12.4 °C
78. Kannu festivāla atklāšana noteikti paliks vēsturē ar leģendārā amerikāņu aktiera Roberta de Niro godināšanu, piešķirot viņam "Zelta palmas zaru" par mūža ieguldījumu, viņa filmu fragmentu izlasi, viņa mācekļa, vārda visdziļākajā nozīmē, un kolēģa Leonardo di Kaprio aizkustinošajiem vārdiem un paša de Niro pateicības runu, kurā viņš cildināja festivālu kā mākslas brīvības citadeli, aicinot protestēt pret Trampa centieniem apspiest demokrātiju, tostarp caur tarifiem Eiropas filmām, un uzsverot pamatpostulātu – brīvības, vienlīdzības, brālības svarīgumu.
Bez attieksmes pret globālajiem notikumiem nu nekādi nevar
Ja nav iespējams palikt Kannās uz pilnīgi visu festivāla laiku, kad labāk tur būt – sākumā vai beigās –, lai nepalaistu garām labāko? Pēdējā dienā atkārto it kā labākās konkursa filmas, bet "Screen International" un "Le film francais" (britu un franču kinožurnāli) zvaigznītēm arī pilnībā uzticēties nevar.
Ko darīt, ja kādam agrāk par labu uzskatītam teātra un kino režisoram, kura pilsoniskā stāja šodien nav skaidri zināma un definējama (no "prostitute" līdz tomēr dalībai festivāla oficiālajā programmā "Kannu pirmizrādes"), tomēr izdevusies ļoti laba filma, kā šogad Kirilam Serebreņņikovam "Jozefa Mengeles pazušana"? Ko līdzēja, ka par viņa iepriekšējās filmas "Ļimonovs" (arī piedalījās Kannās) rādīšanu Rīgā "Baltijas pērlē" sabiedriskajā televīzijā sašutumu pauda mūsu aktīvākie un arī gudrākie kinoapskatnieki (tāpat kā par Šona Beikera "Anoru", kas Kannās ieguva "Zelta palmas zaru")? Vēlāk to Rīgā mierīgi rādīja visos kinoteātros, kaut arī ne tikai man krievu oligarhu izpriecu apdziedāšana Ņujorkā (kaut ar ironiju) laikā, kad notiek karš Ukrainā, šķita kā "spļāviens sejā" (tā arī uzrakstīju savā Kannu report), tas, protams, netraucēja filmas uzvaras gājienam, tā saņēma pat "Oskarus". Šons Beikers, pazīstams kā neatkarīgs režisors, acīmredzot neradīja nekādas aizdomas ne pagājušā gada Kannu festivāla žūrijai, ne Kinoakadēmijas biedriem par viņa iespējamo lojalitāti Putina Krievijai. Tikai šogad no intervijas "Screen International" ar Tomu Kvinnu uzzināju par "Zelta palmas zaru" aizkulisēm – viņa nodibinātās un vadītās producentu kompānijas "Neon" "ražā" jau ir seši "Zelta palmas zari". Šogad tā piedāvāja festivālam sešas filmas, no tām – konkursā divas: Žilijas Dikuro "Alfa" un Joahima Trīra "Sentimentāla vērtība".
Vēl pie autoriem ar neizprotamu pilsonisko stāju, izcelsmi un pat valstisko piederību pieskaitāms Sergejs Lozņica, kura filmas "Divi prokurori" līdzproducente ir Alize Ģelze (studija "White Pictures") un kas uzņemta arī Rīgā, viens no tās māksliniekiem ir Aldis Meinerts (par filmu var lasīt 21. maija "Kultūrzīmēs"). "Screen International" vērtējumā tā ilgu laiku turējās pirmajā vietā, tomēr, tā kā filmu rādīja pirmajās dienās, palaidu to garām. Līdzīgi kā ar Serebreņņikovu, vietējos apstākļus un sociālisma nometnes vēsturi labāk zinošo cilvēku attieksme pret filmu atšķiras no "veco rietumnieku" un krievu vērtējuma (skat. Sonoras Brokas rakstu "Kannu burbulī – kinomāksla un ekskluzīva bezrūpība" "kinoraksti.lv").
Zīmīgi, ka abu (tomēr, tomēr!) ar Krieviju saistīto režisoru darbi runā par pagātnes izvērtēšanu (Vergangenheitsbewältigung – trāpīgs apzīmējums vācu valodā), turklāt Serebreņņikovs par ilgi meklētu Aušvicas koncentrācijas nometnes atbildīgu medicīnisku darbinieku, nacistisko noziedznieku Jozefu Mengeli. Jaunākajā vecumā viņu atveido vācu aktieris Augusts Dīls, savas pārliecinošās spēles un tēmas dēļ radot iespaidu, ka krievu režisors izveidojis vācu filmu, kaut tā ir desmit valstu kopprodukcija. Cik dziļi viņā sēž tā attieksme pret cilvēkiem tikai kā pret miesu saviem eksperimentiem (brīžiem nespēju skatīties ekrānā!) un cik ilgi viņam izdevies palikt neatrastam kaut kur Dienvidamerikā, – tas pat kaut kā spiež domāt arī par mūsdienu slepkavām un to, vai viņi kādreiz tiks taisnīgi sodīti. Un tieši tas ir paradokss, ka uz to vedina šodien tik pretrunīgi uztverams krievu autors. Tas īsumā par mūsu attieksmi pret "Anoru", Ložņicu un Serebreņņikovu.
No kurienes – Austrumiem vai Ziemeļiem – var gaidīt cerību stariņu?
78. Kannu festivāla žūrijas sastāvs Žiljetas Binošas vadībā ļāva cerēt uz labu balvu sadalījumu. Meksikāņu režisors Karloss Reigadass, itāļu aktrise Alba Rorvahere, aktrise un režisore Halle Berija un vēl pieci citi – tiešām pārstāvēja labu mākslas kino.
Gandrīz visas festivāla divdesmit divas konkursa filmas kaut kādā veidā skāra taisnīguma, patiesības, piedošanas, izlīdzināšanās, žēlastības tēmas vai vismaz deva cerību tās iespējamībai.
Irāņu režisors Džafars Panāhi, kurš patiesi vairākus gadus bijis ieslodzīts cietumā, par savu puslegāli (kā stāsta) uzņemto filmu "Tikai nelaimes gadījums" pelnīti saņēma "Zelta palmas zaru".
