1906. gada 16. janvārī. Pirms 120 gadiem Latvijas provinces pilsētās un laukos, bez īpašas izmeklēšanas brutāli apspiežot 1905. gada revolūcijas kustību, darbojās cara administrācijas un vietējās muižniecības sūtītās soda ekspedīcijas.

Reklāma

Laikraksts “Rīgas Avīze”, kas nemaz nesimpatizēja revolucionāriem un sociāldemokrātiem, par situāciju Cēsu apkaimē rakstīja: “Cēsu pilsētiņa pārvērsta par tīro kara nometni. Jau ceļiniekam te drūma un nemierīga sirds. Iebrauc viens, otrs laucinieks un pastāsta bēdīgas vēstis par aģitatoru pakāršanu, nošaušanu un viņu mantu un māju nodedzināšanu. Stāsta, ka viens vai otrs ceļinieks, braukdams caur zaldātu nometnēm, ticis apturēts un izkratīts. Pilsētā tik nospiedoši apstākļi, ka nevar nemaz saprast, vai braukt uz zemēm vai ne. Neviens iebraucējs netiek nekur ielaists vakarā bez pases un, ja tās viņam nav, jādabon galvinieki, bet, ja arī galvinieku trūkst, tad gaidi uz ielas, kamēr tieci arestēts... (...) Karaspēks ieplūst Cēsu apriņķī no divām pusēm: no Cēsīm un Valkas, kur tad atkal zināmās vietās sastopas un šķiras. Kur vien zaldāti ierodas, tur izsludina kara stāvokli un nakts apkārtni izgaismo ar sevišķām lampām, stara metējiem. Pa ceļam paceļas pie horizonta melni dūmu mākoņi – tur nodeg aģitatoru mājas. Atskan pa retam šāvienam. Uz ceļiem ceļinieku maz, bet toties brauc zaldāti ašā, spēcīgā aizjūgā pa sešiem zirgiem priekšā. Oficiers jāj jāšus. Ved arī lielgabalus pa visiem ceļiem. Katru dienu tiek pastellēti tik un tik zirgu priekš kara spēka atvešanas. Ved pēdējam proviantu, auzas un sienu. Visapkārt staigā ziņneši un paziņo un uzdod aģitatorus un nodod ieročus, kuri pa lielākai daļai tiek iznīcināti caur uguni. Bet kad un uz kurieni ies karaspēks, tas tiek turēts stingrā noslēpumā. 

Zaldāti arvienu ierodas gluži negaidīti. Un, kur vien apmetas, tur uzmeklē aģitatorus un tos nošauj uz vietas, bet, ja viņi nav mājās, tad sadedzina mantas. Aģitatori jau karaspēkam iepriekš zināmi un pat tik sīki, ka par to atliek pabrīnīties. 

Zin vārdus, vecumu, izglītību un to, ko katrs izdarījis. Pat runas, kuras katrs no viņiem mītiņos ir runājis jau vārdu pa vārdam zināmas.” Reportāžas autors gan atzīst, ka vairums dedzīgāko revolucionāru aizbēguši un paslēpušies, bet zemnieki kļūst “uztraukti un izmisuši”, kad soda ekspedīcija liek viņiem bēgļus turpmāk “uzraudzīt”: “Visi sūdzas un lād uzmusinātājus un nožēlo izdarītos darbus.” Kratīšanas un nošaušanas šajā laikā notiek Piebalgā, Rankā, Drustos, Gatartā, Cirstos, Tirzā, Veļķos un citur. “Rīgas Avīze” atzīst, ka soda ekspedīcijas mēdz veikt arī nepamatotas apcietināšanas, bet apgalvo, ka nevainīgie jo drīz tiekot atbrīvoti.

"Brīvā Zeme", 1926. gada 16. janvārī

"Kr. Valdemāram" daudz darba. Šodien no Kolkasraga bākas ziņo jūrniecības departamentam, ka ledlauzis "Kr. Valdemārs"  atrodas pie 12 vaļējā ūdenī izvestiem tvaikoņiem viņpus Kolkas raga. Pulksten 9 rītā ledlauzis devis instrukcijas kapteiņiem. Ledus stipri sablīvējies 20-30 jūdzes šaipus Kolkasraga un paredzams, ka visu tvaikoņu karavāni reizē nevarēs izvest. Ap Domesnesi tvaikoni "Tiber", kas mēģinājis izbraukt caur ledus sablīvējumiem pats saviem spēkiem, iestrēdzis un pieprasījis "Kr. Valdemāra"  palīdzību. Ledlauzi sagaida atgriežamies Rīgas ostā pirmdien. Pie Kolkas ierodas arvien jauni tvaikoņi klāt, kuriem arī vajadzēs "Kr. Valdemāra" palīdzības. Rīgas ostā jau gatava aizbraukšanai  jauna kuģu karavāne, kura gaida atgriežamies "Kr. Valdemāru", jo bez ledlauža palīdzības brīvos ūdeņos nevar nokļūt.