"Savāda gaisma". Mirkļa fiksācija jeb lēnās skatīšanās pamācība

Līdz 24. maijam Daugavpils Rotko muzejā skatāma Rozmarijas Torpo izstāde "Savāda gaisma". Rozmarijas Torpo izstāde "Savāda gaisma" pievēršas netveramu robežtelpu un mirkļu tveršanai, māksliniecei iedvesmu rodot mijkrēšļa brīžos, kad apkārtesošā telpa rod pāreju, kas balansē uz trausluma, nenoteiktības un reizē neizbēgamā robežas.

Dzidra un skanoša gaisma, kas te ir, te nav, krāsa starpstāvokļos un iluzoras telpas – Torpo ļauj piedzīvot glezniecību pavisam citā plaknē, nekā ierasts skatītājam. Šī ir viena no sešām Rotko muzeja pavasara cikla izstādēm, kas tēlaini apzīmē gaismu gan kā zināmu pārejas posmu, gan pievēršas tās klātesamībai kā parādībai.

Somijas māksliniece Rozmarija Torpo dzīvo un strādā Helsinkos. Absolvējusi Helsinku Brīvo mākslas skolu (2003), ieguvusi bakalaura grādu tēlotājmākslā Turku Mākslas akadēmijā (2016) un maģistra grādu mākslā un dizainā LAB Lietišķo zinātņu universitātes Mākslas un dizaina institūtā (2025). Piedalījusies izstādēs Somijā un ārvalstīs. Saņēmusi vairākus apbalvojumus, tostarp Saskijas balvu (2024) un vairākas Somijas Mākslas veicināšanas centra stipendijas. Pārstāvēta vairākās kolekcijās, tostarp Raumas Mākslas muzejā Somijā, Somijas Mākslinieku savienības un Rotko muzeja krājumā. 2020. gadā Torpo jau ir sadarbojusies ar Rotko muzeju, piedaloties Glezniecības simpozijā.

Kā lasāms pašas mākslinieces veidotajā aprakstā izstādi pavadošajā izdevumā, viņa savā jaunradē pēta krāsas formas, kustības un telpas attiecības, uzsvaru liekot uz drīzāk intuitīvu darbu, eksperimentējot ar dažādiem, nereti pārstrādātiem materiāliem, savā starpā kombinējot audeklu, papīru, aerosola krāsu, akrilu, tinti un poliesteru. Torpo, iedziļinoties uztveres un skatiena mehānismos, rada ievelkošu un mainīgu vidi, kur gaisma, krāsa un ritms paplašina glezniecību ārpus rāmja, pārvēršot abstraktās kompozīcijas drīzāk telpiskā pieredzē. Zīmīgi, ka tieši mākslinieces darbs ir pirmais, kas piesaista uzmanību uzreiz, ieejot Rotko muzeja izstāžu zālē, lai gan ceļu līdz pašai ekspozīcijai jāmēro cauri citai telpai – Raivja Zabja kolekcijas izstādei –, taču tur, tālumā, Rozmarijas Torpo "Ausma", gandrīz divus metrus augsts audekls, zaigo, raidot cauri visai apkārtesošajai telpai savu netveramo mirdzumu, gluži kā attaisnojot ekspozīcijas nosaukumu. Tieši ar darbu "Ausma" izstāde iesākas.

"Sapnis (zili violets)".

Foto: Santa Suhanova/Publicitātes

Kopumā māksliniece izstādē piedāvā apskatīt 18 darbus, kas ir dažādi ne tikai izmēros, bet arī izpildījumā, lai gan vizuāli līdzīgi, tomēr risināti atšķirīgos tehniskos piegājienos. "Savāda gaisma" apvieno iepriekšējā gadā tapušos darbus un arī senākus, kur skatītājam tiek dota iespēja izsekot Rozmarijas Torpo rokrakstam un visu ekspozīciju vienojošam konceptuālajam pamatojumam. Savos jaunākajos darbos māksliniece izmanto materiālus, kas atstaro gaismu, tādēļ darbi mainās, skatītājam mainot skatpunktu.

Formāli ekspozīciju varētu iedalīt četrās telpās, ja neskaita papildu telpas, paralēlās telpas un starptelpas, kuras Rozmarija Torpo radījusi ar saviem darbiem. Tieši pateicoties to tehniski neierastajam veidolam, māksliniece panākusi teju efemeru stāvokli, gaisa telpas taustāmību, ko citiem ierastākajiem vārdiem varētu vēl apzīmēt kā mirkļa un sajūtu tvērumu, tas ir process, kas bieži vien norisinās fotostudiju gaismotavās, kad gaismas plūsmas rezultātā uz gaismas jūtīgas virsmas izveidojas attēls. Torpo gadījumā tās ir abstraktas formas, liegi nospiedumi un pēdas kā liecība, ka kāds ir bijis klātesošs.

Audekli, ko māksliniece papildinājusi ar smalka tīkla virskārtu, rada daudzdimensionālu gleznu, kur pārklājas krāsas un formas, ļaujot piedzīvot telpas efektu plaknē, piemēram, darbos "Skats", "Sapnis (zili violets)", šo pašu paņēmienu Torpo izmanto arī ekspozīcijā redzamajos lielformāta "portālos" – tikai audeklu un apakšrāmi šajā gadījumā aizstāj viegli krītošs strūklakai līdzīgs audums darbos "Viļņi" un "Zilais mirklis (Dārzs)". Tāpat izstādē apskatāmi maza izmēra darbi, kas gleznoti pēc visiem klasiskās glezniecības kanoniem, kā arī pilnīgi pretēji, kur audekla nav vispār, par darba virsmu izvēloties vien teju caurredzamu tīklojumu. Atsevišķi jāizceļ divi neliela formāta darbi – "Skats #2" un "Mētra", kā arī darbs "Nenoteikti zils", tie, šķiet, precīzi ataino mākslinieces ideju par starpstāvokļa un gaismas smalkās transformācijas gleznošanu.

"Tas ir ļoti jūtīgs projekts, kas ir jūtīgs uz gaismu un mūsu uztveri, jo ir iesaistītas dažādas mūsu maņas, kas liek mums paskatīties uz šiem darbiem, krāsām, pārejām meditatīvā veidā," raksta izstādes kuratore Tatjana Černova, raksturojot Torpo mākslu kā dziļi emocionālu glezniecību, kur māksliniece apzināti saglabā darbu strukturālo nenoteiktību atvērtu un mainīgu, konsekventi paliekot ārpus jebkādas figurācijas.

"Strange Light".

Foto: Santa Suhanova/Publicitātes

Gaisma ierasti tiek formulēta kā elektromagnētisks starojums, ko cilvēka acs ir spējīga uztvert, savukārt mainīgās rītausmas krāsas rodas no dažādu garumu gaismas viļņu mijiedarbības ar atmosfēru. Rozmarija Torpo ir gleznojusi viļņus, prizmas un dažādu krāsu mirkļus, ļaujot tiem no gleznām "iekāpt" fiziskajā telpā un ievibrēt gaismā.

Kāda 2017. gadā veikta pētījuma dati par to, kā cilvēks piedzīvo muzeju, parādīja, cik ilgu laiku pavadām, skatoties uz mākslas darbu, – rezultāts nav viennozīmīgs, vēstot, ka vidēji tas aizņem 15 līdz 30 sekundes (28,63, ja vēlamies būt precīzi). Jāpiebilst, ka stabilas uzmanības noturēšanas prasmei ir vēl zemāki rādītāji un līdz šim nav precīzi noteikts, tieši cik ilgs laiks ir pietiekams, lai mākslas darbu aplūkotu.

Rozmarijas Torpo izstāde ir pateicīga iespēja savu mākslas skatīšanās un uztveres praksi trenēt un attīstīt, savukārt lēna un iespējami ilgāka aplūkošana ir laiks, kad veidojam personisku, nepastarpinātu un atklājumiem pilnu saikni ar mākslas darbu, savā steidzīgi aizņemtajā un izklaidīgajā ikdienā ienesot vērību un mirkļa tvērumu, gaismu. Izstāde aicina uz apcerīgumu – skatīties un uzkavēties pie katra no darbiem, atļauties uztvert un sajust.