Marats Kasems: "Krievu pasaules" tradīcijas no skolas nav pazudušas

Marats Kasems neapšaubāmi ir pretrunīgi vērtējama personība, pret kura sacīto ir pamats izturēties ar zināmu piesardzību. Izglītības sistēmas gauso pārmaiņu laikā no 1996. līdz 2008. gadam viņš mācījās toreizējā Salaspils krievu (oficiāli saukta – mazākumtautību) vidusskolā, kas tagad ir pamatskola.

Pēc tās absolvēšanas izmēģinājis studijas vairākās Latvijas augstskolās, bet tad nolēmis izmantot Krievijas vēstniecības piedāvāto iespēju bez maksas studēt politoloģiju Krievijas Tautu draudzības universitātē Maskavā. Vēlāk Kasems kalpoja Kremļa propagandas medijā "Sputnik Lietuva" par galveno redaktoru (2017–2022). Latvijā viņš saņēma sodu par to, ka personisku apsvērumu un mantkārīgu tieksmju nolūkā sniedza intelektuālu un fizisku atbalstu Krievijai. Viņš vainu atzina un nodarīto nožēlojis. Izskatās, ka tagad bijušais Maskavas propagandists darbojas pretējā frontē kā šīs jomas pētnieks. "Protams, es nožēloju, ka strādāju "Sputnik", taču tieši tur iegūtās zināšanas man palīdz maksimāli efektīvi pretoties šai infekcijai un stāstīt par to sabiedrībai," viņš teic intervijā "Latvijas Avīzei". Ar M. Kasemu runājam par krievu skolu reformu un tās rezultātiem.

Piecus gadus bijāt daļa no Kremļa propagandas mašinērijas, ieņemot tajā nozīmīgu pozīciju. Vai šāda karjeras ceļa izvēli saistāt arī ar vērtībām, kādas tolaik tika kultivētas Salaspils 2. vidusskolā?

M. Kasems: Manu izvēli noteikti ietekmēja arī atmosfēra, kas valdīja skolā. Starp citu, mūsu skolā mācījās divi propagandisti, kuri vēlāk ieņēma augstus amatus Maskavā. Andrejs Starikovs mācījās divas klases zemāk par mani un joprojām vada propagandas resursu "Baltnews", kas ietilpst vienā holdingā ar "Sputnik" redakcijām.

Par kādām vērtībām skolā gan var runāt, ja 9. maijā mēs ar visu klasi devāmies uzkopt Salaspils memoriālu, kur apglabāti Sarkanās armijas karavīri? Un tas viss notika jau 21. gadsimtā. Tagad tas izraisītu lielu skandālu, bet toreiz tas bija normāli. Tā bija parasta mācību diena, bet mēs tā vietā, lai apmeklētu stundas, devāmies uz padomju karavīru kapiem, lai tos sakoptu. Atteikties nebija iespējams, vienīgā iespēja bija pēkšņi saslimt.

Kā jūs domājat, vai šajā ziņā situācija skolās ir būtiski mainījusies?

Protams, daži aspekti ir mainījušies uz labo pusi. Taču pēdējās ziņas no manas skolas liecina, ka slavenās "krievu pasaules" tradīcijas no turienes nav pazudušas. Ir pagājuši gandrīz divdesmit gadi, kopš es to pabeidzu, bet vecās problēmas joprojām ir aktuālas. Es runāju par šā gada pavasara notikumu, kad Salaspils pamatskolas audzēkņi publicēja video, kurā izrādīta necieņa pret latviešu valodu.

Kāda attieksme pret latviešu valodu un motivācija to apgūt šajā skolā valdīja jūsu laikā?

Skolēniem nebija motivācijas mācīties latviešu valodu. Mājās visi runāja krieviski, arī veikalos Salaspilī apkalpoja krieviski, no rīta līdz vakaram skatījāmies Krievijas televīzijas kanālus, skolā dzirdējām un redzējām tikai krievu valodu, ieskaitot, piemēram, stundu sarakstu. Un, ja braucām uz diskotēku Rīgā, tur situācija bija līdzīga. Mēs dzīvojām savā burbulī, bet latvieši Salaspilī – savā.

Pirmklasnieks Marats, sākot skolas gaitas tolaik Salaspils 2. vidusskolā.

Foto: No personiskā arhīva

Apziņa, ka šī valoda patiesībā ir valsts valoda, radās tikai pēc 2004. gada reformas. Līdz tam visiem šķita, ka Latvijā ir divvalodība. Pat divas vidusskolas – latviešu un krievu – atradās viena no otras aptuveni simt metru attālumā. Bija arī kautiņi uz etniskā pamata, bet tad abu skolu direktori vienojās ieviest atšķirīgus starpbrīžu laikus, lai izslēgtu kontaktu starp pusaudžiem. Kāda gan varēja būt attieksme pret latviešu valodu šādos apstākļos?

Pagājušajā gadsimtā mācījāmies tikai krievu valodā, papildus apgūstot latviešu valodu. Pēc tam sākās bilingvālā sistēma ar proporciju 60 pret 40 [procentuālā proporcija, kādā valodā noritēja dažādas mācību stundas. – Red.]. Godīgi sakot, 90. gados Salaspilī trūka ne tikai skolotāju, kuri pārvalda latviešu valodu, bet arī pašu latviešu valodas skolotāju. Pēc Padomju Savienības sabrukuma bija liels pedagogu deficīts, un par pagaidu skolotājiem dažkārt kļuva pat bijušie skolas pavāri. Varat iedomāties, kāda bija mācību kvalitāte un kādas zināšanas varēja iegūt tolaik skolēni. Pakāpeniski mācību process uzlabojās – kolēģiem palīgā nāca latviešu valodas skolotāji no Salaspils 1. vidusskolas. Atšķirība pieejā bija ļoti liela, un to visi uzreiz sajuta.

Raksturojot no Krievijas iebraukušo emigrantu attieksmi pret valsts valodu, reiz sociālajos tīklos komentējāt, ka "krievi izdomā visdažādākās, pat visneparastākās atrunas, tikai lai nevajadzētu apgūt tās valsts valodu, kurā viņi dzīvo". Vai tas attiecas arī uz tiem jauniešiem, kuri šeit dzimuši?

Te runāju par cilvēkiem, kas ieceļojuši Latvijā. Bet tas attiecas ne tikai uz tiem, kas ieradušies mūsu valstī pēc Krievijas agresijas sākuma Ukrainā, bet arī uz tiem, kas pārcēlās uz Latviju padomju okupācijas laikā. Šos dažādu paaudžu cilvēkus kopumā var uzskatīt par vienādiem, vismaz skatoties uz viņu attieksmi pret tās valsts kultūru, uz kuru viņi ir pārcēlušies.

Ja runājam par Latvijā dzimušajiem jauniešiem, pašreizējie krievu skolēni lielākoties pilsonību ieguvuši no vecākiem vai kopš dzimšanas. Bet man šķiet ļoti dīvaina situācija, kad valstī aug pilsoņu paaudze, kas nezina savas valsts valodu. Neprasiet man, kā šo problēmu risināt – šādi jautājumi, kā saka, nav manā kompetencē.

Lai arī bilingvālā pieeja mazākumtautību skolās tiek īstenota 20 gadus, patiešām izrādījies, ka daļa skolēnu Latvijā nav spējīgi pietiekami labi saprast latviešu valodu. Kāpēc tāda situācija ir izveidojusies, ko darījām nepareizi?

Mācības pilnībā latviešu valodā bija jāuzsāk 1991. gada 1. septembrī. Taču mēs Latvijā vienmēr ļoti lēni pieņemam lēmumus. Tāpat bija ar Krievijas propagandas kanālu aizliegšanu, okupekļa nojaukšanu un daudzām citām svarīgām izmaiņām sabiedrībā. Noteikti ir jānotiek kaut kam briesmīgam, tikai tad mēs sākam mosties.

Agrāk, piemēram, mēs mācījāmies pēc vecajām padomju mācību grāmatām vai literatūras, ko atveda no Krievijas. Skolotāji pat ieteica visai klasei iegādāties šādas mācību grāmatas, lai mēs pēc tām mācītos. Savukārt Rīgā bija daudz veikalu, kur tās varēja viegli un legāli nopirkt. Tagad programma ir vienota un šāda anarhija vairs nav iespējama, tāpēc arī es nesaprotu, kā varēja nonākt pie šāda iznākuma.

Marats Kasems: "Zinot latviešu raksturu, pieņemu, ka pamattauta nevēlējās lieku spriedzi sabiedrībā un bija gatava izrādīt iecietību pret tiem, kuri principiāli nemācījās valsts valodu."

Foto: No personiskā arhīva

Ja jūs veidotu šo izglītības reformu, ko darītu kardināli citādi?

Kā jau minēju, manuprāt, šī pāreja bija pārāk ieilgusi. Politiķi ņēma vērā protestus pret izglītību latviešu valodā, un 21. gadsimta sākumā šie mītiņi patiešām bija ļoti masveidīgi. Zinot latviešu raksturu, pieņemu, ka pamattauta nevēlējās lieku spriedzi sabiedrībā un bija gatava izrādīt iecietību pret tiem, kuri principiāli nemācījās valsts valodu.

Un kā tad jūs rīkotos?

Vissvarīgākais, manuprāt, bija atspēkot tolaik valdošo mītu. Kremli atbalstošie politiķi stāstīja krievu bērnu vecākiem, ka latvieši liek viņu bērniem mācīties latviešu valodā, lai tie nesaprastu skolas programmu, slikti mācītos un tādējādi nākotnē darba tirgū mazinātu konkurenci latviešu bērniem. Tolaik bija jāpaskaidro, ka viss ir tieši pretēji. Proti, mācot visus vienādi, latvieši sniedz jūsu bērnam tādas pašas iespējas nākotnē iegūt labu augstāko izglītību un atrast pienācīgu darbu. Pēc viņu loģikas, gluži pretēji, latviešiem būtu izdevīgāk, ja, iestājoties universitātē vai sākot strādāt un pirmo reizi sastopoties ar valsts valodu, krievs pēkšņi kļūtu profesionāli nederīgs. Un tad visur labās amata vietās strādātu tikai latvieši. Bet mēs taču redzam, ka tā nav.

Bet vietējā krievu prese, par Kremļa sputņikiem jau nemaz nerunājot, kultivēja noskaņojumu pret "kaitīgo" reformu.

Par laimi vai diemžēl, demokrātiskā valstī nav daudz iespēju ietekmēt presi. Ja runājam par vietējo presi krievu valodā, var tikai apelēt pie viņu sirdsapziņas, bet šāda pieeja diez vai ir efektīva. Bet vienu varu teikt – ar savām publikācijām viņi lej ūdeni uz Kremļa dzirnavām. Viņi piespēlē saviem kolēģiem no Krievijas, un šāda spēle ne pie kā laba nenoved. Rezultātā no visām pusēm krievus Latvijā sasniedz aptuveni vienāda informācija bez alternatīvām.

Agrāk pats bijāt daļa no Maskavas informatīvās miglas pūtējiem, bet tagad sekojat tam kā pētnieks. Vai Latvijas izglītības sistēmas pāreja uz latviešu valodu joprojām ir karsts jautājums Krievijas propagandai?

Šī tēma vienmēr būs aktuāla, jo krievu valodu Krievija izmanto kā ieroci. Tā to uzspiež okupētajās teritorijās un apzīmē šīs teritorijas ar pieminekļiem Puškinam un citiem krievu dzejniekiem un rakstniekiem. Diemžēl mūsu vietējie tā saucamie krievu valodas aizstāvji ar savu rīcību dod Kremļa propagandai lielisku iemeslu runāt par diskrimināciju. Viņi ir "tā saucamie", jo paši ne vienmēr labi pārvalda krievu valodu. Tas viss tiek pasniegts kā stāsts par to, ka vietējie iedzīvotāji tiek pakļauti lingvocīdam. Tas ir jauns termins, ko Krievija sāka lietot samērā nesen. Principā to pašu viņi teica par Ukrainu pēc 2013. gada beigām, sakot, ka vietējās varas iestādes it kā ņirgājoties par viņu svēto valodu.

Rezumējot sarunu, kā jūs domājat, vai pēc gadiem pieciem, desmit labas latviešu valodas zināšanas mūsu skolu jauniešiem vairs nebūs problēma, un no kā tas ir atkarīgs?

Šajā ziņā esmu liels pesimists, un man nav universāla risinājuma šai jau desmitgadēm ilgajai problēmai. Nevēlos teikt banālas lietas, bet man šķiet, ka ir jānomainās vairākām paaudzēm – cilvēkiem, kas atceras Padomju Savienību un tās rusifikāciju, tad, iespējams, būs pozitīvs rezultāts, kas ietekmēs sabiedrības saliedētību. Mozus tieši šā iemesla dēļ vadāja ebrejus cauri tuksnesim, lai iegūtu paaudzi, kas neatceras verdzību. Varbūt pēc 40 gadiem Latvijā vairs nebūs neviena cilvēka, kurš priekšplānā liks savas tautas imperiālo pagātni un kura rīcība nebūtu saistīta ar vēsturiskiem, bieži vien izdomātiem, aizvainojumiem pret latviešiem. Pagaidām neesmu optimists, jo redzu mūsdienu krievu ģimenes un to, kā tajās bērniem pasniedz jaunākos politiskos notikumus un kādu vēstures versiju šajās ģimenēs uzskata par vienīgo pareizo.

Latvijas vispārizglītojošajās skolās, kurās mācību valoda bija gan krievu, gan latviešu valoda, 2024./2025. gadā mācījās 56 tūkstoši bērnu, no tiem latviešu valodā mācījās 45 tūkstoši, krievu valodā – 11 tūkstoši bērnu.

Foto: Karīna Miezāja / Latvijas Mediji

"Piederība ir process"

Arizonas Valsts universitātes profesore un Izglītības fakultātes dekāna vietniece globālās sadarbības jautājumos Iveta Silova.

Foto: Publicitātes

Arizonas Valsts universitātes profesore un Izglītības fakultātes dekāna vietniece globālās sadarbības jautājumos Iveta Silova pētījusi, kā izglītības sistēmas reaģē uz politiskajām pārmaiņām, autoritārismu un ekoloģisko krīzi. Pašlaik profesore vada starpdisciplināru darbu, kura mērķis ir pārskatīt izglītības lomu demokrātijas atkāpšanās un ekoloģisko izaicinājumu laikā. Pētnieces uzmanības lokā savulaik bijusi arī Latvijas krievu skolu reforma. Uz "Latvijas Avīzes" jautājumiem viņa atbildēja rakstiski, atbildes publicējam saīsināti.

Cik nozīmīga, jūsuprāt, ir Latvijas īstenotā pāreja uz vienotu izglītības sistēmu valsts valodā?

Foto: Latvijas Avīze / Latvijas Mediji

I. Silova: Latvijas pāreja uz vienotu skolu sistēmu ar valsts valodu kā vienīgo mācību valodu noteikti ir vēsturisks solis. Tajā vienlaikus atspoguļojas valsts centieni nostiprināt nacionālo identitāti un sociālo vienotību, kā arī pārtraukt padomju okupācijas mantojumu izglītībā. Tomēr šī reforma nav tikai valodas jautājums. Tā ir plaša sabiedrības, kultūru un politikas pārtapšana – lēmums, kas ietekmē pilsonisko piederību, uzticēšanos valstij un mūsu kopīgo nākotni. Īpaši šobrīd, kad Krievijas agresija Ukrainā asi atgādina par valodas un varas saikni, kļūst skaidrs: valodas politika var būt ne tikai kultūras, bet arī nacionālās drošības jautājums.

Pāreja uz izglītību latviešu valodā ilga vairākus gadu desmitus. Kā jūs domājat, vai bilingvālās mācību sistēmas ieviešana bija nepieciešamais starpposms, vai tomēr šķērslis straujākai un efektīvākai mērķu sasniegšanai?

Bilingvālā sistēma kalpoja kā būtisks pārejas posms, ļaujot skolēniem apgūt valsts valodu, vienlaikus saglabājot iespēju mācīties dzimtajā valodā. Šī pieeja bija politiski pragmatiska un sociāli nepieciešama, ņemot vērā padomju okupācijas mantojumu un ievērojamo valodas prasmju nevienlīdzību.

Starptautiskā pieredze – tostarp Ukrainas un Igaunijas piemēri – rāda, ka pārejas modeļi valodas politikā nav vienkārši tehniski risinājumi. Tie ir sabiedrības uzticēšanās pārbaudes punkti, kuros izšķiras ne tikai izglītības rezultāti, bet arī attiecības starp valsti un kopienām. Pakāpeniska integrācija bieži vien izrādās noturīgāka un taisnīgāka nekā strauja asimilācija, bet tikai tad, ja tā tiek īstenota ar skaidru komunikāciju, sapratni un līdzvērtīgu attieksmi.

Foto: Latvijas Avīze / Latvijas Mediji

Ja jums būtu iespēja veikt šādu reformu, ko jūs darītu citādi?

Grūti teikt. Šī reforma iezīmē ne tikai valodas maiņu – tā ir simboliska robežlīnija, kas noslēdz vienu vēstures posmu un atver durvis citam. Un tomēr – īstas pārmaiņas nenotiek likumos vien. Tās rodas cilvēku attiecībās, uzticēšanās atjaunošanā un sajūtā, ka šī valsts pieder visiem tās iedzīvotājiem ne tikai juridiski, bet arī cilvēcīgi. [..] Lai šī reforma kļūtu ne tikai par vēsturisku korekciju, bet par kopīgi veidotu nākotnes telpu, tai jābalstās savstarpējā cieņā. Valoda var būt pavērsiens, bet piederība – tas ir process. Un šis process prasa ne tikai strukturālas izmaiņas, bet arī dzirdīgas ausis, klātbūtni un vēlmi būt kopā – ne tikai vienā sistēmā, bet vienā sabiedrībā.

Kā šī Latvijas veiktā izglītības reforma izskatās starptautiskā kontekstā?

Foto: Latvijas Avīze / Latvijas Mediji

Runājot par valodu un integrāciju, starptautiskā pieredze bieži tiek piedāvāta kā "labāko prakšu" katalogs, kas it kā sniedz universāli pārnesamus risinājumus. Taču aiz šiem piemēriem – Somijas divvalodības, Kanādas plurilingvisma, Šveices balansēšanas modeļa – bieži paliek nepateikts: kādas vēsturiskās sāpes tie neredz, kādas varas attiecības tie normalizē un kādas balsis tiek izslēgtas.

Latvija šajā kontekstā nerīkojas pēc gataviem risinājumiem. Tā veido savu ceļu – valsts, kas pēc okupācijas mēģina atgūt valodu ne tikai kā instrumentu, bet kā telpu piederībai. Pāreja uz valsts valodu nav tikai administratīva reforma – tā ir izvēle par to, kādu nākotni mēs veidojam un kam tajā būs vieta. [..]

Latviešu valoda nav tikai valsts identitātes pamats. Tā ir valoda, izdzīvojusi, nevis valdījusi, un tieši tāpēc tajā ir kaut kas neatkārtojams. Tā ir gājusi caur dziesmām, caur klusumu, caur spītīgu lietojumu ārpus varas centra. Neliela valoda. Bet ar milzīgu telpu – domāšanai, jūtām, pasaules izjūtai, kāda citur vienkārši nepastāv. Un ja šī reforma palīdzēs padarīt šo valodu par vietu, kurā var justies piederīgs – ar visu savu pieredzi, ar jautājumiem, ar akcentu – tad, manuprāt, tas būs pats vērtīgākais, ko varam cerēt panākt.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas saturu atbild "Latvijas Avīze".

 

MAF 2025

Foto: #sif_maf2025

#SIF_MAF2025

#kasnotikapectam