Overcast 6 °C
S. 24.05
Ilvija, Marlēna, Ziedone
SEKO MUMS
Reklāma
Marika Bērtule (no labās) un Baiba Gercāne uzskata – abām tik labi izdodas literārais kopdarbs, jo viņas nejaucas viena otras uzrakstītajā.
Marika Bērtule (no labās) un Baiba Gercāne uzskata – abām tik labi izdodas literārais kopdarbs, jo viņas nejaucas viena otras uzrakstītajā.
Foto: Karīna Miezāja / Latvijas Mediji

Pašā vasaras plaukumā pie lasītājiem ceļos Baibas Gercānes un Marikas Bērtules otrais kopīgais romāns, romantiskais "Noķert pūķi". Avīzē varēs izlasīt romāna fragmentu. Pirmo dueta romānu "Iesakņoties klintīs", kas aprakstīja divu māsu ceļu vienai pie otras un uz stabilitāti dzīves izvēlēs, izdevām pavisam nesen, pagājušajā novembrī.

Reklāma

Arī jaunajā romānā ievijas Norvēģijas tēma, tomēr šoreiz galvenie varoņi paliek Latvijā. Viņi ķer pūķi (kas tas tāds, uzzināsiet lasot), aprūpē gan ikdienišķi pūkainus, gan pavisam neparastus mājdzīvniekus, strīdas un salabst, zaudē un atkal atgūst cerības, un, iespējams – atrod mīlestību. Runā abas autores tāpat kā raksta – papildinot viena otras teikto un piespēlējot idejas.

Pastāstiet, lūdzu, kā atnāca ideja par otro romānu?

M. Bērtule: Pirmā grāmata bija publikācijas procesā, un Baiba man kārtējo reizi teica, ka vajag rakstīt otro. Es, protams, piekritu, ka vajag. Bet ko rakstīt? Kas lasītājiem varētu būt interesanti? Varētu uzrakstīt lustīgu gabalu? Varētu! Bet par kādu tēmu? Par mīlestību? Par mīlestību vajag. Tātad lustīgs gabals par mīlestību ar labām beigām. Tas man prātā palicis kā pats sākums.

B. Gercāne: Marika man atsūtīja pirmo nodaļu, kurā iepazinos ar Elvīru. Riktīgi forša, 

tātad man tika darbs pie mīlnieka tēla. Es iekšēji pretojos rakstīt pusmūža vīrieša izjūtas. Nu nelido mana mūza šajā virzienā! Galīgi nepretendēju, ka zinātu, kas notiek pusmūža vīriešcilvēku sirdīs un galvās,

tāpēc nolēmu, ka man daudz interesantāk būtu šim vīrietim piešķirt māsu. Tā tapa Becīlija, un man šī grāmata ir tikpat daudz par Becīliju, kā par Elvīru un Bruno. Viss, kas ap Elvīru – viņas ģimene, draugi un ceļš –, ir Marikas ziņā, kamēr Bruno un Becīlija ir manējie. Becīlijai sirds ir pareizajā vietā, viņa par savējiem krīt un ceļas, tikai tai mīlestības izpausmē viņai gadās aizšaut greizi. Un ja vaicātu, kurš ir mans mīļākais tēls šajā grāmatā, tā noteikti ir Becīlija.

Protams, šis stāsts nebūtu īsts, ja nebūtu mājdzīvnieku. Romānā mitinās runcis – pat divi, vairāki suņi, un tad vēl Mazulītis...

Lasītāji vēl nezina, kas ir Mazulītis, vai ne? Tad nemaz tagad nestāstīsim, lai ir pārsteigums. Mazulītis ir manas meitas sapņu mājdzīvnieks. Kad viņa mani nostādīja fakta priekšā, ka viņai tāds būs, man vispirms bija šoks un šausmas, tad sāku iedziļināties tīkla dzīlēs un sapratu – tas ir kaut kas tik interesants, ka Becīlijai noteikti vajag Mazulīti.

Un runcis taču arī ir pelnījis stāstu...

B. Gercāne: Tas pavisam noteikti ir Marikas runcis!

M. Bērtule: Nu kā tad bez kaķa vai suņa? Man šķiet, ka viņi padara dzīvi košāku un mīļāku. Jā, mans mīļais, lielais, resnais, rudais runcis ir ļoti pārliecinoši ietipinājis iekšā romānā, tur parādās arī mūsu kopīgās draudzenes šunelis, kuru mans runcis audzināja, un es audzināju viņus abus. Esmu ļoti pateicīga veterinārārstiem, kuri par daudziem gadiem paildzināja mana runča mūžu. Un milzu suns ar diabētu, arī tas ir no dzīves, tādas māsas ar tādu suni man patiešām kaimiņos dzīvoja!

Vai rakstīt otro kopīgo romānu – jo jums pašām katrai atsevišķi tā vairs īsti nav otrā grāmata – bija vieglāk vai grūtāk par pirmo?

Es savu individuālo romānu sāku pirms mūsu pirmās un pabeidzu pēc otrās grāmatas nodošanas. Liku pati sev pabeigt, jo sapratu – cik tad ilgi var vilkt gumiju? 

Tās uzrakstīšana prasīja piecus gadus. Bet arī otro kopīgo grāmatu bija tikpat viegli rakstīt kā "Iesakņoties klintīs", jo mēs viena otrai nemaisījāmies pa kājām. Šajā grāmatā gan ir vairāk tādu nodaļu, kuras rakstījām abas paralēli.

B. Gercāne: Marika vienubrīd bija loti aizņemta. Es viņai aizrakstīju: "Marika, romānā esmu aizbraukusi līdz Vosai, tagad tev jākāpj kalnā!" Viņa Norvēģijā ir bijusi, kalnos kāpusi, tā nu arī drosmīgi uzkāpa. Tālāk to nodaļu līdz galam atkal uzrakstīju es, viņa lasīja un papildināja. Tas bija ļoti izaicinoši, beigās nodaļa bija raiba kā dzeņa vēders, katras teksti burtiski krāsoti savā krāsā. Tāpat arī pēdējā nodaļa, kas sākumā bija epilogs, tapa kopīgi – Marika ideju iesāka, es turpināju.

Reklāma
Reklāma

M. Bērtule: Kad ieraudzīju otro nodaļu, sapratu, kā jābeidzas pirmajai (smejas). Es vispirms uzrakstīju pirmo nodaļu un tad pēdējo.

B. Gercāne: Nē, zini, kas bija pats, pats pirmais, kas tev uzrakstījās? Tā bija epiloga daļa, pašas beigas, kad vīrietis ienāk Elvīras dzīvoklī ar kaķēnu rokās. Tas bija pats, pats pirmais – mums bija "happy end" un atlika tikai izdomāt, kā līdz tam nonākt.

M. Bērtule: Nuja, tik laimīgas beigas taču nevar laist postā!

B. Gercāne: Ja tu man jautā, kā ir rakstīt kopā, tad atbilde ir – ļoti labi. Man ļoti patīk strādāt kopā ar Mariku, tas ir viegli un aizraujoši, forši saņemt gatavu nodaļu, tad tu arī aizdedzies un gribas rakstīt. Bet tas iespējams tikai tad, ja abas redz to drēbi. Tad var šūt. 

Mēs ar Mariku jau esam atvēzējušās uz trešo romānu, varbūt līdz nākamajam gadam pabeigsim. 

Mums ir bijušas vēl arī citas idejas bez šīm, bet ar tām neizdevās vienai otru aplipināt. Tagad ir viena ideja, kur abas "drēbi" redzam.

M. Bērtule: Divi galvenie tēli jau ir, abi gana krāšņi.

Lasīju un domāju – vai romānā ir arī kādi autobiogrāfiski elementi. Redz, mājas mīluļi gluži reāli...

Varu atzīties – es tiešām mājās ķeru pūķi. Man datorā ir šī spēle, tajā laikā, kad rakstījām romānu, es to lietoju diezgan aktīvi un vienmēr kārtīgi izsmējos par sevi un pūķi. Domāju – ja reiz man romāns jāiesāk, tā arī uzrakstīšu: kā izskatās, kad viens sievišķis labākajos gados ķer pūķi.

Baiba, man par tevi savukārt šķita, ka gulēšana slimnīcā varētu būt pieredzēta dzīvē?

B. Gercāne: Jā, šī ir mana bērnības atmiņa, protams, paspilgtināta. Mans sveiciens Bērnu slimnīcas 4. nodaļai un visiem cilvēkiem, kuri tur pašaizliedzīgi strādājuši. Prototipi tiem, kas romānā pieminēti, jau ir pensijas vecumā un jau sen vairs nestrādā. Piebildīšu – bruņurupucītis īstajā slimnīcā tiešām bija, Mazulītis gan ne.

Šajā romānā ienācis arī Ukrainas karš...

Man apkārt ir Ukrainas bēgļi, viņu Norvēģijā diezgan daudz, es šos cilvēkus personīgi pazīstu un nevarēju par viņiem neuzrakstīt. Tādā veidā, jā, arī šajā citādi vieglajā un romantiskajā romānā karš ir iekāpis iekšā. Jo tas iespaido mani kā cilvēku un līdz ar to iespaido arī varoņus, par kuriem es rakstu. Šim romānam ir ļoti reāli prototipi, un epizode par dzīvokli, ko pārdod Mariupolē, kamēr īpašnieki kara dēļ aizbēguši uz Norvēģiju, – tas bija absolūti reāls sižets, ko veidoja Krievijas žurnālisti. Es biju šokā. Tā nu sanāca romantisks romāns kara ēnā.

Vēl vairāk: skola, kurā mācos geštalta psiholoģiju, reģistrēta Ukrainā, tajā mācās ukraiņi un arī krievi, kuri aizbraukuši no Krievijas. Ja šie cilvēki nebūtu savā dzīvē kaut ko mainījuši, viņi šobrīd varētu atrasties viens otram pretī frontes pretējās pusēs. Un tas man sit korķus ārā. 

Šis ir smags laiks, kurā mācāmies cilvēcību un meklējam tās iekšējās robežas. Kā tas ir, trauksmes dēļ sēdēt koridorā un klausīties lekciju krievu valodā? 

Vai spēju iekšēji vēl atšķirt to krievu, kas met uz manu pilsētu bumbas, no sava kursa biedra? Vēsturiski arī Latvijā bija posms, kad pat vienas ģimenes ietvaros cilvēki pēkšņi nokļuva pretējās karojošās pusēs. Baisi.

Kā jums ikdienā palīdz profesionālā darbība, kas abām saistīta ar psiholoģiju?

M. Bērtule: Piegājiens, kā es rakstu, man palīdz arī dzīvot, tas ir paņēmiens, ko izmantoju ikdienā, un tas ir – būt optimistei. Atceros, kara sākumā ļoti daudz skatījos ukraiņu ziņas, tāpat kā visi, tikai es jau pirms tam biju daudzus gadus skatījusies ukraiņu raidījumus un iemācījusies valodu. Atceros savu pārsteigumu, kad ukraiņi teica: karš nav iemesls, lai nedzīvotu, lai nemīlētu. Viņi visus šos gadus ir paraugs, kā arī ļoti šausmīgā laikā var smieties, precēties, mīlēties, audzināt bērnus, komponēt brīnišķīgas dziesmas un vienkārši dzīvot. To man gribas ielikt arī savos darbos.

B. Gercāne: Negribu nonivelēt kara lielo pretstatu starp balto un melno, tikai parādīt, ka aiz tā lielā blāķa ir ļoti daudz dzīvju, kurās ir motivācija, iemesli, kādēļ kaut ko darīt vai nedarīt. Mēs dzīvojam smagā laikā un nevaram izmainīt lielos notikumus, tikai palīdzēt cilvēkiem kuri nokļuvuši tavā dzīves ceļā, tavā priekšā.

Cilvēks vispār ir fantastiska būtne, kas apvieno zemes pīšļus un Dieva dvašu. Iedomājies, kas tā ir par amplitūdu, kas ieslēgta katrā cilvēka dvēselē! Tas nozīmē, ka ikvienam ir iedoti milzīgi resursi un visas atbildes, un reizēm pietrūkst tikai vietas, kur piebremzēt, apstāties, godīgi pašam uz sevi paskatīties un godīgi atbildēt uz visiem jautājumiem, noformulēt, lai būtu drosme spert nākamo soli. Ja savā darbā kā koučs vai terapeits varu būt līdzās šajā posmā, man ir liela bijība, cieņa pret cilvēku, viņa ceļu un prieks.

M. Bērtule: Viena lieta, ko esmu iemācījusies savā profesionālajā ceļā, ir atbilde uz to, kādēļ mēs visbiežāk koncentrējamies uz negatīvo, bīstamo. Jo tas vēsturiski bijis izdzīvošanas jautājums.

Tie, kuri nekoncentrējās uz negatīvo, ir izmiruši. 

Tādējādi mums visiem, kas esam dzīvi, ir ļoti labi gēni – mūsu senči lieliski prata izvairīties no bīstamām lietām un situācijām. Turpretī pamanīt neitrālas vai pozitīvas lietas – tas nenāk dabiski, to darīt ir jāpiespiežas. Un es diendienā izvēlos pamanīt labo, skaisto un smieklīgo. Tas ļoti palīdz. Un ir tik labi sasmīdināt vēl kādu citu un redzēt, kā atplaukst smaidā, piemēram, pārguris kasieris veikalā.

B. Gercāne: Mums ar Mariku abām ļoti gribas, lai darbi, ko mēs radām, atstāj foršu, labu, smaidīgu pēcgaršu.

M. Bērtule: Reālu, bet gaišu.

B. Gercāne: Jā, pa vidu var notikt viss kaut kas, bet beigām un pēcgaršai jābūt gaišām.

KONTEKSTS

Grāmatu izdevniecība "Latvijas Mediji" darbu sāka 1998. gadā ar latviešu rakstnieka Vladimira Kaijaka romānu "Enijas bize". Oriģinālliteratūra allaž ir bijusi izdevniecības galvenais stūrakmens un veiksmes stāsts. Vairāki romāni saņēmuši "Lielo lasītāju balvu". Šodien izdevniecība "Latvijas Mediji" piedāvā oriģinālo un tulkoto literatūru, vēsturi un dokumentālo literatūru, praktiskās grāmatas, gadagrāmatas, kalendārus, bērnu grāmatas. Katru gadu izdevniecība lasītāju rokās nodod vairāk nekā 100 dažādu nosaukumu darbus.

Jaunākās grāmatas meklē izdevniecības veikalā šeit

Izvēlies savu soctīklu platformu, lai sekotu LASI.LV: Facebook, X, Bluesky, Draugiem vai arī Instagram. Pievienojies mūsu lasītāju pulkam, lai saņemtu īpaši tev atlasītu noderīgu, praktisku un aktuālu saturu. 

Pieraksties LASI.LV redaktora vēstkopai šeit.

Pieraksties un reizi nedēļā saņem padziļinātu LASI.LV galvenā redaktora aktuālo ziņu, kompetentu viedokļu un interesantāko interviju apkopojumu.

Reklāma
Reklāma
Reklāma
Reklāma
DDvestkopa

Dārzs un Daba vēstkopa

Pieraksties vēstkopai un saņem aktuālo dārza darbu kalendāru un rakstu izlasi katru nedēļu.

PIERAKSTIES ŠEIT

Dārzs un Daba vēstkopa

Pieraksties vēstkopai un saņem aktuālo dārza darbu kalendāru un rakstu izlasi katru nedēļu.

PIERAKSTIES ŠEIT
PAR SVARĪGO
Reklāma