Darītāju dara darbs. No virsotnes ir plašāks un skaistāks skats

Dziesmu svētki! Skatos, kā populisms un kārdinājumi pielietot vertikālas varas struktūras metodes mūslaikos iedrošinājušas jauniem komunikācijas veidiem it kā demokrātiskus spēkus arī mūsu zemē.

Daina Markova, XXVII Vispārējo latviešu dziesmu un XVII deju svētku izpilddirektore.

Foto: Zane Bitere/LETA / LETA

Man ļoti netīk šāds salīdzinājums, bet citādi nevaru raksturot šī brīža varas struktūru iejaukšanos gadu desmitiem izstrādātā un pēc saviem iekšējiem ilgi koptiem, daudzās paaudzēs akceptētiem principiem tik ilglaicīgi un kvalitatīvi funkcionējošā sistēmā kā Dziesmu svētki. Proti – izvirzot emocionālus nosacījumus, ka visiem, kuri vēlas, obligātā kārtā jākļūst par Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku dalībniekiem. Ar viedokli no malas – nezinu, vai balstoties uz sarunām ar svētku procesā iesaistītajiem profesionāļiem vai tikai publiskā telpā izskanējušu nepietiekami izvērtētu un izpētītu, tendenciozi traktētu informāciju. Pat nē – viedokli. Jo samontēt materiālu, protams, var tā, kā autors vēlas to interpretēt. Kā zināms – dziļāka, pamatīgāka situācijas izpēte dažkārt traucē sasniegt mērķi – ar kārtējo skandālu piesaistīt auditoriju, gūstot ātru un lētu popularitāti. Lai tur vai kas. Turklāt – materiālu kārtīgi izpētot, var gadīties, ka satraukumam nemaz nav pamata. Bet to pieļaut nevar. Diemžēl diezgan tipiski mūsu Latvijas telpas "burbulim".

Tas ievadam. Taču, ja tiešām labi zinām mūsu, latviešu, Dziesmu un deju svētku procesa specifiku, kā arī tradīcijas vienu no stūrakmeņiem – kvalitāti (par ko mūs apskauž un apbrīno kaimiņi igauņi un lietuvieši ), tad zinām arī to, ka kvalitatīvs rezultāts prasa arī rūpīgu darbu, ka dalībnieku skates ir kvalitātes mēraukla, nevis šķirošana, kā nesen traktēts publiskajā telpā. Mēs nevaram pārmest, ka mūsu mākslinieciskie vadītāji, skatītāji un paši dalībnieki vēlas kopt un lolot šo tradīciju ar kvalitatīvu sniegumu, ka sacensība par labāku rezultātu ir kļuvusi par daļu tieši no mūsu svētku procesa. Atcerēsimies kaut vai 2023. gada lielo svētku Rīgas projektu kora sāgu – tur bija cīņa par iespēju piedalīties koru karos! Protams, svarīgs ir arī prieks, bet prieks un gandarījums par grūtā darbā sasniegto ir vairākkārt lielāks. Tas ir jāmāca, jāmācās un jāpiedzīvo jau no mazotnes. Tāpat, kā zaudēt. Tieši tiekšanās uz kvalitāti – un jau no mazotnes – ir kaldinājusi un kaldina mūsu, latviešu, svētku tradīcijas izkoptību, daiļumu un gandarījumu, ko dalībnieki simbiozē ar skatītājiem saņem svētku kulminācijas brīžos. Šis princips atgādina par, iespējams, sen aizmirstu latviešu atziņu, ko mūsdienās tomēr zina ikviena liela darba darītājs, vai tas būtu zemnieks vai izcils darbinieks, uzņēmējs vai sportists, mūziķis vai mākslinieks – lai būtu rezultāts, ir diezgan smagi jāstrādā, un to, ka darītāju dara darbs. Darītāju nedara tikai prieks. Ka sniegums dažkārt var nebūt pietiekami labs, tā var gadīties. Ne vienmēr ir uzvara, lai gan ieguldīts liels darbs. Kāds ir par tevi labāks. Tāda ir dzīve un to nākas apgūt visiem.

Bez šaubām – laiki ir mainījušies un noteikti ir lietas, kas skašu nolikumos būtu labojamas un precizējamas tā, lai atmestu visu lieko, vien vērtētu mākslinieciskā snieguma kvalitāti. Tā būtu atsevišķa diskusija, taču skatēm svētku tradīcijas ilgtspējā ir milzu nozīme.

Šai ziņā uzmanīgu dara vēl kāda atziņa, kas slēpjas aiz visa šī, – un tā atkal ir tāda kā mākslas un kultūras nozīmes, tajā ieguldītā darba nonivelēšana, netieši atzīstot, ka šīs jomas ir vienkārši papriecāšanās. Tas nav tāds īsti darbs... Un tas viss – neskatoties uz spožo Latvijas mūziķu sniegumu pasaulē. Mīļie – tas ir smags darbs! Un Dziesmu svētki šajā kontekstā ir salīdzināmi. Tā ir mūsu tradīcijas virsotne, kurā ir jākāpj, nu, nedaudz jāpakāpjas. Negribu būt klišejiska, bet gribas atgādināt, ka no virsotnes ir plašāks un skaistāks skats.

Interesanti, ka vienlaikus valdību tomēr satrauc ziņas par devīto klašu eksāmenu prasībām – noteiktie 10% zināšanu apguvē esot par maz. Man arī tas šķiet ārkārtīgi maz un ļoti satraucoši. Bet kontekstā gribētos teikt – kāpēc par maz? Galvenais taču ir nevis rezultāts, bet prieks mācīties. Faktiski, pietiktu, ja skolēni vienkārši atnāktu uz eksāmenu.

Tā ka, jā – mana Latvija – mana atbildība.

Raksts ar autores atļauju nedaudz saīsināti pārpublicēts no "Facebook".