23.3 °C
Sestdienas, 12. jūlija, vakarā noslēdzās 59. Karlovi Varu kinofestivāls (4.–12.07.), kuru man bijusi iespēja apmeklēt jau trīsdesmit gadus.
Karlovi Vari patiešām pieder pie A klases festivāliem un ir viens no nozīmīgākajiem uzreiz aiz Kannām, Venēcijas un Berlīnes. Izturējis sīvo konkurenci ar Maskavas festivālu (to savulaik aprakstījām kopā ar Valentīnu Freimani vairākos turpinājumos), tas patiesi ir spējis saglabāt gan augstu māksliniecisko līmeni, gan vairākus konkursus un labas speciālas sekcijas, gan demokrātisko un jauneklīgo raksturu. Tas nozīmē, ka studentiem tiek dota iespēja apmeklēt festivālu ar īpašu akreditāciju, un viņi taču ir mūsu nākotne. Arī – ka tajā ielūgtie un "Kristāla globusu" par īpašiem nopelniem un festivāla prezidenta balvu saņēmušie mākslinieki nav kaut kā īpaši VIP, bet diezgan brīvi pieejami visiem. Esmu festivāla noslēguma ballītēs "Grand Hotel Pupp" (ko, starp citu, sociālisma laikā čehiem lika pārdēvēt par "Maskavu", bet neizdevās, paldies Dievam!) dejojusi reizē ar Lorēnu Bokalu, Kimu Kiduku u. c.
Karlovi Vari ir viens no nedaudzajiem (ja ne vienīgais) festivāls pasaulē, kur atklāšanas un noslēguma ceremonijās tiek sniegti eleganti un efektīgi priekšnesumi. Un kur vēl tie videorullīši ar "Kristāla globusu" saņēmušajiem – ko nu katrs ar to darījis, kur to licis u. tml. Denijs de Vito, Endijs Garsija, Džūda Lovs, Harvijs Keitels, Vera Hitilova, Milošs Formans u. c. Tik tematiski piemērots un arī skumjš izrādījās tas, kā Eva Zaoralova un Jerži Bartoška zvana čehu kino klasiķim Vaclavam Vorličekam, kurš slikti dzird un negrib neko zināt par kaut kādu "price" (balvu), domādams, ka viņam piedāvā kaut ko pirkt, un nomet klausuli. Klipā redzams, ka arī Bartoška, iespējams, ar vienu ausi sliktāk dzird…
Šogad festivāla ilggadējais prezidents Jerži Bartoška ticis aizsaukts mūžībā (1947–2025). Visa pilsēta godināja viņa piemiņu ar lieliem foto no trīsdesmit gadu ilgās darbības laika. Kopā ar arī ilggadējo māksliniecisko vadītāju Evu Zaoralovu (1932–2022) viņi veidoja festivāla seju, kodolu un kaldināja tā labo slavu. Šogad, 59. festivālā, publikas balsojumā par labāko tika atzīta filma "Mums tas jāiekadrē!" ("Musime to zaramovat!") – sešdesmit piecu minūšu gara saruna ar harismātisko aktieri un festivāla prezidentu par viņa dzīvi – sākot no pamatskolas, cauri Samta revolūcijai un tikšanos ar kinopasaules zvaigznēm.
Humānisms un cerība dažādos platuma grādos
Bet nu pie šī gada festivāla nozīmīgākajiem darbiem! Kuras no divpadsmit galvenā – "Kristāla globusa" – konkursa un trīspadsmit "Proxima" programmā demonstrētajām filmām saistīja uzmanību, iekrita sirdī – satraucot vai mierinot un dodot cerību? Kurus vārdus vērts paturēt prātā, kādas filmas ieteikt vietējiem festivāliem un vērts censties noskatīties. Vēl jo vairāk – ja manas domas sakritušas ar žūrijas vērtējumu.
Prieks, ka mūsu kaimiņi lietuvieši rullē (jau pagājušajā gadā Lokarno festivālā Lietuvas filmas saņēma divas galvenās balvas!). Vītauta Katkus debijas filma "Viesis" ("Svečias", kopražojums ar Norvēģiju un Zviedriju) Karlovi Varu "Kristāla globusa" konkursā dalīja balvu par labāko režiju ar franču režisoru Natanu Ambrosioni par filmu "Bērniem viss ir kārtībā" ("Les Enfants vont bien").
Filmā "Viesis" tagad Norvēģijā ar ģimeni dzīvojošais Daniels atgriežas dzimtajā Lietuvas pilsētiņā, lai pārdotu savu mirušo vecāku dzīvokli. Aizkavējies šeit ilgāk nekā nepieciešams, viņš mēģina atjaunot kontaktus ar agrākajiem draugiem, klīst pa pazīstamajām vietām, tomēr ir un paliek viesis. Smalkjūtīga iegremdēšanās cilvēka esībā, vizuāla vientulības atspoguļošana – ne velti filmas režisors Katkus pats ir arī operators, filmu montējis Laurins Bareiša ("Māsas/Seses"; "Sausi slīkstot"). Viņš kā operators uzņēmis arī otru lietuviešu filmu "Renovācija" (režisore – arī debitante Gabriele Urbonaite, kopražojums ar Latviju un Beļģiju, "Proxima"). To montējis Armands Začs (režisors filmām "Turpinājums. Pieaugšana", "Mūžīgi jauni"), arī kostīmu un grima mākslinieces ir no Latvijas, kas jau strādājušas pie Bareiša "Māsām". Arī Urbonaites filma vēsta par to pašu paaudzi, tā dēvētajiem mileniumiešiem, kam ir ap trīsdesmit. Kad kāds pāris ievācas jaunā dzīvoklī, viņu mājas ārpusē negaidīti sākas renovācija, kas stimulē viņu attiecību kristalizēšanos. Īslaicīgā poētisku dvēseļu radniecība starp jauno sievieti un ukraiņu celtnieku, iespējams, kļūs par svarīgu soli uz izšķiršanos – vai varam solīties mīlēt uz mūžu.
Galveno balvu – "Kristāla globusu" – žūrija piešķīra slovāku režisora Miro Remo filmai "Labāk sajukt prātā savvaļā" ("Redeji zašilet v divočine", kopražojums ar Čehiju). Tā tapusi pēc tāda paša nosaukuma bestsellera un ir patiess stāsts par ekscentriskiem dvīņiem, kuriem izdodas izdzīvot Šumavas mežos, neskatoties uz diametrāli pretējām raksturu vilkmēm. Paradoksu pilna dokumentāla drāma. Jāpiemin vēl otra dokumentālā filma konkursā, kas gan balvas neieguva: Dmitro Hreško "Divia" (Polija, Ukraina, Nīderlande). Tā pilnīgi bez teksta, dronu (kas, ak, tik ātri no apbrīnojamu filmēšanas iespēju sniedzējiem pārvērtušies par nāves nesējiem!) estētikā, respektīvi – no augšas, rāda mūsu planētu Zemi pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā ar tās par oglēm pārvērstajiem mežiem, sagrautajām mājām, militāro tehniku, izpostīto dabu un arī tās vēl saglabājušos skaistumu – cilvēka dabas dualitāti, metafizisku meditāciju, ko ieskauj apbrīnojami iedarbīga skaņas estētika.
