79. Kannu kinofestivāla "Grand Prix" saņēmusi emigrācijā Francijā dzīvojošā krievu režisora Andreja Zvjaginceva spēlfilma "Minotaurs", kas 2025. gada rudenī filmēta Rīgā, bet ar galveno balvu – "Zelta palmas zaru" – godalgota rumāņu režisora Kristiana Mundžu drāma "Fjords" par kristiešu ģimeni Norvēģijā.
K. Mundžu šis ir jau otrais augstākais Kannu apbalvojums. "Filmas vēstījums ir par iecietību, iekļaušanu un empātiju. Tās ir brīnišķīgas vērtības, ko mēs visi lolojam, bet mums tās biežāk jāīsteno praksē," viņš sacīja.
Zvjaginceva filma uzņemta Rīgā; tā ir izmantojusi Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras ekonomisko instrumentu – līdzfinansējumu ārvalstu filmu veidošanai, servisa producents ir Latvijas kompānija "Forma Pro Films", bet to pamatā ir finansējušas Francija un Vācija.
Jāpiebilst, ka 21. maijā Kannās ar ovācijām pirmizrādi piedzīvoja arī Viestura Kairiša spēlfilma "Uļa" ar Kārli Arnoldu Avotu galvenajā lomā.
No "neatgriešanās punkta"
Karam sākoties, no Krievijas emigrējušais kritiķis Antons Doļins portālā "Meduza" uzsver, ka "Minotaurs" ir pirmā krievu spēlfilma, kas nopietni un bez kompromisiem pievēršas "speciālajai militārajai operācijai" jeb Krievijas pilna apmēra iebrukumam Ukrainā, karš tajā pietuvināts ļaunumam visaugstākajā pakāpē. "Tomēr filmā, tāpat kā trīs iepriekšējās (šī ir A. Zvjaginceva sestā filma. – A. B.) – "Helēna" , "Leviafans" un "Nemīlestība" –, nav par netikumīgiem politiķiem vai, Dievs pasarg’, "sliktu tautu", bet par morālu izvēli, kura cilvēkam reizēm ir jāveic, līdz galam to neapzinoties un mainot savu dzīvi. Un – kas vēl sliktāk – mainot dzīvi arī citiem cilvēkiem, kas atrodas viņa varā."
Filmas recenzijās izskan, ka "Minotaura" idejas pamatā ir franču režisora Kloda Šabrola 1969. gadā tapušais psiholoģiskais trilleris "Neuzticīgā sieva" (Edriana Laina rimeiks uz ekrāniem iznāca 2002. gadā), tomēr autors tā ideju ir ietērpis pilnīgi citās krāsās un simboliskajā vēstījumā.
Zvjaginceva filmas "Minotaurs" galvenais varonis – Krievijas un Ukrainas kara fonā rūpju nomāktais biznesa vadītājs Gļebs (Dmitrijs Mazurovs) – saskaras gan ar personiskās dzīves problēmām – sievas Gaļinas (Irisa Ļebedeva) neuzticību, gan ar "no augšas" nākušo pavēli nodrošināt vismaz 14 jauniesauktos Krievijas armijā. Šis skaitlis ir no mīta par Minotauru, tieši tik nevainīgu upuru atēnieši sūtīja pie briesmoņa labirintā. Tā nu Gļebam "augstākā labuma" vārdā (nē, tas nav atbalsts karam, bet pārējo darbinieku dzīvības glābšana, vismaz Gļebam tā liekas) nākas pastrādāt, kā viņam liekas, "mazo ļaunumu" un upurēt šos cilvēkus. Antons Doļins uzsver: "Tas ir neatgriešanās punkts, lai gan apziņa par to nerodas uzreiz." Savukārt kritiķe Susanna Alperina raksta, ka "filma izpēta, kādā situācijā cilvēkā izpaužas zvēra instinkti, kad viņš pārstāj sevi vadīt un pārvēršas sadusmotā zvērā, ar kuru cīnās nobaidītie upuri labirintā. Zvjagincevs notikumus nefiksē emocionāli kliedzoši, bet kā ķirurgs ar skalpeli, precīzi un aprēķinoši saprotot, kur griezt un kur ārstēt."
Antons Doļins uzsver, ka senais arhetipiskais pamats filmā savienojas ar skaudru mūsdienu vēstījumu: Krievija ir ne vien pārvērtusies zonā, kurā nedarbojas likumi (pie tā visi jau ir sen pieraduši), bet arī notiek neskaitāmi nesodīti noziegumi.
13.1 °C






















































































































































































































































