Sākt ar mazumiņu! Kā izvirzīt mērķi un soli pa soli doties uz to

It kā vienkārša lieta – izvirzīt sev mērķi un doties uz priekšu, līdz tas sasniegts. Tomēr tikai retais nonāk līdz vēlamajam rezultātam. Iespējams, kļūda bijusi jau nodoma izvēlē, bet varbūt ceļš uz to izrādījies pārāk akmeņains. Par to, kā atrast savu īsto mērķi, kāpēc uz to vajag doties soli pa solim, stāsta meditāciju skolotāja Monta Viļumsone.

Patiesībā nav tik vienkārši pašam saprast, vai izvirzītā iecere ir īstā. Šādās situācijās pēc padoma var vērsties pie profesionāļa: psihologa, psihoterapeita. No malas ir vieglāk saprast, kāpēc cilvēks grib sa sniegt šo mērķi, turklāt profesionālis konsultācijas laikā uzdos mērķtiecīgus jautājumus, uz kuriem atbildot cilvēks pats varbūt sapratīs, ka aizšāvis garām. 

Piemēram, kāda sieviete ar Montu Viļumsoni runājusi par lēmumu mainīt darbu. Pēc savām atbildēm viņa sapratusi, ka patiesībā grib vairāk laika pavadīt ar bērniem. “Tad sāc to darīt jau šodien, piemēram, noliekot malā mobilo telefonu,” iesaka Monta Viļumsone. “Profesionālis īsā laikā noliks uz pareizā ceļa, un cilvēks dosies tālāk ar jaunu mērķi vai iegūs spēku sasniegt iecerēto, jo būs ieguvis pārliecību, ka tas viņam ir īstais.”

Nepietiek sev pateikt, ka svars ir par lielu, ir par maz kustību, tiek smēķēts par daudz. Ir konkrēti jāpasaka: vēlos savu svaru samazināt līdz 75 kilogramiem, vēlos tik minūtēs noiet piecus kilometrus, trīs mēnešos atmest smēķēšanu. Tālāk seko plānošana – ar ko sāksi un kā panāksi rezultātu, kā jutīsies, kad tas būs sasniegts.

Sākt ar mazumiņu

“Pirmajam solim jābūt vienkāršam. Piemēram, ja mērķis ir atteikties no negausīgas saldumu ēšanas, jāsāk ar atteikšanos no viena saldā kāruma, un tā pamazām reducēt to skaitu,” skaidro Monta Viļumsone. Viņa iesaka sagatavoties – piemēram, vakarā nolikt sportošanai domāto apģērbu un apavus, tad no rīta ģērbjoties ķermenis jau zinās, ka sekos došanās ārā un skriešana.

Sakārtot darba vidi tā, lai ir patīkami piesēsties pie darbagalda, piemēram, ja mērķis ir katru dienu uzrakstīt kādu savas dzimtas stāstu, un izveidot tādu kā rituālu, ņemot līdzi aromātiskas kafijas krūzi. “Var mēģināt arī savu prātu it kā apmānīt – pamēģināšu, varbūt man šodien sanāks aiziet uz sporta zāli, bet par rītdienu tagad nedomāšu.

Varbūt tikai šodien kārtīgu vakariņu vietā apēdīšu vieglus salātiņus...” iesaka meditāciju skolotāja. “Lai šo procesu padarītu garšīgāku, jāizdomā, ko labu gribēsies darīt, piemēram, smēķēšanas vietā. Var taču sevi palutināt ar aromātisku vannu, iedegtām svecēm un klusinātu mūziku. Starp citu, šāda procedūra samazina stresa līmeni, un varbūt roka nemaz nestiepsies pēc cigaretes, našķa vai sātīga ēdiena bļodiņas. Tas ir veids, kā sevī radīt jaunas asociācijas – atsakoties no sliktā ieraduma, pretī saņem kaut ko patīkamu. Ar pozitīvo tiek panākts vēlamais rezultāts.” Svarīgi nevis sev uzkraut liela mērķa nastu, bet soli pa solim izbaudīt procesu, darba gaitu ceļā uz mērķi.

Pozitīvi domājot, rodas ieradums uz lietām raudzīties atzinīgi. Ja ir prieks par katru paveikto darbiņu, ar laiku tie padodas arvien vieglāk, un iespējams izdarīt daudz vairāk.

Nodomu plāns

“Parasti tiek uzsvērts, cik svarīgi plānotājā pierakstīt pa punktiem visu, kas dienā jāizdara, neaizmirstot arī izsvītrot ailes ar paveikto. Tas, ko es mācu, ir nodomu rakstīšana, jo plānotājā cilvēki dažkārt saraksta kādas divdesmit lietas. Kad no tām izpilda tikai pusi, jūtas slikti, mokās pašpārmetumos. Tāpēc esam reāli un neiekļaujam savā plānā vairāk par pieciem darbiņiem. Nodomu rakstīšana nozīmē, ka cilvēks uzraksta, kā grib justies pēc kāda darbiņa paveikšanas,” skaidro Monta Viļumsone. 

“Piemēram, ja mērķis ir no rītdienas apmeklēt peldbaseinu, vajag sev pajautāt, kāda būs sajūta pēc peldes, pēc tam vēl pēc izkarsēšanās saunā. Ierakstot plānotājā “man šodien baseins”, domās jau vizualizējam asociāciju, kas ar to saistās.”

“Patiesībā mēs ikdienā izdarām ļoti daudz labu lietu, tikai varbūt tās nepamanām, ja esam fokusējušies uz negatīvo. Patīkamas emocijas nāk no patīkamām domām,” uzsver Monta Viļumsone. 

Drauga plecs

“Lai arī iespēja tikties ar draugiem, domubiedriem tagad ir apgrūtinoša, ceļā uz mērķi ir liela nozīme viņu atbalstam. Ideāli, ja tas ir kompanjons, kas gatavs piedalīties, piemēram, rīta skrējienā. Taču draugam var sūtīt īsziņas: šodien došos kārtīgā pastaigā, un vakarā tikai jāaizsūta foto: biju, izdarīju,” teic Monta Viļumsone. 

Ik pa laikam arī pašam jāpavērtē savi sasniegumi un par to jāpastāsta draugam. Var palūgt, lai viņš par to paslavē. Pastāstīt, ar kādiem vārdiem var palīdzēt atgriezties uz taciņas, ja gadījies novirzīties no mērķa. Rezultātā izveidosies laba abpusēja sadarbība.

“Lai ieradums nostiprinātos, jāpaiet mēnešiem trim – tad to ir pieņēmis gan mūsu ķermenis, gan prāts. Tad arī var slodzi audzēt, piemēram, noskriet garāku distanci. Ja tomēr neizdodas mērķi sasniegt, vajag to uzskatīt par savu kļūdu, no kuras mācīties, lai ietu tālāk,” ir pārliecināta meditāciju skolotāja.