Jauniešu lielkoncerts — spoža ideja, vāja repertuāra izvēle

"Sjaomi arēnā" (jā, tieši tā latviešu valodā būtu jāraksta un jāizrunā šīs sporta zāles nosaukums) 2025. gada 8. jūlijā notika XIII Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku simfoniskās mūzikas lielkoncerts. Kā jau to var noprast, iesākums nav labs – un ne jau tikai latviešu valodai veltītās necieņas dēļ.

Tas, pirmkārt, aicināja atcerēties tālus senlaikus, kad Cēsu Mākslas festivāla koncerti notika sporta zālē, jo tagad gluži pašsaprotamās Cēsu koncertzāles vēl nemaz nebija. Toties bija nopietnas programmas – ar Kristapa Pētersona, Santas Ratnieces un citu pašreizējo klasiķu mūziku. No otras puses, lai nu būtu "Sjaomi arēna" ar visu apskaņošanu, pie kuras vismaz šoreiz tika rūpīgi strādāts – jo kādā akustiskā koncertzālē lai liek veselu tūkstoti lielkoncerta dalībnieku? Par galveno problēmu tomēr šeit uzskatāms repertuārs, kas lika domāt, ka programmu veidojusi nevis kompetenta radošā grupa ar lielkoncerta idejas autoru un māksliniecisko vadītāju Normundu Dreģi priekšgalā, bet gan paši jaunie atskaņotāji vecumā no 10 līdz 25 gadiem. Turklāt no viņu vidus pamatā desmitgadīgi bērni un vienlaikus fani Ginta Zilbaloža animācijas filmai "Straume", kurai, kā zināms, mūzikas līdzautors ir Rihards Zaļupe.

Taču vispirms par labo. Lielkoncerta iecere ir brīnišķīga, tās iedzīvinājums bija atbilstošs atskaņotāju ieguldītajam darbam, un mūzikas skolu vai mūzikas vidusskolu audzēkņi un viņu gados vecākie līdzgaitnieki pelnījuši viscildinošākos vārdus. Un ne tikai viņu personiskās iniciatīvas dēļ, jo arī sarežģītākajās partitūrās orķestris skanēja labi – ar plašu emocionālo spektru, pievilcīgiem tembriem gan stīgu, gan pūšaminstrumentu grupā, pienācīgu saliedējumu, atsaukšanos uz diriģentu izplānoto māksliniecisko dramaturģiju. Un nav arī tā, ka šāda ideja būtu unikāla – atmiņā ataust jauniešu simfoniskā orķestra koncerts "Dzimuši Latvijā", un tā ir pavisam skaidra norāde, ka Dzintaru koncertzālē līdzīgas programmas īstenojamas katru gadu, negaidot nākamos Skolu jaunatnes dziesmu svētkus un nākamo lielkoncertu pēc pieciem gadiem.

Līdz ar to tīri vai žēl, ka no daudzskaitlīgā mūziķu pulka atpazinu tikai koncertmeistari Elzu Siliņu, un visi tālākie atzinīgie vārdi adresējami diriģentiem – Valdim Butānam Andreja Jurjāna svītas "Latvju dejas" ceturtajā daļā "Ačikops", Haraldam Bārzdiņam Jāņa Mediņa Pirmās orķestra svītas otrajā daļā "Ārija", Aivaram Brokam Jāņa Ivanova Sestās jeb "Latgales simfonijas" otrās daļas skerco. Arī Andrim Vecumniekam ar Jēkaba Jančevska "Klavigo" pirmatskaņojumu, jo tur diriģentam bija ko darīt, jo viņš uzreiz šķita veselas divas galvas tiesas pārāks par saviem kolēģiem kā populārās mūzikas kapelmeistariem.

Pēc Jāņa Ivanova simfonijas lappusēm programmai turpinoties hronoloģiskā secībā, Elgas Īgenbergas "Valsi" nomainīja Ringolda Ores "Vakara pastaiga", pēc tam sekoja Raimonda Paula "Sikspārņa Fledermauša šūpuļdziesma", Mārtiņa Brauna "Dziesma par spēli", Jura Kulakova "Balāde par gulbi" un ainas no Zigmara Liepiņa rokoperas "Lāčplēsis". Seši popmūzikas autori pēc kārtas – vai nav tā kā par daudz? It īpaši tādēļ, ka tālāk skanēja Andra Riekstiņa "Burē" no cikla "Senās Rīgas dejas" – bungu daudz, oriģinalitātes maz, viss noslēdzās ar Mārtiņa Miļevska "Stāvēju, dziedāju" jeb "Alšvangas dūdu meldiņu" – tā pati primitīvā bungošana, orķestrim vienīgi piebalsojot, bet pa vidu – Riharda Zaļupes opusa "Aiztālēs" pirmatskaņojums, kas kārtējo reizi apstiprināja pārliecību, ka profesionālajam kinomūzikas autoram rakstīt koncertmūziku nevajag – pietrūkst gan iztēles, gan vērā ņemama tematisma, gan dramaturģiskās domāšanas. Visbeidzot, koncerta laikā mēģināju atcerēties – ko īsti man atgādina "Klavigo" un Jēkaba Jančevska vārdu salikums? Kā tad – 2016. gada Nacionālā teātra izrādi, kas kļuva par tādu izgāšanos, ka nemaz nepaspēju nopirkt biļeti. Ja reiz šim nolūkam rakstītais muzikālais materiāls ir veiksmīgs, gluži dabiski, ka komponists pie tā atgriezies, bet vai nu šī partitūra īsti saucama par jaundarbu?

Ko šajā garajā skaņdarbu virknē, ja atskaita Jēkaba Jančevska veikumu, lai dara orķestris? Pareizi – piespēlē ritma grupai. Taču arī lielkoncerta nolūkam rūpīgi trenētie perkusionisti no tā galu galā necik daudz neiegūst, jo, nokļūstot simfoniskajā orķestrī, viņiem būs jāspēlē pavisam citi instrumenti – timpāni, ksilofons, marimba – ar principiāli citu intonāciju spektru un semantisko lomu. Un stīdziniekiem vai pūtējiem šāda programma vēl jo vairāk rada maldīgu priekšstatu par darbu orķestrī, kur uz instrumentu pultīm atrodas nevis popmūzikas aranžējumi, bet gan klasiskās skaņumākslas paraugi. Jā, arī, piemēram, Andra Vītoliņa darbi – komponista, kurš tieši jauniešu dziesmu svētku kustībai devis tik daudz. Kādēļ arī šīs programmas sastādītājiem bija jāizliekas, ka nekas tāds nav noticis un trimdā nekas nav tapis? Kādēļ arī šeit latviešu mūzikas vēsture beidzās ar Jančevski un Zaļupi? Vai tad Evija Skuķe un Krists Auznieks neko piemērotu nevarētu uzrakstīt?

Ko šādā repertuārā lai dara diriģenti? Pareizi – darbojas kā estrādes orķestra kapelmeistari. Un atbilstoši šādām vadlīnijām rezultātā sanāk vai nu lēta roka imitācija ar "Fledermauša šūpuļdziesmu" un diriģentu Mārtiņu Bergu, vai brišana cauri sentimentālam purvam ar Mārtiņa Brauna, Arvīda Krieva un Rūdolfa Plēpja "Dvēselīti" un diriģenti Lauru Stašu. Iznākums ir nožēlojams abos gadījumos – atšķiras tikai emocionālais mods. Un, starp citu, arī no Raimonda Paula, Mārtiņa Brauna, Jura Kulakova daiļrades varēja atrast kaut ko interesantāku un mazāk nodeldētu, ja vien būtu bijusi nopietnāka attieksme.

Tātad – labāku un nopietnāku attieksmi bija pelnījuši visi. Gan populārās mūzikas autori un klasiskās mūzikas komponisti, gan klausītāji un atskaņotāji. Pirmām kārtām Skolu jaunatnes dziesmu svētku simfoniskā orķestra dalībnieki, jo tikai tā var cerēt, ka viņi turpinās darbu Latvijas orķestros kā pieauguši cilvēki.