15.1 °C
20. gadsimta 30. gadu nogalē Rīgā satiekas divi jauni latgalieši – Juris un Veronika. 1937. gadā viņi kļūst par Kairišu ģimeni, bet 1941. gada 8. aprīlī pasaulē nāk pirmdzimtā meitiņa Astrīda. Pasaulē jau plosās karš, Latvijā vēl tic, ka pāri robežai tas nepārvelsies. Un neviens nespēj pat nojaust, ka mazais, trauslais cilvēciņš, kuram jāizdzīvo šajā baisajā laikā, reiz kļūs par vienu no Latvijas teātra un kino spilgtākajām personībām, vienu no Latvijas Nacionālā teātra trupas mugurkaula skriemeļiem.
Astrīda Kairiša vārda tiešā nozīmē pavada uz skatuves dēļiem visu savu pieauguša cilvēka mūžu, pēdējās "Pūt, vējiņi!" izrādēs iejūtoties vecās Zanes lomā neilgi pirms aiziešanas mūžībā. Ievas Strukas iejūtīgais un dziļi personiskais pieskāriens aktrises dzīvei ieguvis nosaukumu "Kafija un cigaretes. Astrīda".
Piedāvājam lasītājiem nelielu fragmentu no grāmatas 80 etīdēm.
Katram aktrises mūža gadam veltīta lapa, kuras vienā pusē ir etīde, otrā - fotogrāfija, un visas lapas var no grāmatas izplēst.
Pa apburtu ceļu iet māsas
1975. gadā padomju jaunatnei domātajā populārajā žurnālā “Liesma” tiek publicēts Anitas Danosas veidots dubultportrets “Pa apburtu ceļu iet māsas”, kas veltīts māsām Kairišām. Tobrīd Astrīda ir visu uzmanības lokā, pateicoties teātra un kino lomām, savukārt Digna ir guvusi ievērību kā dejotāja.
Dignas ceļš uz deju sākas pie Zinaīdas Zeltmates Poligrāfiķu centrālajā klubā, tad līdz ar skolotāju viņa dodas dejot uz jaundibināto “Dzintariņu” Mazajā ģildē, bet uz baletskolu, kad jaunākajai māsai paliek desmit gadi, viņu aizved Astrīda, jo tikai aklais neredz, ka Digna pat pēc nogurdinošiem deju mēģinājumiem neiet kā visi bērni, bet turpina teciņiem vien un lēkdama uz vienas kājas. Dejo, nevis iet.
“Uz baletskolu es Dignu aizvedu pati, nepasakot mammai – es uzzināju adresi, uzzināju, kā aizbraukt... Es Dignai pat neprasīju, vai viņa grib. Es teicu – ejam, un viņa, uz vienas kājas lēkādama, piekrita – ejam. Un tā mēs aizgājām. Bet Dignai tiešām patika dejot un kustēties, viņa bija kā ūdenszāle. Dotumi viņai nebija izcili, bet viņa bija ļoti centīga un panāca visu ar darbu. Un mamma neliedza – ņemies ar māsu, ja gribi! Viņa pieslēdzās vēlāk, kad redzēja, ka tas ir nopietni. Baletskolas bērnus dažkārt ņēma operas izrādēs, tad viņa brauca sagaidīt Dignu pēc izrādēm, veda uz mājām. Turklāt es jau drīz vien pazudu Liepājā, tā ka viņai palika tikai viena meita.”
Bērnībā Digna ir komunikabla meitenīte, kura labprāt iebāž degunu visur, kur kaut kas notiek – pat ja tā ir kapliča, uz kuru tikko atvests jauns apbedāmais. Bet, ja tev vēlme draudzēties jāremdina ar miroņiem un viņu piederīgajiem, zināma savrupība rodas arī komunikablā bērnā.
“Kad bija jāēd pusdienas, mamma man vienmēr lika iet pēc Dignas. Un tad es gāju uz kapiem, jo Dignu vienmēr varēja tur atrast ar mazu grābeklīti grābjam kapus. Citu bērnu mūsmājās nebija, tikai mācītājs, kas ar mums nekontaktējās, un viņa saimniece, kurai Digna teica, ka viņa vēl neko nav ēdusi, pat ja bija, jo mamma jau bez ēšanas viņu laukā no mājām nelaida. Saimniece viņu vienmēr pabaroja pa otram lāgam, un tur viss viņai likās garšīgāks.”
Digna no mammas mantojusi kustīgumu un ātru un loģisku domāšanu, protams, ja saņemas, kā smejas Astrīda. To, ka Digna būs dejotāja, kādas lietišķas pastaigas uz Sarkandaugavu reizē Astrīdas un Dignas mammai pareģo arī čigāniete. Rīgas Horeogrāfijas vidusskolu Digna pabeidz 1964. gadā un uzreiz tiek pieņemta darbā operas baleta trupā, kur divdesmit gadu garumā dejo galvenokārt raksturlomas un solodejas. Tā kā baleta viesizrāžu programmās bieži tiek iekļauti arī skatuves deju priekšnesumi, Digna pārstāvējusi latviešu deju arī gluži neparastās vietās – Meksikā un Indijā. Savukārt kopā ar partneri Bazilu Bajāru Digna nosaukta par labākajiem latviešu skatuviskās dejas dejotājiem, tāpēc 1973. gadā piedalījušies PSRS mākslinieku grupas trīs mēnešu turnejā Āfrikas vidienē – Zambijā, Tanzānijā, Kenijā, Ruandā, Etiopijā un Somālijā. Minētajā rakstā par abām māsām baletmeistare Irēna Strode iezīmē Dignas talanta atšķirību no citām raksturdejotājām – ne versmojošs temperaments, bet aristokrātisks smalkums un elegance, kad pārdomāta ir ik rokas kustība, skatuviskā pievilcība un milzīgas darbaspējas. Lepns atturīgums un smalkums ir epiteti, ko baleta kritiķis Ēriks Tivums veltī arī Dignas audzēkņiem tautas deju ansamblī “Dancis”, kur Digna ir repetitore ilgus gadus, vēl paralēli darbam baletā.
