17 °C
Pirmizrāde uzvedumam "Spīdolas nakts", kura radošajā vadībā ir režisors Viesturs Kairišs, dramaturgs Matīss Gricmanis, māksliniece Ieva Jurjāne, notiek patriotisma mēnesī novembrī, apliecinot Dailes teātra precīzu repertuārpolitiku.
Spīdolas tēla piederība Dailei nozīmē vairāk nekā trīs liesmu simbolus – skaidrība, vienkāršība, kaislība –, kas izgaismojas uz ēkas fasādes. Mūžīgās mainības "uz augšu" veidols kā viens no nacionālās klasikas ietilpīgākajiem un daudzveidīgi interpretētajiem tēliem gan saistīts ar teātri vēsturiski, gan attaisnojas arī inscenējuma "Spīdolas nakts" formas vērienā, jo krāšņi piepildot Rīgas lielāko skatuvi ar iespaidīgu gaismas un tumsas mijiedarbes spēli uz videoekrāniem, ar majestātiski skanošiem mūzikas akordiem, ar dekoratīvi bagātīgiem tērpiem, ar scenogrāfijas dinamiku un spožu aktieru ansambli.
Arī saturiski jaunā izrāde piesaka to filozofiski plašo pārlaicīgo problēmu loku, ko pirms astoņiem gadiem risināja Kairiša "Uguns un nakts" (2015) lai arī ne viennozīmīgi vērtētais, tomēr augstas raudzes iestudējums Latvijas Nacionālajā teātrī.
Tas sniedza Raiņa teksta "pārsteidzošu laikmetīgumu mūsdienu kontekstā"[1] ar tēlu interpretāciju līmeni vāgnerisko arhetipu virzienā (izrādē bija konceptuāla sasaiste ar Riharda Vāgnera mūziku). Centrālo asi veidoja aktrises Gunas Zariņas Spīdolas pārsteidzošās transformācijas: "Viņa ir arī vienīgā, kas, Vāgnera Dievu mijkrēšļa fināla akordiem skanot, pavērš savu bālo, nopietno seju pret pārējiem. Pret nākotni."[2]
Savukārt "Spīdolas nakts" oriģināllugas dokumentālā līnija rit 1929. gada septembrī Jūrmalas vasarnīcā dažas dienas pirms dzejnieka Raiņa mīklainās nāves, bet, neraugoties uz to, izrāde nešaubīgi runā par vēsturiskajiem likteņa griežiem, kas apņem mūs šodien.
Studēt vai iestudēt Raini
Matīsa Gricmaņa lugas žanrs "raganu medības" ietilpina divējādas nozīmes – no vienas puses, mitoloģiskā intuitīvā kaislība jeb raganiskā spēka iemiesojums klasiskajā Spīdolas tēlā, no otras – apzīmē ķecera lietas izmeklēšanu, kas šoreiz ir Raiņa CV melno plankumu pētījums. Jēdzieniski duāls ir arī zemūdens dzelmes koptēls, atgādinot ne vien par Daugavā kritušo Melnā Bruņinieka un Lāčplēša cīņu, bet arī par netīro ūdeņu jeb samazgu liešanu, ar ko apzīmē kādas personas apmelošanu. Ūdens elements sajūtams visu izrādes laiku, tas plūst skatuves centrā novietotajā caurspīdīgajā kabīnē, kur gluži kā laika kapsulā ieiet un iznāk personāži. Savukārt ūdens plūdumā filmētie tēlu tuvplāni piepilda milzu videoekrānus, ieskaujot visu notiekošo.
Dramaturģija sastāv no vairākiem sižetiem, t. i., Raiņa dzīves dokumentālas retrospekcijas, fantāzijas ainām un "Uguns un nakts" fragmentiem, taču to savstarpējā jēdzieniskā saslēgšanās notiek tikai pamazām.
Jo īpaši mulsina pirmais cēliens, kas it kā liek vienādības zīmi starp to, kas ir ģēnijs un haoss.
Izrāde sākas ar Jāņa Pliekšāna (lomā Arturs Krūzkops) nervozu pamošanos garā baltā naktskreklā un vingrošanas roku žestiem, kas kinohronikās daudzkārt tiražēti un atpazīstami. Piepeši atveras logs, iekāpj Mefistofelim līdzīgais un ar neierobežotu varu apveltītais svešinieks ("došu visu, ko vēlies, ja pārrakstīsi lugas finālu"). Svešinieka lomā aktieris Artūrs Skrastiņš veido tādu kā savstarpēju spoguļa attēlu partnerim, ko var uztvert kā alter ego balsi. Taču saprast personāžu attiecības traucē neskaidrās robežas starp simbolisko/sadzīvisko līmeni, jo tepat, verandā, gluži bulgakoviskas fantasmagorijas iedvesmota, parādās Anniņa (lomā Lidija Pupure vai Olga Dreģe) ar zupas traukiem un sūdzībām par ķibelēm ar telefona rēķiniem. Nav skaidrs, vai viņa un Aspazija (lomā Indra Briķe) redz vai neredz svešinieku, kurš, kā vēlāk izrādās, jāgodā par Līkcepuri. Piepeši no skatītāju zāles vidus pieceļas Kangars (lomā Toms Veličko), ar skaļām denunciācijas apsūdzībām piesaucot naudas pazušanu no Rainim kā līdzīpašniekam piederošās izdevniecības "Daile un Darbs", apsūdzot viņu par Durbes pils savtīgu pieņemšanu kā politisku samaksu, kā arī par kosmopolītisko ideju paušanu, citējot jēdzienu "latvijieši". Šī sižeta līnija attīstās vēlāk ar inscenētu tiesu un lieciniekiem – Andreju Pumpuru (lomā Juris Bartkevičs), Falliju (lomā Meinards Liepiņš), Andrievu Niedru (lomā Imants Strads).
Fakti nav vēstures falsifikācijas, par tiem daudz norāžu izrādes programmiņā, taču to kopsakarība ar Raiņa poētisko pasauli līdz galam nav skaidra. Tā tas ir vismaz sākotnēji, kad minētos notikumus pārtrauc "Uguns un nakts" pirmā cēliena ainas ar Spīdolas (lomā Ieva Segliņa) parādīšanos trīs raganu kopībā pie ugunsbluķa – "pirmā cērtu, rītu nepazīšu…", lugas varoņiem esot vēsturiskajos kostīmos. Jāpiebilst, ka "Uguns un nakts" paralēlais sižets ris hronoloģiski, kas postmodernajā drāmas struktūrā neiekļaujas. Tur, kā zināms, laika secīgumu virza idejas mērķtiecība. Varbūt tādēļ tēmu sākotnēji grūti nolasīt.
