6 °C
Pašā vasaras plaukumā pie lasītājiem ceļos Baibas Gercānes un Marikas Bērtules otrais kopīgais romāns, romantiskais "Noķert pūķi". Avīzē varēs izlasīt romāna fragmentu. Pirmo dueta romānu "Iesakņoties klintīs", kas aprakstīja divu māsu ceļu vienai pie otras un uz stabilitāti dzīves izvēlēs, izdevām pavisam nesen, pagājušajā novembrī.
Arī jaunajā romānā ievijas Norvēģijas tēma, tomēr šoreiz galvenie varoņi paliek Latvijā. Viņi ķer pūķi (kas tas tāds, uzzināsiet lasot), aprūpē gan ikdienišķi pūkainus, gan pavisam neparastus mājdzīvniekus, strīdas un salabst, zaudē un atkal atgūst cerības, un, iespējams – atrod mīlestību. Runā abas autores tāpat kā raksta – papildinot viena otras teikto un piespēlējot idejas.
Pastāstiet, lūdzu, kā atnāca ideja par otro romānu?
M. Bērtule: Pirmā grāmata bija publikācijas procesā, un Baiba man kārtējo reizi teica, ka vajag rakstīt otro. Es, protams, piekritu, ka vajag. Bet ko rakstīt? Kas lasītājiem varētu būt interesanti? Varētu uzrakstīt lustīgu gabalu? Varētu! Bet par kādu tēmu? Par mīlestību? Par mīlestību vajag. Tātad lustīgs gabals par mīlestību ar labām beigām. Tas man prātā palicis kā pats sākums.
B. Gercāne: Marika man atsūtīja pirmo nodaļu, kurā iepazinos ar Elvīru. Riktīgi forša,
tātad man tika darbs pie mīlnieka tēla. Es iekšēji pretojos rakstīt pusmūža vīrieša izjūtas. Nu nelido mana mūza šajā virzienā! Galīgi nepretendēju, ka zinātu, kas notiek pusmūža vīriešcilvēku sirdīs un galvās,
tāpēc nolēmu, ka man daudz interesantāk būtu šim vīrietim piešķirt māsu. Tā tapa Becīlija, un man šī grāmata ir tikpat daudz par Becīliju, kā par Elvīru un Bruno. Viss, kas ap Elvīru – viņas ģimene, draugi un ceļš –, ir Marikas ziņā, kamēr Bruno un Becīlija ir manējie. Becīlijai sirds ir pareizajā vietā, viņa par savējiem krīt un ceļas, tikai tai mīlestības izpausmē viņai gadās aizšaut greizi. Un ja vaicātu, kurš ir mans mīļākais tēls šajā grāmatā, tā noteikti ir Becīlija.
Protams, šis stāsts nebūtu īsts, ja nebūtu mājdzīvnieku. Romānā mitinās runcis – pat divi, vairāki suņi, un tad vēl Mazulītis...
Lasītāji vēl nezina, kas ir Mazulītis, vai ne? Tad nemaz tagad nestāstīsim, lai ir pārsteigums. Mazulītis ir manas meitas sapņu mājdzīvnieks. Kad viņa mani nostādīja fakta priekšā, ka viņai tāds būs, man vispirms bija šoks un šausmas, tad sāku iedziļināties tīkla dzīlēs un sapratu – tas ir kaut kas tik interesants, ka Becīlijai noteikti vajag Mazulīti.
Un runcis taču arī ir pelnījis stāstu...
B. Gercāne: Tas pavisam noteikti ir Marikas runcis!
M. Bērtule: Nu kā tad bez kaķa vai suņa? Man šķiet, ka viņi padara dzīvi košāku un mīļāku. Jā, mans mīļais, lielais, resnais, rudais runcis ir ļoti pārliecinoši ietipinājis iekšā romānā, tur parādās arī mūsu kopīgās draudzenes šunelis, kuru mans runcis audzināja, un es audzināju viņus abus. Esmu ļoti pateicīga veterinārārstiem, kuri par daudziem gadiem paildzināja mana runča mūžu. Un milzu suns ar diabētu, arī tas ir no dzīves, tādas māsas ar tādu suni man patiešām kaimiņos dzīvoja!
Vai rakstīt otro kopīgo romānu – jo jums pašām katrai atsevišķi tā vairs īsti nav otrā grāmata – bija vieglāk vai grūtāk par pirmo?
Es savu individuālo romānu sāku pirms mūsu pirmās un pabeidzu pēc otrās grāmatas nodošanas. Liku pati sev pabeigt, jo sapratu – cik tad ilgi var vilkt gumiju?
Tās uzrakstīšana prasīja piecus gadus. Bet arī otro kopīgo grāmatu bija tikpat viegli rakstīt kā "Iesakņoties klintīs", jo mēs viena otrai nemaisījāmies pa kājām. Šajā grāmatā gan ir vairāk tādu nodaļu, kuras rakstījām abas paralēli.
B. Gercāne: Marika vienubrīd bija loti aizņemta. Es viņai aizrakstīju: "Marika, romānā esmu aizbraukusi līdz Vosai, tagad tev jākāpj kalnā!" Viņa Norvēģijā ir bijusi, kalnos kāpusi, tā nu arī drosmīgi uzkāpa. Tālāk to nodaļu līdz galam atkal uzrakstīju es, viņa lasīja un papildināja. Tas bija ļoti izaicinoši, beigās nodaļa bija raiba kā dzeņa vēders, katras teksti burtiski krāsoti savā krāsā. Tāpat arī pēdējā nodaļa, kas sākumā bija epilogs, tapa kopīgi – Marika ideju iesāka, es turpināju.
