Arnolds Auziņš ir latviešu literatūras fenomens. Šoruden rakstniekam apritēs 94 gadi, un šajā laikā – viņš publicējas kopš 1957. gada – sarakstīti arī teju tikpat daudzi darbi. Tapuši gan dzejoļi (aptuveni 300 no tiem kļuvuši par dziesmām!) un lugas, gan raksti, anekdotes, stāsti un romāni, gan dokumentāli darbi par ievērojamām personībām.
Jauno romānu "Meklēju sevi" klasificējām kā vēsturisku romānu – lai gan tā ir jaunāko laiku vēsture, tomēr daudziem 21. gadsimta trešajā desmitgadē dzīvojošajiem 20. gadsimta 70. gadi var šķist tikpat tāli kā Rūdolfa Blaumaņa – starp citu, viena no Arnolda Auziņa mīļākajiem rakstniekiem – dzīves laiks.
Pats par sevi rakstnieks saka: "Man ir 93 gadi, bijušas divas sievas, ir divi dēli un meita, pieci mazbērni un septiņi mazmazbērni, tātad mēs neizmirstam! Turos pie dzīves ar kustībām un humoru."
Romāna "Meklēju sevi" galvenais varonis ir jauns žurnālists Toms, kurš sāk darbu bērnu laikrakstā "Jaunā Audze", iepazīstot līdz tam sev svešo žurnālista darbu. Viņš aizceļo pieredzes apmaiņā uz Maskavu un Kabardu-Balkāriju, kā jau jauns cilvēks iemīlas – un ne reizi vien. Zīmīgs kāds romāna dialogs starp Tomu un viņa krustmāti Lidiju, kad, jautāts, kur viņš nemitīgi pazūd, Toms teic – viņš meklē līgavu, savukārt krustmāte atbild, lai vispirms atrod pats sevi. Tāds arī sanācis romāna motīvs – par sevis meklēšanu un atrašanu konkrētos vēsturiskos apstākļos.
Cik daudz no savas pieredzes un reālajiem kolēģiem Toma tēlā ielicis Arnolds Auziņš, lasiet intervijā.
Šo romānu esat nosaucis par savu personiskāko vēstījumu un konkursam to iesniedzāt tieši 70 gadus pēc tam, kad sākāt strādāt laikrakstā "Pionieris". Kā nonācāt pie domas, ka gribat uzrakstīt par šo – savu pirmo avīžnieka – pieredzi?
A. Auziņš: Interesanti, ka pats nekad neesmu bijis pionieris, [pamatskolas vecuma jauniešu sabiedriski politiska organizācija padomju laikā], bet, kad vēl biju students, uzrakstīju pāris humoreskas un aiznesu laikraksta "Pionieris" redakcijai. Kad aizgāju ar trešo, redaktore Milda Vanaga teica: "Vai, redzams, ka jūs esat bērna prātā, vai negribat nākt pie mums strādāt?" Redakcijā tieši bija atbrīvojusies vieta, jo no darba aizgāja Vizma Belševica. Man vēl bija palicis viens kurss, bet rudenī aizgāju strādāt uz avīzi un nostrādāju tajā 23 gadus. Atnācu kā visjaunākais un aizgāju kā visvecākais. Tieši tas, nevis bērnība, kā reizēm mēdz teikt, man bija vislabākais laika posms dzīvē.
"Pionieris" bija avīzīte uz četrām lappusēm, tā iznāca reizi nedēļā. Mani kolēģi no citiem laikrakstiem teica, ka tā jau ir tīrā atpūta, ne darbs, un tā man atlika laiks arī rakstīt citas lietas.
Cik lielā mērā romānā izmantojāt savu tā laika pieredzi?
Var teikt, ka tur diezgan daudz kas norakstīts ļoti tieši no manas dzīves. Esmu aprakstījis to posmu, kad mani aizsūtīja stažēties uz Maskavu – neviens no pieredzējušākajiem kolēģiem negribēja braukt, tad nu aizsūtīja mani kā jauniņo. Maskavas avīzē no manis visi kratījās vaļā, teica – pastaigājiet pa izstādēm, teātriem, muzejiem. Un es tā arī darīju. Kolēģis, ar kuru kopmītnēs biju salikts kopā, bija liels dzērājs, katru vakaru brīnījās, ka eju uz teātri.
Arī brauciens uz Kabardu-Balkāriju ir no dzīves norakstīts, Agnesei pat saglabāju īsto vārdu, tā ka var droši teikt – romānā ir ļoti daudz no manas tā laika dzīves.
-1.9 °C
