Gatavoties krīzei, pirms tā sākusies. Kultūras mantojuma glābšanā nedrīkst aizmirst arī psiholoģisko faktoru

Maija beigās "Erasmus+" projekta "AISTER" ietvaros notika dažādu jomu ekspertu tiešsaistes diskusija "Kultūras mantojuma (sa)glābšana krīzes apstākļos".

Viens no projekta partneriem ir Latvijas Universitāte (LU), tās Humanitāro zinātņu fakultātes (LU HZF) Digitālo humanitāro zinātņu centrs, kā arī LU bibliotēka. Projekta partneri ir arī Luksemburgas Universitāte, organizācija "Web to Learn" no Grieķijas, Kijivas Tarasa Ševčenko Nacionālā universitāte un Eiropas digitālā bibliotēka "Europiana".

Diskusiju Rīgā vadīja LU bibliotēkas direktors ULDIS ZARIŅŠ un tajā piedalījās JĀNIS VANAGS, Ziemeļvalstu Noturības organizācijas (CiReN) valdes loceklis, MĀRCIS KALNIŅŠ, Nacionālā Kultūras mantojuma centra (NKMP) eksperts, LU HZF Vēstures un arheoloģijas nodaļas pētnieks, MĀRIS KAĻINKA, Rīgas Tehniskās universitātes asociētais profesors un INESE VAIVARE, Latvijas Platformas attīstības sadarbībai (LaPAS) direktore.

Kopīgi analizējot digitalizācijas un mākslīgā intelekta iespējas un ētiskos izaicinājumus kultūras mantojuma aizsardzībā krīžu situācijās, sarunā īpaša uzmanība tika pievērsta sabiedrības līdzdalībai, profesionāļu sagatavotībai un atbildīgai tehnoloģiju izmantošanai kultūras identitātes saglabāšanai. "Kultūrzīmes" piedāvā būtiskus diskusijas fragmentus.

Pamatvērtības krīžu un katastrofu pārvaldībā – nemainīgas

Uldis Zariņš: Projekta tvērums kopumā ir ļoti plašs, tajā tiek runāts gan par mākslīgo intelektu, gan par sabiedrisko zinātni tieši kultūras mantojuma saglabāšanas ārkārtas situāciju kontekstā, tālāk arī pētot, kā šīs tēmas varētu ieviest universitāšu izglītības programmās. Pēdējā laikā, aplūkojot šos jautājumus, projekta ietvaros notikušas jau trīs dažādas ekspertu apaļo galdu diskusijas.

Šajā diskusijā nolēmām fokusēties tieši uz kultūras mantojuma pārvaldību krīžu situācijās un to, kā izmantot digitālās tehnoloģijas un iespējami iesaistīt sabiedrību. Protams, šobrīd un arī šā projekta ietvarā īpaši fokusējamies uz notiekošo Ukrainā, tātad uz militāru apdraudējumu, bet skaidrs, ka krīze ir jebkāda ārkārtas situācija, kas apdraud kultūras mantojumu. Vai tas būtu uguns vai ūdens, vai arī kādi citi ārkārtas apstākļi.

Jānis Vanags.

Foto: Publicitātes

Jānis Vanags: Organizācijā "CiReN" apvienojam tos krīžu ekspertus, kas strādā ar kodolkrīzēm, tai skaitā rūpnieciskajām avārijām, terorisma krīzēm, kiberdraudiem. Vērts atminēties, ka jau senajā Romā tika dibināti pirmie ugunsdzēsības un glābšanas dienesti. Organizācijas kultūras jomā ir īpašas, un tām ne tikai jāspēj tikt galā ar krīzēm, bet jomai piemīt arī dvēseles dziedināšanas efekts. Respektīvi, cilvēki, kas krīzēs iesaistās kultūras mantojuma glābšanā ar palīdzēšanu, iesaistīšanos, palīdz arī sev. Tas uzliek arī papildu pienākumus, jo, teiksim, bibliotēkas krājumu vai mākslas priekšmetu glābšanas laikā var piedalīties tūkstošiem brīvprātīgo, un kādam jāspēj viņus pārvaldīt, vienlaikus neradot papildu draudus mantojumam. Pagājušā gadā kopā ar Igaunijas biznesa skolu aizsākām Baltijā pirmo krīžu pārvaldības kursu gan uzņēmējiem, gan MBA studentiem. Protams, krīžu pārvaldības un arī mantojuma glābšanas kontekstā var izmantot arī mākslīgo intelektu, ar tā palīdzību var samazināt izmaksas. Pamatlietas jeb pamatvērtības krīžu un katastrofu pārvaldībā gan paliek nemainīgas, tās bija aktuālas pirms 2000 gadiem Pompejos un senajā Romā, ir bijušas aktuālas pēdējā gadsimta militārajos konfliktos un ir aktuālas arī šodien Ukrainā.

Pašas galvenās lietas ir: praktiskās procedūras, organizācijas vadības izpratne par to, ka tās ir vajadzīgas, pašas organizācijas darbinieku un iesaistīto spēja piedalīties krīžu mācībās, treniņos. Visi pasākumi tiek dalīti trīs nosacītos etapos. Viens ir pasākumu bloks: ko darām, lai sagatavotos krīzei, pirms tā vēl sākusies, jo laikam gan vissliktākā krīze ir tā, kura ir negaidīta un kurai neviens nav gatavs. Otrs – rīcības, kas notiek pašā krīzes brīdī. Trešais – procesi, pasākumu aktivitātes, kas notiek pēc krīzes.

U. Zariņš: Pēdējo pāris gadu laikā notiek pakāpeniska pārkārtošanās no teorētiskā un stratēģiskā plānošanas līmeņa uz jau praktiskāku plānošanu. Cik tālu šobrīd esam savā domāšanas un arī rīcības spējas ziņā?

Mārcis Kalniņš.

Foto: Publicitātes

Mārcis Kalniņš: Maijā Parīzē notika UNESCO Civilmilitārās alianses kultūras mantojuma aizsardzībai forums, kas izveidots saistībā ar pasaulē esošajiem militāriem bruņotajiem konfliktiem tieši kultūras mantojuma aizsardzības ziņā. Militāri un bruņoti konflikti nenotiek vairs karaļu un valstu līmenī, tās tik tiešām ir sadursmes starp kultūrām, kur kultūras arī cieš. Un līdz ar to pēc būtības kopš 2000. gadu sākuma militāru konfliktu mērķis daudzkārt kļuvis tieši kultūras mantojums, piemēram, Tuvajos Austrumos. Šobrīd konflikts notiek mums blakus esošā Eiropas teritorijā. Šā brīža realitāte un ģeopolitiskā situācija piespiedusi rīkoties ļoti strauji, tai skaitā šogad pirmo reizi lielā mērogā vairākos piegājienos Latvijā notiks mācības tieši ar kultūras mantojumu saistītiem objektiem. Šobrīd plāns ir izstrādāts un visas iesaistītās puses, cerams, zina, kas jāizdara, kāda informācija jāapkopo, lai šo plānu faktiski ieviestu un pārvērstu reālās darbībās. Tiesa, kultūras mantojums vienmēr ir cietis no konfliktiem un katastrofām. Eiropas vēsturē ir vesels laikmets, kurš sācies ar izlaupītām kultūras vērtībām, – vikingu laiks.

Viena no dzīves realitātēm, kurā mēs kā valsts ģeopolitiski atrodamies, ar ko mums jārēķinās: mums blakus esošās valstis ir iesaistītas karadarbībā un cieš kultūras mantojums. UNESCO forumā arī tika prezentēts rīks, ar ko UNESCO šobrīd uzskaita Ukrainā cietušos kultūras mantojuma objektus, un toreiz uz ekrāna pēdējais cipars bija 492, no kā aptuveni puse ir ēkas un mākslas pieminekļi, ceturtā daļa – reliģiska rakstura celtnes. Latvijai patīk salīdzināties ar citām valstīm, bieži salīdzināmies ar Igauniju vai Lietuvu, bet, ja šajā jautājumā sevi salīdzinām ar Skandināvijas valstīm, tad jāatzīst, ka esam vismaz soli viņiem priekšā, protams, process jāturpina.

Skarbā Ukrainas pieredze

U. Zariņš: Māris Kaļinka ar kolēģiem 2022. gadā ar Kultūras ministrijas atbalstu bija Ukrainā un veica kara postījumu dokumentēšanu 3D digitalizācijā.

Māris Kaļinka.

Foto: Publicitātes

Māris Kaļinka: Kopš 1998. gada man uzkrāta pieredze gan restaurācijā, gan arī vērtību saglabāšanā un arhivēšanā. Jautājums, kas rodas ikreiz – vai sabiedrība psiholoģiski ir gatava akceptēt kultūras vērtību saglabāšanu krīzes apstākļos. Ukrainā mēs bijām Černihivā, un tur būtisks bija bibliotēkas jautājums un izšķiršanās, kas tad ir saglabājamās vērtības. Uzlidojumos no bumbas izplatītā viļņa bija cietusi arī pati unikālā ēka, vienlaikus nedrīkst aizmirst psiholoģisko faktoru un to, ka iedzīvotājiem primārās tomēr ir sociālās vajadzības. Vēl būtiska problēma ir ļoti spilgtā pieredzētā atšķirība, par to, kas tiek nopublicēts un kāda ir realitāte dabā, kas tiešām ir sagrauts vai nav.

Kultūras mantojuma, nekustamā mantojuma kartēšana jau notikusi visos laikos, tā notiek arī Sīrijas un Irākas karā un citos konfliktos, tiesa, varbūt nav tik regulāra. Eiropas Savienība ik pa laikam projektu uzsaukumos definē informācijas marķēšanu jeb informācijas ticamību.

Es redzēju, kā vienas dienas laikā pie Baltkrievijas robežas pazuda unikāla koka baznīca. Būtībā tagad mums vienīgajiem Latvijā ir šīs baznīcas kopija tieši no tā brīža, kad tā jau daļēji bija sagrauta. Tagad šī kopija ir nodota arī Ukrainai. Pēc pāris mēnešiem tā pilnībā sabruka, jo kā objekts atradās daļējā konflikta zonā, nepaspējām to nostiprināt.

Kijivā Sofijas un citas katedrāles tiek rūpīgi dokumentētas, lai saglabātu to unikālos gleznojumus, bet jāsaprot, ka visu nav iespējams dokumentēt, turklāt daudzi kultūras mantojuma objekti ir tik unikāli, ar tik īpašu krāsojumu un gravējumu, ka, lai tos atbilstoši dokumentētu, vajadzētu digitāli attīstīt tehnoloģijas. Kultūras mantojums gan nav tas pateicīgākais, kur investēt naudu, tā tas bijis visos laikos, bet vismaz pēc krīzes daļa vērtību paliks digitālos aktīvos un bibliotēkās.

Kara apstākļos, piemēram, Irākā, centāmies vismaz daļēji apmācīt NATO un citu valstu karavīrus, kas ir kultūras mantojuma vērtības. Protams, tiek bombardēts, turklāt viens ir krīze, bet otrs – objekti tiek pakļauti dabas apstākļiem. Ir ļoti būtiski sabiedrību apmācīt novērtēt un spēt saglabāt vērtības, saprast – ko darīt un ko nedarīt.

Iesaistē noteicošās – vērtības

U. Zariņš: Problēma, ko mēģinām risināt, runājot tieši par sabiedrības iesaisti un mākslīgo intelektu, ir kapacitātes jautājums. Varam uzrakstīt iestāžu darbības plānu, sarakstīt tur atbildīgās personas par procesiem, kurš par ko atbild, bet jārēķinās, ko darīt reālā situācijā. Ukrainas pieredze liecina – ja ir ap 30 cilvēku kolektīvs, tad krīzes situāciju risināt ieradīsies trīs no viņiem, tātad 10%, un to nevienam nevar pārmest, skaidrs, ka cilvēkam tādā situācijā iestājas pilnīgi citas prioritātes, pilnīgi cita vērtību sistēma.

Inese Vaivare.

Foto: Publicitātes

Inese Vaivare: Reiz Reinis Pozņaks teica, ka es esot sieviete ar lāpstu, tā arī sevi identificēju: ja vajag, zemi rakšu, ja vajadzēs, ienaidniekam iecirtīšu. Vēl gribu teikt skaļu frāzi – šobrīd mūsu drošība ir sieviešu rokās, turklāt arī diskusijas dalībnieku sarakstā saskaitīju, ka 77% ir sievietes.

Šobrīd no teorētiskā koncepta viedokļa ļoti daudz runā, kā pārvarēsim krīzi, tas ir iekļauts arī Eiropas Savienības jaunajā gatavības stratēģijā. Bet ir viens solis pirms tam – mums ir jādara viss, lai krīze neiestātos. Tas ir, ko šobrīd kultūras institūcijas var darīt vislabāk no visām pārējām, tai skaitā arī, protams, pilsoniskajā kontekstā, jo konfliktu novēršana nozīmē gan demokrātiju saliedētību, gan vērtību orientāciju. Krīzes brīdī tieši vērtības būs tās, kuras noteiks, vai cilvēks kaut ko darīs vai nedarīs. Vai viņš darīs savai valstij, vai viņš darīs tikai sev.

Tehnoloģijām ne vienmēr ir jābūt ļoti advancētām, arī pavisam vienkāršas lietas mums var palīdzēt. Runājot par kultūras cilvēka funkcionalitāti, ir tāds termins kā duālā nozīme, duālā pielietojamība. Ļoti iespējams, ka uz kultūras cilvēkiem "acis met" ne tikai Kultūras ministrija vai kultūras institūcijas, visticamāk, to dara arī Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienests (VUGD), jūsu civilās aizsardzības komisija, iespējams, arī militāristi, tāpēc ka, protams, krīzes situācijā mūsu pirmais uzdevums būs aizsargāt valsti un darīt visu iespējamo, lai ienaidnieks neietu tālāk un mūs neokupētu.

Tāpēc elastība un gatavība pieslēgties kādām citām funkcijām būs ārkārtīgi kritiska. Skaidrs, ka korists, iespējams, ir arī mednieks un arī vēl vietējais policists, līdz ar to ļoti iespējams, ka, plānojot krīzes gatavību, viņš jau ieskaitīts no trim dažādām institūcijām.

Klausoties ārkārtīgi priecēja dzirdēt, ka paredzētas arī praktiskās izspēles, kuras, protams, cilvēkiem ļoti atver acis uz to, kas realitātē notiks vai nenotiks. Ja nav elektrības, tad jāsaprot, kā rīkojamies, kādas būs sekas. Otra lieta – transports, jo tagad iedomājamies, ka varēsim kaut kur transportēt kultūras vērtības, bet tajā brīdī, kad būs jātransportē bērni vai cilvēki no sociālās aprūpes namiem, tās jebkuram būs ļoti smagas, ētiskas dilemmas.

Protams, arī jau minētā psiholoģiskā gatavība. Trešais punkts ir par kopienām, jo kopienas ir pirmie reaģētāji: vai tas ir mūsu daudzstāvu nams vai privātmāju ciemats, vai arī tas ir vēl cits mazāks areāls. Jebkurā situācijā valstī, tās dienestiem ir vajadzīgs reakcijas laiks, tāpēc ārkārtīgi svarīga ir arī kopiena ap kultūras institūcijām. Turklāt – varbūt kultūras institūcija kā centrs pat var spēlēt ārkārtīgi lielu nozīmi tieši savas kopienas gatavībā un krīzes reakcijā. Kultūras institūcijas kā kopienu centri, nevis tikai kā grāmatu izsniedzēji, ir tas potenciāls, kas mums ir jākapitalizē. Turklāt, jau tagad darot, kultūras organizācijas ir ārkārtīgi spēcīgas – pirmkārt, nodrošinot kompetenču stiprināšanu ikdienā, sākot ar pilnīgi tehniskām kompetencēm: orientēties apkārtnē, sniegt informāciju, arī domāt par aizsardzības līdzekļiem cilvēkiem, kuri būs iesaistīti, jo neko nedos, kā saka, "pliks cilvēks". Ja runājam par militāru konfliktu, tad tā ir bruņuveste, kas ir vajadzīga. Nepieciešams lēnā garā vienkārši, tā teikt, "masēt" savu civilās aizsardzības komisiju, pašvaldību un citas institūcijas, lai tiešām šādus uzkrājumus veidotu, jo pretējā gadījumā cilvēks nebūs funkcionāls.

U. Zariņš: Ukrainas pieredze rāda, ka vissvarīgākā nav pat pašu priekšmetu digitalizācija, bet vismaz sarakstu esamība, lai zinātu, kas pazudis. Kādas varētu būt idejas, kā izmantot mākslīgo intelektu, lai būtu ātra un iespējami pilnīga informācija par kultūras mantojumu?

M. Kalniņš: Mums jau ir piemēri no pasaules, sabiedrības sadarbošanās veids, kā tiek digitāli atjaunoti kultūras pieminekļi. Piemēram, Tuvajos Austrumos cilvēki iesūta viņu uzņemtās fotogrāfijas un no tām tiek ģenerēta konkrētā pilsēta, pils vai ēka.

U. Zariņš: Gan sabiedrības iesaiste, gan mākslīgā intelekta izmantošana, protams, no vienas puses, ir iespēja, no otras puses, rada papildu riskus. Arī Varšava pēc Otrā pasaules kara faktiski tika atjaunota pēc fotogrāfijām. Vai šobrīd domājam par to, ka mākslīgais intelekts mums var palīdzēt to izdarīt ātrāk, kvalitatīvāk?

I. Vaivare: Ir vēl viena līdzīga tēma: kara noziegumu dokumentēšana. Kad aizsākās Krievijas agresīvais iebrukums Ukrainā, tad ārkārtīgi intensīvi tika meklēti arī cilvēki ārpus valsts, piemēram, arī Latvijā, kas varētu palīdzēt kvalitatīvi, uzsverot tieši kvalitatīvi, dokumentēt šos noziegumus, turklāt dokumentēt arī izvestās vērtības. Otrs – šobrīd valstiskā līmenī veidojam cilvēku kārtošanu pēc funkcijām, ļoti konkrētām operacionālām funkcijām un viņu gatavību krīzē reaģēt. Līdz ar to, iespējams, ka arī šeit būtu jānodefinē kaut kāda ļoti konkrēta funkcionalitāte un konkrēts prasmju kopums. Un pēdējā odziņa, ko gribēju piemest, – mēs atkopšanās fāzi šobrīd modelējam uzvaras versijā, bet atcerēsimies, ka var būt arī okupētas teritorijas versija, kad kultūras institūcijām būs būtiska pretošanās funkcija.

U. Zariņš: Šis jautājums ir atsevišķas diskusijas vērts. Par to, ko varam prasīt no mantojumu jomas profesionāļiem, bibliotekāriem, arhīvistiem, mantojuma sargiem: vai viņiem jāpaliek okupētajās teritorijās, vai arī viņiem, tāpat kā visiem pārējiem, evakuācijas procesā jāatkāpjas. Un tad seko nākamais solis – vai varam sagaidīt no iedzīvotājiem, lai viņi pēc būtības okupētajās teritorijās riskē ar savu dzīvību? Tā būtu ļoti svarīga diskusija.