Ļoti sen mūsu platībās nebija redzētas mežacūkas! Liepāja un Nīca bija pēdējās pašvaldības, kas iztika bez Āfrikas cūku mēra (ĀCM), un tāpēc šīs puses mednieki ir tie, kas tagad izjūt infekcijas sekas pilnā mērā.

Labi, ka populācija nebija sevišķi blīva un saslimšanas gadījumu nebija daudz. Tagad šajā pusē pat ĀCM analīzes nav jānodod. Pāris gadu rukšu bija ļoti maz, bet tagad tie atkal sākuši parādīties. Un tas ir tik iepriecinoši.


Vārdu sakot, mūsu lauku platībās kāds liellopu audzētājs audzē govis un, lai uzlabotu rādītājus, baro tās ar kukurūzu, bet, lai tas neizmaksātu pārāk dārgi, lauksaimnieks pats to audzē un pārstrādā barībā. Septembra beigas ir tieši tas laiks, kad kukurūzas vālītes kļūst dzeltenas un barojošas un pievilina mežacūkas. Var rēķināties, ka rukši nāks!


Tiesa gan, es cerēju uz šakāli. Kolēģis iepriekšējā dienā bija nomedījis vienu un teica, tur esot vēl. Un man tā gribas to zeltaino suni kā trofeju (latīņu valodā šakāļa nosaukums ir Canis aureus – zeltainais suns)!