18.6 °C
Ir jau ierasts, ka ikviens jauns gads sērijā "Vakara romāns" sākas ar jaunu Daces Judinas darbu. Izdevniecības jubilejas gads, 2024., nebūs izņēmums. Janvārī pie lasītājiem nonāks triloģijas "Inde vīna kausā" noslēdzošais romāns "Mantojums", bet "Latvijas Avīzes" lasītāji to pa gabaliņam varēs sākt knibināt jau no rītdienas.
Tie, kuri izlasījuši abus iepriekšējos romānus "Vēstule" un "Medaljons", noteikti jau nepacietīgi gaida, lai uzzinātu, kā tad īsti atrisināsies sarežģītais Ritas Kadiķes dzimtas stāsts un viņas asistentes Ditas Stropas vismaz tikpat sarežģītās attiecības ar Mārci Ziediņu. Tad nu lūk, šajā intervijā jūs par to neuzzināsiet pilnīgi neko, nāksies vien lasīt pašiem.
Mēs ar Daci runājām par tēmām, kuras ar romānu saistās dziļākā līmenī – senču atstāto mantojumu gan vieliskā, gan garīgā līmenī, un, protams, kur nu bez ķepām un astēm!
Vispirms es tev gribētu jautāt par romāna prototipiem un notikumiem, kuri tajā savijušies. Romāna "Medaljons" atklāšanā bija klāt jauna sieviete, ar kuru iepazīstināji kā ar Ditas prototipu. Kas tad bija pirmais – prototipi vai tomēr radās triloģijas pirmais romāns un tad atklājās, ka kāds vai kādi savā dzīvē redz ar to līdzības?
D. Judina: Patiesību sakot, pirms pašas pirmās triloģijas grāmatas "Vēstule" bija vairāki it kā savstarpēji nesaistīti notikumi. Viens notikums, otrs, ko atmiņas plauktiņā ieliec ar domu – varbūt kādreiz noderēs. Tad pēkšņi saveidojas tēlu sistēma un saproti – tiešām noderēs! Vai tad tev pašai kā žurnālistei tā nav bijis, ka ieraugi cilvēku uz ielas vai kafejnīcā un nodomā – cik interesants cilvēks, būtu labi par viņu uzrakstīt! Pirms divām trim nedēļām mūsu lauku mājas pagalmā iebrauca personāžs, kuram kaut kur netālu esot dzīvojuši senči, sirds viņu aiz kājas atvilkusi uz laukiem. Pēdējos desmit gados ap mūsmājām spietojis tik daudz vilcēju un tīkotāju, ka sākām jau uz viņu diezgan šķībi skatīties, vai nav jāatceras, kur nolikta bise un sāls. Bet kaut kas no tā, ko viņš pastāstīja, iegūlās par vienu līniju nākamajos Laika stāstos. Lai kas notiktu, visam ir zināma jēga.
Par prototipiem – starp viņiem ir daži mums labi pazīstami un daži ne tik abi pazīstami ļauži.
Bija tāds brīdis, kad mūsu draugu lokā pienāca klāt jauni cilvēki, sākām sekot līdzi, kas ar viņiem noticis. Sakarības tiešām iezīmējas, turklāt interesanti, ka nevis es par tām uzrakstu post factum, bet gan atkārtojās tā jokainā situācija, kad es vispirms uzrakstu un tad ar personāžu dzīvē notiek tieši tas pats. Tagad, pēc trešā romāna, man ir mazas bažiņas, ar ko dzīvē beigsies tas, kā esmu romānā izspēlējusies ar varoņiem.
Lasītājiem un droši vien īpaši prototipiem par mierinājumu jāsaka – visiem viss beidzas ļoti labi, visi paliek dzīvi. Nosacīti sliktākā lieta ir tā, ka viens no varoņiem nokļūst – bet arī labprātīgi! – klosterī.
Mhm, jā... Bet, ja runājam par tām lietām, kas piepildās – tas tiešām reizēm ir biedējoši precīzi. Tad jau redzēsim, vai tā būs arī šoreiz, vai beidzot varēsim atviegloti nopūsties, ka "visi fakti un personāži ir izdomāti".
