat pateikt, kas tā par deju. Un es nereti sev jautāju — vai tas vispār vēl ir latviešu deja? Vai tev pašam patīk, ka dejo it kā latviešu deju, bet tajā ir mūsdienu dejas elementi, kas nesaskan ne ar mūziku, ne ar priekšstatu par to, kas ir latviešu deja? Ko darīt? Es nezinu. Tagad ir citi cilvēki — lai viņi domā.“
Vai latviešu skatuviskajai dejai ir nākotne?
Protams, ja ir tik daudz dejotāju, nav jābaidās, ka viņi pēkšņi pazudīs. Jāuztraucas ir par ko citu — par kvalitāti. Un ar kvalitāti es nedomāju, cik tehniski viņi dejo polku vai cik sinhroni ir "līdzinās". Es domāju dziļāku kvalitāti — satura, izpratnes un sakņu kvalitāti.
