Vakara romāns. Ar kājām uz zemes, ar iztēli tehnoloģijās

Šo gadu sērijā "Vakara romāns" noslēgs intriģējoša debija – Ivo Giluča zinātniskās fantastikas romāns "Neirolasis".

Ivo Gilučs savā pirmajā romānā spēlējas ar mūsdienu informācijas tehnoloģijām un izaicina to iespējas. Ir 2035. gads, un P. Stradiņa slimnīcā nolemts pirmo reizi dzīva cilvēka atmiņu nolasīšanai pielietot daudzfunkcionālo neironu lasītāju jeb Neirolasi. Par zinātniskā eksperimenta objektu izvēlēts miljardieris Rūdolfs Tērauds cerībā, ka revolucionārā tehnoloģija atklās, kā tieši notika negadījums, kura rezultātā uzņēmējs nonāca komā. Protams, zinātniskā fantastika jau izsenis sapņojusi par viena cilvēka apziņas pārvietošanu cita cilvēka ķermenī, taču šķiet – pirmo reizi cilvēces vēsturē esam šai neiespējamā robežai pietuvojušies tik cieši. Bet kādēļ šī doma ieinteresējusi autoru?

Tā kā lasītāji par jums vēl neko nezina, vai varu lūgt īsu stāstu: kas ir Ivo Gilučs, ko darāt ikdienā, ar ko aizraujaties, kā sākāt interesēties par literatūru un kā izlēmāt savu uzrakstīto nodot vērtēšanai žūrijai un lasītājiem?

I. Gilučs: Kaut arī man ir 33 gadi, vārds, apziņa un pat ķermenis, es savu dzīvi vēl neesmu iesācis – jūtos it kā iesaldēts; skatos no malas, kā rosās citi, aizķerošāko pierakstot. Tā kā man nav ne mājdzīvnieku, ne pēcnācēju, ne pat ģimenes locekļa Nr. 2, tad vienīgie mani rūpju bērni ir manas grāmatas. Mitinos savā Zemeslodes pleķītī un, čubinoties dārzā, audzēju augus iztikai – pieplacis pie dabas krūts (smejas). Ārpus savām un svešām grāmatām, kuru dēļ man arī nav laika aktīvāk mijiedarboties ar līdzcilvēkiem, es labprāt skatos ārzemju komēdijas, fantastiku, gadās līgoties rokmūzikas ritmos un pat uzraut kādu datorspēli.

Ar literatūru aizrāvos 2007. gadā, kad gāju 9. klasē un Ziemassvētkiem vajadzēja atrast vai sacerēt kādu pantiņu. Man bija slinkums to meklēt internetā, tāpēc uzrakstīju savējo, un vēl vienu arī klasesbiedram, kas palūdza. Abus darbus vēlāk izlika koridorā pie sienas, un tad man sagribējās turpināt vārsmot. Drīzumā sāku savu pirmo romānu, bet, tā kā šīs pārdomas šķita pārāk personiskas, manuskriptus nevienam nerādīju – ja neskaita pēdējiem "Rēzeknes Almanahiem" un laikrakstam "Rēzeknes Vēstis" iesūtīto dzeju. Nopietni atvērties pasaulei nolēmu tikai 2024. gadā, tad arī uzrakstīju "Neirolasi", kurš pēc skaita ir mans ceturtais romāns, bet pirmais atrada ceļu pie lasītājiem. Laiks rādīs, vai "atvilktnes" nīkuļiem būs lemts ieelpot svaigu gaisu (smejas).

Kādas grāmatas pats labprāt lasāt, un vai ir kāds rakstnieks, no kura esat iedvesmojies?

Nosaukšu rakstniekus, kas man deva impulsu domāt un pašam rakstīt: filozofi – Nīče, Šopenhauers; klasiķi – viennozīmīgi Dikenss. Fantasti – Tolkīns, Velss, Orvels, Šeklijs, Lems, Azimovs; reālismā – Londons, īpaši "Mārtins Īdens"; latviešu literatūrā – nepārspējamais bagātīgas valodas lielmeistars Laimonis Purs ar "Degošo pilskalnu" sēriju. Kā redzat, nekā unikāla nav – populārie un laika gaitā aktualitāti nezaudējušie rakstnieki, kas joprojām saviļņo pat šī gadsimta intelektuāli izlutināto cilvēku prātus.

Ja runā par iedvesmu, tā atrod mani visur: grāmatās, filmās, seriālos, mūzikā un pat datorspēlēs. Viss, kas aizķer, tiek momentā ierakstīts kladē, lai vēlāk, analizējot emociju iemeslu, iespējams, jau pielietotu daiļradē. Pārsvarā es lietoju paša sacerēto, bet gadās arī citas idejas pārveidot un padziļināt spilgtāka efekta sasniegšanai. Interesanti vēl arī tas, ka citu autoru grāmatas es pārsvarā cauršķirstu, nevis izlasu no vāka līdz vākam, pedantiski izvērtējot saturu, stilu un valodu. 

Mūsdienu lasītājus, kuru diemžēl ir palicis gauži maz, grūti ar kaut ko pārsteigt, tāpēc neatlaidīgi jāmeklē veidi, kā iespiesties atmiņā. Nav pat svarīgi, kādas emocijas izsauks teksts, galvenais, lai tās vispār būtu.

Kā radās ideja par Neirolasi – tas atgādina vairākus Sci-fi romānus, kuros autori rotaļājušies ar ideju par cilvēka apziņas pārnešanu uz citu personu (pirmais, kas nāk prātā, ir, protams, Heinleina "I Will Fear No Evil", bet ir arī daudzas citas)?

Man viss sākās ar "ChatGPT". Tas kļuva tik populārs, ka praktiski piespieda mūs visus tam ko pajautāt, pārbaudīt, tā teikt, digitālā prāta spējas. Es arī tiku šajos slazdos. Teikšu godīgi – nekā diža tad nesaskatīju. Man tas atgādināja pilnveidotu meklētāju, tāds pārgudrs gūgles paveids. Tikai pēc laiciņa, uzzinot, ka atkarībā no lietotāja vēlmes MI spējīgs uz vienu un to pašu jautājumu atbildēt gan zinātniski, gan ielas slengā vai zagļu žargonā, man radās doma pašam imitēt MI rakstību. Lai viņš varētu tik kardināli mainīt spēles noteikumus, ka zustu, piemēram, dialogi starp cilvēkiem vai dabas un personāžu apraksti un tamlīdzīgi. Kāds cits noteikti būtu "ChatGPT" izmantojis Neirolaša veidošanā, bet man gribējās pašam visu izfantazēt. Tā sanāca grāmata par mākslīgo intelektu, kuras radīšanā netika pielietots mākslīgais intelekts (smejas).

Varbūt varu lūgt, lai mazliet pastāstāt par to, kādēļ izvēlējāties tieši šādu intrigu – protams, katrs lasītājs izlasīs citu grāmatu, bet kā jūs pats kā autors atbildētu uz grūti atbildamo jautājumu, par ko ir "Neirolasis"?

Agrākie fantasti diemžēl nenodzīvoja līdz īstam tehnoloģiju bumam, par kuru gadu desmitiem lauzīja galvu, kāds tas varētu būt, bet mūsdienās jau nespējam sekot līdzi progresam! Pēc "Neirolaša" izlasīšanas cilvēks sapratīs, ka viss neiespējamais var kļūt realizējams jau viņa dzīves laikā. Kaut arī dzimumu attiecības mums vienmēr būs pirmajā vietā, tomēr jābūt gataviem padziļinātai sabiedrības evolūcijai. Tipisks piemērs ir tie paši telefonu krāpnieki. Viss sākās ar banālu "jūsu meita ir tikusi avārijā", bet nu jau to pašu paziņo MI ģenerētā meitas balss! Ārprāts, vai ne? "Neirolasis" šajā gadījumā ir pozitīvs MI, kas kalpo cilvēkiem un iespēju robežās atbrīvo no kaitēm, un kā instruments pareizajās rokās var krietni atvieglot visa sociuma eksistenci.

Zinātniskā fantastika gandrīz vienmēr ir mēģinājums pašam sev atbildēt uz tās realitātes, kurā dzīvojam, uzstādītām dilemmām, norādīt uz briesmām, ko varētu radīt centieni attīstīties noteiktā virzienā, vai atrast potenciāli veiksmīgāku nākotnes scenāriju. Kā bija ar jums un "Neirolasi"?

Es uzskatu, ka tā saucamā pareizā literatūra, kas māca cilvēku dzīvot, domāt un just, jau sen ir uzrakstīta, tāpēc mums, mūsdienu rakstniekiem, atlikuši vien dažādi fantastikas un humora žanri, kuros var ieviest ko nebijušu, modernu. "Neirolaša" gadījumā es likumību pretstatīju cilvēciskumam, man bija interesanti, vai MI sapratīs sava radītāja – cilvēka – motivāciju, vai arī mēģinās ar ieprogrammēto loģiku tam pretoties. 

Fantastikas žanrs ļauj nedaudz pāršaut pār strīpu, tā teikt, paskrāpēt vārda brīvības cieto pavēderi, kas nav īsti iespējams reālisma ietvaros. 

Turklāt sarunas par MI pieņemts novest līdz divām galējībām: ka tas nekad nespēs pilnvērtīgi nokopēt un aizvietot cilvēka intelektuālo potenciālu vai arī ka, pārāk dziļi to ieintegrējot globālā pārvaldē, tas agri vai vēlu agresīvi pārņems kontroli un visus nogalēs. Šajā sakarā "Neirolasis" piedāvā zelta vidusceļu: ilgtermiņa sadarbību mūsu sabiedrības uzlabošanai. Lai brīžos, kad cilvēciskās emocijas aizmiglo prātu, MI spētu ar matemātiski precīzu aprēķinu izvēlēties vispareizāko risinājumu. Jā, tas skan pārāk utopiski, un maz cerību, ka cilvēks kādreiz spēs atzīt savu iedzimto dzīvnieciskumu par atvismu un uzticēt vadību kaut kādam "spainim ar skrūvēm". Ceru, ka es kļūdos.

Kas rakstot šķita pats aizraujošākais un kas – pats sarežģītākais?

Īpaši patika mainīt Neirolaša rakstīšanas parametrus un apzināti vai nu bagātināt valodu, vai to primitivizēt. Tekstā bija vietas, kur rokas tā vien niezēja "apaudzēt kaulus ar gaļu", bet nācās sakost zobus un pielāgoties izvēlētajam stilam. Jutos kā students, kuram bārdains profesors ieskaitē pārbauda rakstīšanas prasmes (smejas). Ja būtu par "Vakara romānu" uzzinājis agrāk, iesūtītu konkursam daudz kvalitatīvāku manuskriptu, bet man bija tikai trīs mēneši laika, kuros nepaspēju realizēt visas ieplānotās idejas. Tieši laika trūkums, steiga un vēlme ielikt visu paredzēto arī sarežģīja veidošanu. Viss pārējais ir darba process, kad tu bezgalīgi pielabo, liec ko klāt, ņem ārā un rediģē, rediģē, rediģē...

Kāds ir jūsu rakstīšanas režīms?

Es pieturos pie formulas 90% darbaspējas, 10% iedvesma. Vēl tagad dirnētu pie pirmā melnraksta, ja gaidītu katras idejas klauvēšanu pie durvīm, tāpēc nākas aprakstīt gan varoņa ikdienas soļus, gan telpas interjeru, līdz sagaidi spožu atklāsmi, labāko risinājumu. Kas ir interesanti: man patīk veidot pirmo melnrakstu uz papīra, vēlāk pārdzīt telefonā, un tikai beigās viss nokļūst datorā. Tādā veidā teksts tiek izlaists caur manu apziņu vairākas reizes un es daudzmaz sāku saprast, ko nāksies uzlabot, pārveidot, rakstīt klāt vai pat dzēst. Es ļoti strikti attiecos pret radīto – ja tas nepatīk man, tad nepatiks arī prasīgam lasītājam, viss vienkārši.

Tā kā gan tēli paši, gan viņu vārdi rakstīšanas laikā piedzīvoja transformācijas, vai varu lūgt, lai mazliet pastāstāt par to nozīmi?

Man būs jāatbild ļoti uzmanīgi, lai par agru neatklātu lasītājiem sižeta detaļas. Teiksim tā: es pielāgoju grāmatas varoņus dabas likumam "kas neattīstās, tas iznīkst", lai paskatītos uz rezultātu. Sanāca, ziniet, neparasta aina, kad vienu viltību neitralizē daudz lielāka viltība, un dzimumam, kas mūsdienās ir aktuāli, nav nozīmes.