Guntars Vītols: Darījums ar smaciņu

Pirms pievērsties raksta tēmai – "Tet" un LMT izpirkšanai no zviedriem, sākšu ar plašāku ieskatu valstij piederošu kapitālsabiedrību pārvaldīšanā.

Kā mēs zinām, mūsu valstij pieder ļoti dažādi uzņēmumi. Piemēram, glancētais un pasažieru novērtētais "Air Baltic", kurš gan šobrīd iebraucis nu jau kārtējās finanšu grūtībās un prasa 300 miljonus jaunas naudas. Līdz šim tā atradās, bet tagad ir tā, ka jaunu naudu tirgū aizņemties vairs nevar, uzņēmumu esam gatavi atdot par velti, bet arī par velti vairs neņem. Parādu nasta pārāk smaga – to vairs nenosedz pat visādi citādi uzrunājošā biznesa puse – augošais pasažieru skaits un lakoti spīdīgās jaunās lidmašīnas. 

Tikmēr valstij pieder virkne citu uzņēmumu, kuri nav tik redzami, bet problēmas līdzīgas. "Latvijas dzelzceļš" ik gadu prasa ap 100 miljonu piešprici no nodokļu maksātāju naudas, "Latvijas Pasts" turas uz godavārda, savukārt naudā salīdzinoši peldas tikai tādi, kuriem nav alternatīvas. Tāds ir, piemēram, "Latvenergo", kuru mēs no nodokļu naudas nedotējam, bet barojam tāpat. "Latvenergo" varētu kalpot tautsaimniecībai, nodrošinot lētu elektroenerģiju, bet tagad oficiālā politika ir nodrošināt ap 200 miljonu gadā ienākumus budžetam.

Valsts nav labs saimnieks

Tas ir kā ābece – to jau sen zina jebkurš ekonomists, tas ietverts jebkādu starptautisku organizāciju rekomendācijās – kur var un kur iespējama konkurence, tur jāprivatizē. Konkurence ir tas instruments, kurš liek uzņēmējiem iespringt, un tā rezultātā izdzīvo labākais produkts par saprātīgāko cenu. Privātais efektivizēs savu izdevumu pusi, bet konkurentu klātbūtne ierobežos iespēju uzlikt nesamērīgi augstu pakalpojuma cenu.

"Latvenergo", piemēram, privatizēt nav vēlams, jo tas ir dabīgs monopols, tirgus dominante. Privatizējot tādu, tu neradi konkurenci, sabiedriskā labuma no tā nebūs nekāda. Enerģētika ir mēroga bizness – strādās maksimāli efektīvi tad, ja būs "liels". Mazajā Latvijā tādam lielam ir vieta faktiski tikai vienam.

Visu pārējo vēlams privatizēt. Tas tā kā būtu skaidrs un rekomendējams, bet Latvijā politiķi dara tieši pretējo. Ik pa brīdim uzpeld iniciatīva privatizēt "Latvenergo". Arī pavisam nesen šādu iniciatīvu jau kārtējo reizi virzīja premjeres Siliņas partija, iepriekšējo reizi darīja to pašu, aizbildinoties ar "vajadzību" attīstīt vietējo biržu. 

Iecere saskārās arī ar koalīcijas partneru pretestību – nāk taču vēlēšanas, nu nevar taisīt pārāk lielas cūcības! Pēc tam droši vien mēģinās atkal.

LNT un "Tet" kā bankomāti

Un tad, no otras puses, ir tādi uzņēmumi kā "Tet" un LMT – tos nav neviena iemesla neprivatizēt, jo telefoniju un datu pārraidi piedāvā vairāki privāti uzņēmumi, kuri neļauj pārlieku aizrauties ar cenu celšanu. Tev zvana un saka – nāc pie mums, iedosim lētāk. "Latvenergo" aizdomīgu ieganstu dēļ vēlas privatizēt, bet "Tet" un LMT valdība vēlas iegādāties valsts īpašumā. Skaties un brīnies – neviena ekonomikas mācību grāmata, neviens eksperts vai respektabla starptautiska institūcija nekad neko tādu nerekomendēs.

Visdīvainākais ir tas, ka tam tiek meklēti līdzekļi milzīgā apjomā, ar ko var sacensties ja nu vienīgi tikai prioritārā aizsardzības nozare. Citas nozares, kā veselības, nevar sagrabināt pat pārdesmit miljonus onkoloģijas pacientiem, "Air Baltic" dzīve izbeigsies, ja nedabūs 300 miljonus, bet absolūti iracionālai "Tet" un LMT pārpirkšanai no zviedriem tiek meklēti aptuveni 500 miljoni eiro. Domā, ko gribi.

Kas ir šie uzņēmumi? Tie ir bankomāti. Viens piegādā sakarus pa optiskajiem kabeļiem, nodrošina datu centrus, otrs nodrošina mobilos sakarus. Pamatpakalpojumi no mūsdienu perspektīvas nav nekas unikāls, tikai iet līdzi laikam. Pamazām nomaina tehnoloģijas uz jaunākām (4G uz 5G, piemēram), baro valsti ar dividendēm pārdesmit miljonu apmērā katru gadu. Tas ir tas bankomāts – ievadi PIN kodu – izbirst naudaszīmes – stabili un prognozējami. LMT ir izveicīgāks un meklē iespējas iet iekšā citos tehnoloģiju segmentos, piemēram, viedie transporta regulēšanas risinājumi, datorredzes risinājumi, apgūst naudu arī no Eiropas Aizsardzības fonda – 5G risinājumi ar potenciālu militāro pielietojumu.

Atbrīvoties no zviedriem?

Abos uzņēmumos aptuveni puse pieder zviedriem, "Telia Company". Kopš laika gala pastāv zināmas pretrunas abu akcionāru starpā. Nekas īpašs, katram savs viedoklis, kas izriet no katra akcionāra biznesa stratēģijas. Zviedri savos meitasuzņēmumos, arī Latvijā, vēlas redzēt pamatā tikai pamatbiznesu – telekomunikācijas jeb pieminēto bankomātu, savukārt vietējiem, īpaši LMT vadībai, ir vēlme attīstīties un meklēt arī citas pelnīšanas iespējas tehnoloģiju jomā. Bet, arī ar visām pretrunām, LMT jau gadiem attīstās arī tajos citos segmentos, tas notiek pietiekami braši, gandrīz puse apgrozījuma ir ne no pamatbiznesa. 

Politiķu lietotais arguments, ka vajag atbrīvoties no atpakaļrāpuļiem zviedriem, kas kavē putnam atplest spārnus, ir vienkārši demagoģija.

Zviedru pozīcija attiecībā pret saviem meitasuzņēmumiem, kādi ir vairākās valstīs, ir salīdzinoši vienkārša. Vai nu pārņemam pilnībā, vai pārdodam. Un to viņi jau izdarījuši vairākās valstīs.

Ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka ir reāla iespēja pārdot LMT un "Tet" zviedriem, kas no dažādām perspektīvām neko sliktu nesola. Pirmkārt, pieredzējis telekomunikāciju operators, no pakalpojuma viedokļa nekas sliktāk palikt nevar. Otrkārt, tas ir nopietns ārvalstu investors, kas svarīgi mums arī no drošības viedokļa. Ja tāds aiziet – drošība samazinās. Katra valsts aizstāv sava biznesa intereses citās valstīs. Ja mums būtu daudz ASV investīciju, piemēram, tad apdraudējuma gadījumā ASV sūtītu vairāk savu raķešu. Tā tas strādā vienmēr, un ar zviedriem arguments ir tas pats.

Patiesais iemesls – cīņa par varu

Pēc būtības ir tā, ka mūsu valdības izvēlētais risinājums ir sliktākais iespējamais. Varētu nedarīt neko – bankomāts strādā, nauda nāk. Otrs variants ir pārdot zviedriem – būtu nauda, kas tik ļoti nepieciešama virknei dažādu vajadzību. Vai tā būtu aizsardzība, veselība vai jebkas cits – varbūt "Air Baltic" rekapitalizācija? Trešais variants ir ļaut privatizēt, piesaistot investoru vai kotējot biržā. Valstij arī tad ienāktu nauda un nebūtu jānodarbojas ar lietām, kur privātais būs labāks vienmēr.

Un tomēr izvēlēts ir sliktākais risinājums – valsts pirkšot uzņēmumu par naudu, kuras nav. 

Tā kā no budžeta paņemt nav vispār ko, tad ķeras pie valsts kapitālsabiedrību rezervēm – to iespējām aizņemties. Pati valsts aizņemties vairāk nevar – tur katru gadu pieļaujamais limits 3% apmērā no IKP tiek izmantots līdz eirocentam. "Latvenergo" savukārt aizņemties vēl var, bet tas pasliktina viņu pašu finansiālo situāciju, kas nozīmē tiešu triecienu arī budžetam – "Latvenergo" ik gadu iemaksā budžetā ap 200 miljoniem eiro.

Nu un kā šo bezjēdzību skaidro kaut vai ekonomikas ministrs Viktors Valainis, kurš ir risinājuma vismaz formālais bīdītājs un runasvīrs? Runā kaut kādus murgus. Piemēram, par to, ka nupat uzņēmumi iespējosies un realizēs inovācijas. Traucē tikai atpakaļrāpuļi zviedri. Dubultošot uzņēmuma vērtību! Jā, nesen ministra kungs solīja dubultot arī Latvijas ekonomiku un noregulēt pārtikas cenas veikalā. Neviens valsts uzņēmums nekur pasaulē nekādas inovācijas nerada un nekādi ministri neko nedubulto. Strauja izaugsme notiek tikai privātajā sektorā. Ja neticat, apskatieties apkārt – nevienu mājsaimniecības iekārtu, nevienu datoru, telefonu vai auto nav radījusi valsts un ministri.

Patiesais iemesls uzņēmumu pārpirkšanai, visticamāk, ir cīņa par varu, kontroli. Redz, "Tet" iet normāli, bet ar īpašu veiksmi tas neizceļas. Savukārt LMT tīri braši attīstās, daudziem gan nez kāpēc nepatīk uzņēmuma vadītājs Binde ar komandu, un, kamēr akcionāros ir zviedri, veiksmīgi darbojošos uzņēmuma vadību noņemt nav reāli. Zviedri nav muļķi.

Acīmredzot valdības plāns ir banāls kā zaļš gurķis. Pataisīt LMT par "Latvijas Pastu" vai "Latvijas dzelzceļu". Izsaimniekot tā, lai naudas ir mazāk par "Air Baltic". Līdz tam vēl tālu, bankomāts regulāri izdod pārdesmit miljonus eiro gadā Valsts kasei, bet līdz tam jau varēs salikt amatos un bagātināt daudz radinieku un partijas liekēžu.