Zelta zivtiņa no dūņām: kāpēc līnis ir makšķernieka sapnis

Līnis ir viena no garšīgākajām Latvijas zivīm. Dzirdēti pat tādi nosaukumi kā "karaliska zivs", kas izsaka daudz. Cept, grilēt, sautēt un kā tik vēl var pagatavot līni. Papildu stimuls apgūt līņu makšķerēšanu noteikti ir vēlme šo zivi nogaršot.

Līnis ir arī viena no skaistākajām mūsu saldūdens zivīm. Gluži vai – mūsu zelta zivtiņa. Zvīņas tam mazas, blīvas, bet ar cēlmetāla spīdumu. Mazas sarkanas acis, mazās ūsiņas mutes malā izskatās ļoti amizanti. Ļoti plata astes pamatne. Vēl viena raksturīga pazīme ir biezās gļotas, kas pārklāj visu zivs ķermeni. Šā iemesla dēļ nav viegli pacelt noķerto līni un noturēt to rokās.

Pieredzējuši makšķernieki uzskata, ka šīs zivis ir ne vien skaistas un garšīgas, tā ir arī iekārojama trofeja. Lielu interesi izraisa līņu izsekošana ūdenstilpē, lai tiktu pie kārotā loma. Nē, līnis nav īpaši piesardzīgs, nav īpaši izvēlīgs barības un ēsmas ziņā, tas arī ne pārāk pretojas, kad tiek vilkts ārā no ūdens. Taču interesanta ir līņa pēdu atrašana attiecīgajā ūdenskrātuvē, makšķerniekam jāatrod tā īstā atslēdziņa, ar kuru atšifrēt šo zivi, manuprāt, tas ir īpašs sasniegums.

Domāju, nevienam nav noslēpums, ka šīm zivīm tīk stāvoši ūdeņi – tie varētu būt dīķi, lielāki vai mazāki ezeri, vecupes, kā arī upju līči. Zivis jāmeklē vietās, kur ir daudz zemūdens veģetācijas un dūņu. Straujās upēs līņus neatrast. Ja arī tie sastopami upēs, tad tas noteikti ir mierīgākajās vietās, piekrastes zonā, tuvāk aļģēm. Var teikt, ka līņi, tāpat kā karūsas, ir divas "purvainākās" zivis.

Labākais līņu ķeršanas laiks

Kā siltumu mīloša zivs līnis ziemas laikā ielien dūņās un ir neaktīvs. Šo zivju aktivizācija sākas aprīļa vidū un ilgst līdz nopietnākam rudens aukstā laika sākumam (septembra vidum, bet ir daži gadi, kad pat oktobrī makšķernieku lomos piesakās līņi).

Gadā ir divi laika posmi, kad līņi ķeras īpaši aktīvi. Pirmais ir pavasaris. Zivis atmostas no ziemas miega un sāk pārvietoties pa rezervuāru, vēl pat pirms zaļie aļģu dzinumi ir parādījušies. Intensīvākā līņu barošanās sākas līdz ar zemūdens augu augšanas sākumu. Tas ir posms, kad sāk parādīties niedru un citu augu pirmie asni, zivis uzturas šādās vietās, līdz ar to tās ir ievērojami vieglāk atrast. Parasti šīs vietas ir seklas, te dziļums svārstās no viena līdz 2,5–3 m. Tā kā zivis klīst gar jauno niedru audzītēm, tās ir grūti nepamanīt. Vienkārši jāmet makšķeres dažādos attālumos, lai saprastu, kur iet "līņu ceļš", pašā veģetācijas malā vai nedaudz tālāk. Runājot par šīm takām – tas nav joks. Ļoti bieži zivis pārvietojas rindā – cita aiz citas. Ja kādu no zivīm izdodas noķert, var sagaidīt vēl vairākas.

Interesanti, ka līņus nevar saukt par klasiskām bara zivīm. Vasarā bieži vien līņi pārvietojas pāros, savukārt pavasaros zivis pulcējas lielākās grupās.

Kas attiecas uz labāko diennakts makšķerēšanas laiku, jāatzīst, ka līņi nav cīruļi. Jā, nereti tie izrāda interesi arī agrās rītausmas stundās, bet novērots, ka to aktivizācijas maksimums ir plkst. 7–9. Tātad, mērķējot uz līņiem, nav jāceļas pārāk agri. Pavasara un rudens kulminācijas periods var sekot visas dienas garumā.

Vietas izvēle un inventārs

Vietas, kur dzīvo līņi, nav pārāk dziļas, bet ir stipri aizaugušas vai ar tendenci aizaugt. Tās ir klusas. Zivis bieži ķeras pie pašas niedrāja malas vai starp ūdensrozēm. Makšķerniekam jāatrod šie logi, veģetācijas spraugas un jāmet ēsma tur. Pieredzējuši makšķernieki paši izgatavo šādus logus. Attīrīt izcirstos logus iespējams ar garu zaru, kura galā ir tāds kā žuburs. Tas nodrošinās vietu, kas ir pietiekama makšķerēšanai. Zivis labprāt iepeldēs šādos logos barības meklējumos.

Līņu makšķerēšanā galvenokārt tiek izmantotas pludiņa makšķeres. Seklās vietās, kas nav pārāk tālu no krasta, šāda makšķere ideāli noder. Izmantot var jebkuru kātu, šeit es domāju gan īsos (3–3,5 m), gan vidējā garuma (4–5 m). Tālu nav jāmet, kātiņu var aprīkot ar nelielu spoli tikai tāpēc, lai būtu vieglāk kontrolēt auklas garumu. Ir makšķernieki, kas izmanto makšķeres bez gredzeniem. Līņu ķeršanas vietās var pieteikties arī lielas karūsas un pat karpas, tāpēc labāk tomēr kātu aprīkot ar spoli.

Pamata aukla jāizvēlas 0,2–0,28 mm diametrā. Līņu ķeršanai tas ir pilnīgi pietiekami, pat ja piesakās kāds lielāks eksemplārs. Ja makšķerēšana notiek starp augiem un aizķeršanās aiz tiem ir neizbēgama, ieteicams izmantot tievāku aukliņu (0,15–0,18 mm). Pludiņam jābūt garam, bet šauram, ar labu jutību. Āķi izvēlas atkarībā no ēsmas. Parasti līņu pievilināšanai mēs izvēlamies tārpus – gan sliekas, gan naktstārpus –, retāk izmantojam baltos kāpurus. Zivs mute nav maza, tāpēc nav jēgas izmantot mazus āķīšus, tāpat jāraugās, lai āķiem būtu garāks kātiņš.

Līņu makšķerēšanas matadori zeltītos skaistuļus ķer, izmantojot gruntsmakšķeri ar gumijas amortizatoru jeb vienkārši "gumiju". Ūdens veģetācijā tiek iztīrīts ceļš, un tajā tiek palaists inventārs. Šajā gadījumā labāk izvēlēties copes vietu ar retāku veģetāciju, jo makšķerēšanas apstākļi ir visai sarežģīti. Pareizāk būtu ar laivu ievest gumiju ar atsvaru un novietot to tā, kā vajadzētu, kā būtu nepieciešams.

Kas līnim garšo?

Līnis ir miermīlīga zivs, bet gaļēdājs. Ar sev līdzīgiem viņš nebarojas, tomēr dod priekšroku dažādām dzīvām radībām, nevis augu barībai.

Līņa labāko ēsmu sarakstā ir mēslu slieciņas, lapu tārpiņi, naktstārpi, makstenes kāpuri, baltie mušu kāpuri, "trekni" motiļi un pat vēžu gaļa.

Vasaras karstumā nereti gadās, ka līņi ķeras uz augu ēsmu, kas domāta karūsām. Tā varētu būt maizes mīkstuma lodīte, kas aromatizēta ar kādu no smaržvielām, vai mannas lodīte. Augu ēsmai jābūt mīkstai, irdenai un patīkami jāsmaržo.

Kā aromātiskās piedevas līņus piesaista saulespuķu spraukumi, maltas un nedaudz grauzdētas saulespuķu sēkliņas, nerafinēta saulespuķu vai kaņepju eļļa, vanilīns. Tomēr makšķerniekam jāatceras: augu valsts ēsmas var izmantot tikai vasaras karstajos mēnešos, pārējā laikā vajadzētu līnim piedāvāt tikai dzīvnieku izcelsmes ēsmu.

Ēsmai, kas paredzēta līņiem, jāatrodas uz gultnes, tā nedrīkst atrasties ūdens vidējos slāņos, tai jāguļ uz gultnes kopā ar gabaliņu no pavadiņas. 

Makšķerējot citas zivis, šajā jautājumā var piekāpties, ļaujot ēsmai atrasties arī ūdens vidējos vai pat virsējos slāņos, taču attiecībā uz līņiem šis moments ir ļoti svarīgs.

Ja gultne ir pārāk mīksta, dūņaina, tad konkrētā makšķerēšanas vietā var izbērt pāris spaiņu upes smilts, lai ēsma būtu labāk redzama un izceltos uz gaišā fona.

Copītes: jāgaida īsto brīdi

Līņu ķeršana ar pludiņu ir viens no senākajiem un atzītākajiem makšķerēšanas veidiem. Zeltaino ūsu īpašnieks ir absolūtais čempions copīšu sarežģītības ziņā. Līņi nekad negrābj ēsmu, tie "nekošļā", bet iesūc, turklāt šis process var ilgt vairākas minūtes, zivs var piepeldēt un jau pēc brīža aizpeldēt, ja tām kaut kas nepatīk. Šādos gadījumos copītes var ilgt pat pusstundas garumā, bet piecirst ātrāk pirms laika noteikti nedrīkst.

Parasti, makšķerējot līņus, atstāj garāku brīvo tārpa galiņu. Šādā veidā uzsprausts tārpiņš labāk izlocīsies un piesaistīs zivis. Līnis piepeld un sāk lēnām iesūkt tārpu. Tajā pašā laikā pludiņš vai nu iegrims dažus milimetrus, vai pacelsies nedaudz virs noteiktās normas. Tā tas var ilgt vairākas minūtes. Šeit makšķerniekam jābūt īpaši pacietīgam. Piecirst zivi drīkst tikai tad, kad pludiņš pacelsies uz augšu vai manāmi pavirzīsies uz sāniem, vai pilnībā nogrims.

Kas notiek? Zivs ir beigusi maltīti, tārps ar āķi ir pilnībā zivs mutē, un līnis dodas tālāk. Pacēlis savu iegareno ķermeni virs gultnes, tas paceļ atsvaru, un uzreiz nepareizi izsvarotais pludiņš peldēs pa ūdens virsmu. Zivs var pārvietoties uz dziļāku vietu un uz sāniem. Tad pludiņš kustēsies vai nogrims.

Ja veiksmīgi piecirst nav izdevies, ir pazīmes, kas liecina, ka mūsu klients tomēr ir izrādījis interesi par ēsmu. Piemēram, tad, ja tārpa gals ir saplacināts, sakošļāts, it kā tas būtu izrullēts. Vēl ir variants, ka līnis izsūc tārpu un pamet to. Pavasarī līņu copītes var būt izteiktākas, bet īslaicīgākas. Mazie līņu īpatņi piesakās diezgan strauji, savukārt lielie gandrīz vienmēr piesakās ļoti ilgi.

Foto: Lielais Loms