24.3 °C
Tas bija pirms gadiem, toreiz pat Gaismas pils vēl nebija pabeigta un pasaule likās tik mierīga. Toreiz aukstā ziemas rītā stāvēju netālu no Akmens tilta Rīgā un kopā ar kādu kolēģi priecājos par īpaši ugunīgo saullēktu pār Daugavu.
Krāsas likās kā dabas dots brīnums, tik spožas, skaidras un tīras, bet viņš mani apmulsināja – nekas nav tik labi, kā izliekas, tik spilgti sarkans saullēkts parādījies tikai tāpēc, ka atmosfēra piesārņota ar putekļiem, un šis brīnums nebūt nav dabas, bet mūsu, planētas iedzīvotāju, radīts sliktu vēstošs efekts.
Blakusparādības un šķietami pretējs efekts piemīt vai it visam, ko pēdējos gados darām, izrunājam vai uzrakstām. Neticu gan platformā "X" (bijušā "Twitter") sakopotajam latvieša raksturojumam – nevar būt, ka mūsu tautas runas kļuvušas tik ķildīgas un savstarpēji naidīgas. Tā gribētos, lai mēs pastāvētu kopā, arī, ja vajag, kā viena dūre. Vai vēl atceraties pagājušā gada lielā hokeja skurbumu un saviļņojumu Dziesmu svētos? Tur visur stāvējām, dziedājām un līksmojām mēs, Latvijas iedzīvotāji.
Cik gan pēdējā laikā publiski izteiktās frāzes ir īstas un cik – mākslīgi radītas ar mērķi graut cilvēku uzticību? Uzticību starp kaimiņiem, draugiem, vienam pret otru, pat ģimenē? Iespējams, ka lielai daļai nicīgo komentāru vienam pret otru, pret mūsu valsti ir tikai viens, turklāt labi apmaksāts un tālejošs mērķis – graut iedzīvotāju uzticību šai valstij.
Vai mūsdienās kristāltīrais meža skaidravotiņš spētu izfiltrēt vēsu ūdens malku tā, lai tajā nebūtu ne sīkākā daļiņa plastikāta piesārņojuma? Ikdienā bieži šķiet, ka brīžiem pasaules prātu varu pārņēmuši teju jodi un citas elles radības, tik piesārņots liekas to radītais domu lauks. Tā gribētos, lai šajos juceklīgajos laikos vai pie ikkatra izteikta teikuma nāktu kāds skaidrojums, precizējums, lai saprastu, kura ir īsta un kura viltus ziņa.
Bet – ko darīt? Vai baidīties no jaunās pasaules un izlikties, ka tāda nemaz neeksistē, ierakties kā strausiem smiltīs? Cerēt, ka visi ļaunie spēki metīs līkumu un labo pasauli nosargās kāds maģisks šķidrauts? Pēkšņi radīsies burvju spējas, lai izšķirtu troļļu fabriku smērējumus un mākslīgā intelekta sacerēto iespējami ticamo stāstu? Patiesībā vienīgais, kas var tautu gudru darīt, ir tās izglītība, bet pēdējos gados arvien zemāka kļūst lasītprasme.
Ir naivi cerēt, ka pēkšņi visi tie, kuri gadiem domājuši vien par personīgo labumu, spēs sākt domāt par valsts labumu. Turklāt – runa jau nav vien par mūsu valsti, vai ikvienā pasaules valstī arvien nežēlīgāks kļūst spēku samērs starp īstiem valstsvīriem un valstsievām pret dažāda veida populistiem un viņu līdzskrējējiem. Pār mums un ap mums ar pērkondārdiem ir sagriezušās viesuļvētras, kuras izraisījis par savu labumu domājošs cilvēks. Un nav vairs pat būtiska diskusija, vai Latvija uzskatāma par zaļāko valsti pasaulē, jo, pat ja tomēr būsim zaļākie, mūsu zaļums vien pasauli nevar izdziedēt. Savukārt gudrākie mēs gluži tomēr neesam, pārāk daudz gadu un spēku izšķiesti nelietderīgi.
Tomēr: "Mēs maza cilts, mēs būsim lieli tik, cik mūsu griba!" Tā lugā "Indulis un Ārija" Rainis teic 1911. gadā, un tikai vēl pēc gadiem tolaik radās leģendārie latviešu strēlnieki. Nācijas varenību nosaka nevis tās lielums vai skaits, bet gan tautas spēks, apņēmība un gars. Rainis uzskatīja, ka, neskatoties uz Latvijas salīdzinoši nelielo izmēru, tās cilvēkiem ir potenciāls ar savu garu un rīcību sasniegt diženumu. Nācijas patiesais spēks slēpjas tās kolektīvajā gribā un noturībā, nevis fiziskajās īpašībās vai iedzīvotāju skaitā.
Izšķirošos brīžos vēsturē latvieši tiešām mēdz parādīt neticamu garaspēku un vienotību, par kuru mūs pasaulē apbrīno. Var jau būt, ka šīs spējas kaut kādā dīvainā kārtā stiprina pat ikdienas ķīviņi, un kur gan citur lai rastos izslavētais latvieša sīkstums, ja ne mājās? Bet – esot gudriem, viediem un klausoties apkārtējos, šķirot graudus no pelavām, jo par daudz savairojies nezāļu runās, rakstos un gaisā.
