Latvijas hokeja izcilnieks Elviss Želubovskis

Pirms aptuveni 35 gadiem, vectēva aizvests un iedrošināts, vecajā "Daugavas" ledus pūslī pirmos soļus hokejā spēra rīdzinieks Elviss Želubovskis.

Viņnedēļ viņš kļuva par visu laiku rezultatīvāko spēlētāju Latvijas hokeja čempionātu vēsturē, pārtrumpojot Aigara Razgala savulaik iespēto. Elvim 595 punktu savākšanai, kas ir par vienu vairāk nekā iepriekšējais rekords, bija nepieciešamas 19 sezonas un nedaudz vairāk kā 500 spēles. Viņš ir ne tikai labākais punktu vācējs, bet ar 279 precīziem metieniem arī pašmāju hokeja labākais snaiperis, piedevām šajā rādītājā tuvāko sekotāju apsteidz jau par 44 gūtajiem vārtiem.

Intervijā "Latvijas Avīzei" viens no "Mogo/RSU" komandas līderiem Elviss Želubovskis pastāstīja gan par sajūtām, kad rekords beidzot krita, gan par savu karjeru un tuvākajiem plāniem.

Daudzi gaidīja, ka rekordu pārsitīsi ātrāk par regulārā čempionāta pēdējo spēli, tomēr vajadzēja pagaidīt. Kā pats juties brīdī, kad viss tomēr notika?

E. Želubovskis: Protams, bija ļoti patīkami. Tie pēdējie punkti man ilgi nāca, tāpēc biju ļoti priecīgs, ka pēdējā spēlē rekords tomēr atnāca un nevajadzēja to atlikt uz nākamo sezonu.

Komandā kaut kā atzīmējāt šādu vēsturisku notikumu?

Sakrita viss kopā – uzvara spēlē, izcīnīta pirmā vieta regulārajā čempionātā, man rekords un vēl komandas biedram Kasparam Ziemiņam dzimšanas diena. Nedaudz pasvinējām, bet baigi jau nevar aizrauties, jo sezona nav beigusies un jāgatavojas izslēgšanas spēlēm, kas ir sezonas svarīgākais notikums.

Ko tev pašam šis rekords nozīmē?

Man tā ir liela goda sajūta, jo, lai kur tu arī spēlētu, kļūt par rezultatīvāko vienmēr ir patīkami un īpaši. Mēs taču hokeju spēlējam, lai kaut ko sasniegtu un šis, manuprāt, ir labs sasniegums. Protams, tajā visā ir ielikts liels darbs, hokejā esmu no bērna kājas un visu savu dzīvi bijis ar to cieši saistīts, tāpēc šis ir vēl viens gandarījums par šo laiku. Kāds var teikt, tas jau tikai Latvijas čempionāts, bet ne visiem kas tāds karjeras laikā izdodas. 

Tāpēc gribu pateikt lielu paldies visiem treneriem, pie kuriem esmu spēlējis, visiem partneriem, ar kuriem esmu gājis laukumā, jo bez viņiem tas nebūtu iespējams.

Vai atceries savu debiju Latvijas čempionātā?

Jā, 2003./2004. gada sezonā Rīgas "Prizmā". Bijām jauni puikas, tādi paši kā tagad Rīgas Hokeja skolā, bet pretī nāca lielie onkuļi no "Ogres", "Vilkiem" un citām komandām. Gājām, kā varējām, tā spēlējām, mācījāmies.

Tu ar vienaudžiem biji Latvijas hokejam vēsturiska gadagājuma, jo kā pirmie iekļuvāt junioru pasaules čempionāta augstākajā divīzijā!

Jā, mums bija laba paaudze, talantīgi spēlētāji – Lauris Dārziņš, Mārtiņš Karsums, Guntis Galviņš, pēc tam arī Oskars Bārtulis, Kaspars Daugaviņš, Artūrs Kulda un daudzi citi. Toreiz pirms turnīra Narvā vairāki čaļi jau spēlēja Ziemeļamerikā, bija laba komanda, lielākā daļa no bērna kājas bijām spēlējuši kopā.

Kā pats nokļuvi hokejā?

Sākums bija "Daugavas" pūslī, bet komandu es īsti neatceros. Mani aizveda vectēvs, kuram hokejs ļoti patika un viņš mani cītīgi vadāja uz treniņiem. Pirmais treneris bija Jānis Kupčs, bet drīz vien iekļuvu Baldera Hokeja skolā (BHS). Viņi taisīja atlasi, es to izturēju un spēlēju pie gadu vecākajiem 1985. gada puikām. Tā bija mana pirmā komanda, trenēja Anatolijs Jemeļjaņenko un Aleksandrs Klinšovs. Hokejā esmu bijis visu laiku, neko citu tā arī nemēģināju, kā sāku trenēties, tā tur arī paliku.

Karjeras laikā esi uzspēlējis arī ārzemēs, taču lielāko daļu tomēr esi mājās. Leģionāra gaitas pārāk nevilināja?

Tā bija tāda mētāšanās. Sāku Baltkrievijā, tur divus gadus viss bija labi, labi pelnīju, bet tad viņiem sākās ekonomiskā krīze, problēmas ar tiem rubļiem un dolāriem. Vēlāk, kad biju Vitebskā, viņi ieviesa limitus un tad neko īsti arī vairs nemaksāja. Pēdējais punkts bija Ukrainā Harkivas komandā, tur līdz Ziemassvētkiem vēl kaut ko mums maksāja, bet no janvāra algas vairs neredzējām. Tad izlēmu, ka labāk iešu strādāt un hokeju spēlēšu sava prieka pēc. Jā, pa vidu pabiju arī Francijā, bet tā bija trešā līga, kurā, šķiet, tolaik bija tikai pa 18 spēlēm sezonā, un tur vairāk uzspēlēju, lai pabaudītu ārzemes.

Statistikā uzrādās, ka esi pabijis arī kādā no Amerikas līgām?

Jā, aizvadīju dažas spēles tādā Federālajā Hokeja līgā (FHL). Tas tāds interesants pasākums bija, gan pati līga, gan komanda. Treneris visu laiku gribēja, lai kaujos, bet tur pretī nāk divmetrīgi čaļi. Ko tur man ar viņiem kauties, braucu mājās...

Savulaik mugurā esi vilcis arī Latvijas lielās izlases kreklu. Kādas atmiņas?

Jā, kaut ko esmu uzspēlējis. Protams, forši. 

Kad esi mazs puika, sapņo par NHL, kad pieaudz un saproti, ka NHL tomēr nesanāks, nākamais mērķis ir uzspēlēt izlasē. Tas ir notikums. 

Man gan atmiņā īpaši nav palicis, pret ko īsti sanāca spēlēt, bet tas noteikti bija patīkami.

Nu jau 12 gadus esi bāzējies "Mogo/RSU", būdams komandā no pašiem pirmsākumiem, piedevām esi ne tikai hokejists, bet arī komandas menedžeris. Kādi tev ir pienākumi ārpus laukuma?

Neslēpšu, ka šī komanda tapa ar manas iniciatīvas palīdzību, jo gāju runāt ar Māri Martinsonu par kluba izveidošanu. Komandā esmu no pirmās dienas, esmu palīdzējis tai augt un attīstīties. Kā menedžeris kārtoju arī papīru lietas, kas saistītas ar sportu, tāpat rūpējos par ekipējuma jautājumiem, vasarās ar treneri kopā arī domājām par sastāvu, ko ņemt, ko neņemt.

Bet, cik saprotu, hokejs tev nav pamatdarbs?

Raujos dažādās frontēs, strādāju arī dažos uzņēmumos, citos esmu valdes loceklis, citur atkal algots darbinieks.

Hokejā šobrīd neesi vienīgais Želubovskis. Latvijas dāmu un U-18 izlasē spēlē Kjāra Želubovska. Esat taču radinieki?

Jā, Kjāra ir brāļa meita. Mana meita Arina hokeju gan nespēlē, toties trenējas un "Hockey Planet" komandā pie Kobas Jasa spēlē desmitgadīgais dēls Kristians.

Tev karjeras laikā noteikti ir bijuši daudzi partneri, bet ar kuriem tā sapratne laukumā bijusi labākā?

Ja no "Mogo" laikiem, tad sākumā tas noteikti bija Sergejs Durdins, bet pēc tam vairākus gadus ar Gati Gricinski praktiski visu laiku spēlējām kopā.

Tu jau vairākus gadus spēlē ar ķiveres aizsargrežģi. Kāpēc?

Šis šķiet jau ir kāds piektais gads. Man savulaik ar nūju pa aci trāpīja, es ar to aci īsti labi neredzu, tāpēc režģi lietoju, lai nestraumē arī otru aci. Hokejista karjerā tā man bijusi smagākā trauma.

Kas vēl tev bez hokeja patīk?

Patīk ceļot, pavadīt laiku kopā ar bērniem. Bijām saplānojuši, ka pēc sezonas brauksim atpūsties uz tālākām zemēm, 13. aprīlī nosvinēt manu 40. dzimšanas dienu, atpūsties, taču kara dēļ Tuvajos Austrumos plānus nācās mainīt. Pagaidām cita plāna vēl nav, taču gan jau kaut ko izdomāsim.

Esi pieckārtējs Latvijas čempions. Šajā pavasarī būs sestais tituls un komandai trešais pēc kārtas?

Mērķi mums vienmēr ir visaugstākie, bet ar katru gadu uzvarēt ir grūtāk. Tā jau ir, kā saka, pirmo reizi vinnēt ir vieglāk, pēc tam nosargāt titulu jau ir grūti, bet trešo reizi pēc kārtas to izcīnīt noteikti ir vēl grūtāk, jo pārējie tevi grib nostumt no tā krēsla. Skaidrs, ka cīnīsimies. Šogad čempionāts ir daudz spēcīgāks, būs grūti, bet nav neiespējami. Ir daudz interesantāk nekā iepriekšējos gadus, kad praktiski gatavojies tikai finālam pret "Zemgali". Tagad ir vairākas līdzīgas komandas, un tas ir labi.

Pusfinālā pretī nāks Kijivas "Capitals"?

Tā izskatās. Laba komanda, labi spēlētāji, ir sava sistēma, ko viņi spēlē. Ne par velti viņiem trīs reizes šosezon esam zaudējuši un tikai divas reizes uzvarējuši. Viegla pastaiga nebūs, pusfināls ir pusfināls.

Vizītkarte. Elviss Želubovskis

• Dzimis 1986. gada 13. aprīlī.
• Augums 1,80 m, svars 83 kg.
• Hokejists.
• Pēdējo divu gadu Latvijas čempiones "Mogo/RSU" spēlētājs un menedžeris.
• Pieckārtējs Latvijas čempions.
• Latvijas čempionātu visu laiku rezultatīvākais spēlētājs – 509 spēlēs 595 (279+316) rezultativitātes punkti.
• Karjeras laikā pārstāvējis Latvijas klubus "Prizma", "Rīga 20", "Rīga 2000", "Ozolnieki/Monarch" un "Mogo". Ārzemēs spēlējis Žlobinas, Gomeļas un Vitebskas vienībās Baltkrievijā, Harkivas komandā Ukrainā, Lionas un Aņēras klubos Francijā un Denvilas vienībā ASV.
• Latvijas izlasē aizvadījis deviņas spēles; pārstāvējis Latvijas jauniešu (U-18) un junioru (U-20) izlases pasaules čempionātos.